Fabriciusiāde[i]. Pēdējo nedēļu diskusija, kura raisījusies pēc Publiskās atmiņas centra 2024. gada 25. septembra aicinājuma Ventspils domei beidzot līdz Lāčplēša dienai demontēt Krievijas cīnītāja pret Latvijas Republikas neatkarību mūsu Brīvības cīņās Jāņa Fabriciusa (1877–1929) pieminekli, varētu beigties ar juridisku konstatējumu, ka pašvaldībai saistoši Dr. iur. Jāņa Plepa vadībā veidotie Augstākās tiesas secinājumi lietā Nr. 680015023, ka likumdevējs jau tiesībpolitiski izšķīries par «tiesību normā precīzi definētiem kritērijiem, kuriem iestājoties, publiskajā telpā esoši pieminekļi būtu demontējami[ii]» un pašvaldībai, ja izpildās Demontāžas likuma 3. pantā iekļautie kritēriji, politiskās izšķiršanās jeb politiska lēmuma tiesību nav, bet vienkārši jāpilda likums un jājauc nost.
Taču Ventspils pastarpinātās pārvaldes iestāžu amatpersonu un darbinieku skaidrojumi, piemēram, «piemineklis būtu saglabājams esošajā vietā, bet tas jāpapildina ar kvalitatīvu skaidrojošo materiālu par Fabriciusa personību[iii]»,ir tik atrauti no 21. gadsimta Eiropas Savienības realitātes, ka tomēr prasa komentāru. Šajā gadījumā ne tik daudz par to, kas bija Fabriciuss – pietiks ar to, ka zinām viņu kā Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās kontroles komitejas locekli ar biedra karti Nr. 172 ar paša Staļina parakstu un Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas locekli.
Tātad bijis nevis kāds kolaborants vai okupācijas armijas militārpersona vien, bet boļševiku Krievijas augstākā varas orgāna loceklis un boļševiku partijas otra augstākā partijas orgāna loceklis.
Militārās agresijas un totalitārisma vadonis. Jau iepriekš pēc tam, kad šī pilsēta izziņoja, ka piemineklis remontējams, lai to «saglabātu tīru un sakoptu vēl tuvākās desmitgades», Ventspils darbinieks Armands Vijups izziņoja savu koncepciju, «novadnieks, kurš spējis izveidot apbrīnas vērtu militāru karjeru[iv]». Pie Rīgas Politehniskā institūta ēkas Raiņa bulvārī 19 nav Alfrēda Rozenberga piemiņas objekta ar «kvalitatīvu skaidrojošo materiālu» par to, ka, lai arī viens no galvenajiem Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas ideologiem, antisemītisma briesmoņiem un kara noziedzniekiem, tomēr bijis Vilhelma Purvīša skolnieks, Arhitektūras fakultātes students Rīgā un «novadnieks, kurš spējis izveidot apbrīnas vērtu karjeru» kā Hitlera reihsministrs. Starp citu, es arī izvērtētu, vai mums pie vienas citas augstskolas izglītības iestādes drīkst būt vizuāla informācija, kurš tur Otrā pasaules kara laikā viesojies – negribu reklamēt. Taču Ventspils gadījumā komentārs nepieciešams par to, kas bija nevis Fabriciuss, bet gan Fabricusa tēls – jāsaprot, ka vēsturiskā personība, reiz dzīvojušais cilvēks un viņa apzināti veidotā pēcnāves leģenda, piemiņa un to simbolisms ir atšķirīgas lietas.
Īsās atbildes ir pietiekami vienkāršas, lai tās apzinātos Kurzemes un plašāka latviešu sabiedrība. Pirmkārt, lai arī šāds cilvēks reiz fiziskās personas dzīvē bija dzimis Zlēku pagastā, Fabriciusa tēls nav nekāds «novadnieks», bet gan Krievijas monumentālās propagandas panteona iemītnieks. Otrkārt, staļinismā koptais Fabricusa tēls varēja mist līdzās citām propagandas leģendām, boļševiku panteona ateistu dievībām tikai tāpēc, ka fiziskā persona gāja bojā pirms «latviešu operācijas» Lielā Terora laikā, kā ietvaros ar lielu iespējamību dzīve beigtos tā, ka nekādu Fabricusa tēlu okupanti pēc Otrā pasaules kara no Krievijas neeksportētu. Savlaicīga nāve, nevis četri Sarkanā karoga ordeņi, ir vienīgais iemesls, kas atnesa vienam no Krievijas galēji kreiso ideoloģiju vadoņiem un karavadoņiem tēlu komunistu martiroloģijā, granīta elkos un vietvārdos.
Boļševiku vadoņa Vladimira Uļjanova iecerētās monumentālās propagandas mērķis bija psiholoģisks varu leģitimējošs un nostiprinošs faktors. 1918. gada 12. aprīlī pieņemts Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Tautas Komisāru Padomes dekrēts «Par Republikas pieminekļiem»[v], kas nosaka kritērijus un kārtību veco nojaukšanai un jauno uzstādīšanai, izsakot vēlējumu, lai līdz 1. maijam būtu nojaukti vismaz daži «kroplīgākie elki» un to vietā uzstādīti «pirmie jauno pieminekļu modeļi». Jāsaka, arī jaunie elki esot bijuši gana kroplīgi, lai ļaudis Marksu un Engelsu noturētu par svētajiem Kirilu un Metodiju – glagolicas autoriem. 1918. gada 30. jūlijā Tautas Komisāru Padome izdod «Sarakstu ar personām, par kurām ir priekšlikums uzstādīt monumentus Maskavā un citās KPFSR pilsētās, ko iesniedza Izglītības tautas komisariāta Tēlotāja mākslas nodaļa Tautas Komisāru Padomei»[vi]. Sarakstā sešās kategorijās «revolucionāri un sabiedriskie darbinieki, rakstnieki un dzejnieki, filozofi un zinātnieki, mākslinieki, komponisti, aktieri» – 66 personas. Lunačarska atmiņas, pirmoreiz 1933. gada 29. janvāra esejā «Ļeņins par monumentālo propagandu»[vii], sniedz vēsturisku interpretāciju minētā saraksta tapšanai, kā arī šī saraksta lomai turpmākajām monumentālās propagandas izpausmēm. Lunačarskis atreferē savu sarunu ar Ļeņinu, esot pieaicināts pēc Krievijas boļševiku valdības pārcelšanās uz Maskavu laikā starp 1918. gada 15. martu un 8. aprīli. Lunačarska atmiņas izskaidro, kāpēc revolucionāru un sabiedrisku darbinieku kategorijai pievērsta vislielākā uzmanība, izvēloties 31 vārdu, kuriem pēc Ļeņina ieceres bija jākļūst par «sociālisma un tā teorētiķu un cīnītāju priekštečiem». Tāpat tas paskaidro, kāpēc revolucionāru un sabiedrisko darbinieku priekšgalā nonākuši – Spartaks, Tibērijs Grakhs, Bruts –, vēl pirms Kārļa Marksa, Frīdriha Engelsa un Augusta Bēbeļa; kāpēc izcelti Marats, Maksimiljēns Robespjers, Žoržs Žaks Dantons, Džuzepe Garibaldi vēl pirms Aleksandra Hercena un Mihaila Bakuņina. Rakstnieku un dzejnieku kategorija ir otra apjomīgākā. Saraksta priekšgalā izcelti Ļevs Tolstojs, Fjodors Dostojevskis, Mihails Ļermontovs un Aleksandrs Puškins. Ievērojams, ka par domātājiem un zinātniekiem sarakstā dēvēti Mihails Lomonosovs un Dmitrijs Mendeļejevs, bet tādi domātāji kā Šarls Furjē, Anrī Sensimons, Roberts Ouens gluži tāpat kā Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss un Augusts Bēbelis uzskaitīti kā revolucionāri un sabiedriski darbinieki kopā ar Sofju Perovsku – narodņiku teroristiskās organizācijas «Tautas griba» izpildkomitejas biedri un Aleksandra II slepkavības organizētāju. Uļjanova priekšstati par krievu pasaulei piederīgo tēlu izvēli saistāmi ar tiem, kas veidoti vēl Krievijas Impērijas 19. gadsimtā aizsāktajā pārkrievošanas politikā. Monumentālās propagandas idejas smeltas Tommazo Kampanellas «Saules pilsētā», kur sienu freskas pēc Uļjanova domām, «kalpo jaunatnei par uzskatāmu mācību par dabaszinātnēm, vēsturi, rosina pilsonisko pašapziņu, vārdu sakot, piedalās izglītības darbā, audzinot jauno paaudzi[viii]».
Šī Tautas Komisāru Padomes monumentālas propagandas politika bija matrica, kurā iepildīja pašu boļševiku vadoņu tēlus, daudziem vēl dzīviem esot. Dzīvos vadoņus papildināja mirušo ateistisko svētmocekļu tēli. Viens solis boļševiku piemiņas nostiprināšanai aizsākās ar 1918. gada 12. augusta Tautas Komisāru Padomes nolēmumu «Par brigādes komandiera J. Judiņa piemiņas iemūžināšanu»[ix]. Nolēmums vēstīja: «Naktī no 11. uz 12. augustu cīņās ar pretinieku cieņpilnā nāvē Čehoslovākijas frontē krita revolucionāro spēku grupu komandieris biedrs Judiņš.» Tāpēc viņa slavas pilnai piemiņai bija nolemts pārdēvēt staciju Krasnaja Gorka, vietu, kur krita Jānis Judiņš[x], par «Judino», bet ģimenei pensiju. Madonas pusē dzimušais Līderes pareizticīgo skolas abiturients Judiņš gāja bojā lielgabala šāvienā boļševiku armijas cīņās pret Krievijas Republikas Viskrievijas Satversmes sapulces locekļu komitejas armiju. Arī te ļaudis, pašsaprotami nezinādami latviešu valodas Augšzemes dialekta, noturēja pieminekli par veltītu Jūdam Iskariotam, kā ateisma cīnītājam pret reliģiju, vēl jaucot klāt Leibu Bronšteinu jeb Trocki[xi]. No stacijas izauga ciemats, kur 1967. gadā 28. novembrī izveidoja Jaunjudiņa ielu jeb Yaña Yüdin uramı, kad ciemats jau atradās Kazaņas pilsētas sastāvā. Vēl astoņdesmitajos gados Vestienas sovhozs rīkoja bijušā Lubejas pagasta iedzīvotāja piemiņas vakarus ar izdevniecības «Liesma» redaktora Valda Rūjas priekšlasījumiem, bet diezgan neiedomājami, ka par «novadnieku» ar apbrīnas vērtu militāro karjeru publiski runātu šodienas Madonas novada pašvaldība.
Fabriciusa tēlam ir arī maz sakara ar «viņa apbrīnas vērtu militāro karjeru», lomu vai amata augstumu boļševiku Krievijas militārās agresijas hierarhijā. Nekas tik unikāls Fabricuss nebija. Virkne Latvijā dzimušo galēji kreiso Krievijas cīnītāju sākotnējā varas ķēdē pēc 1917. gada apvērsuma bija daudz augstāk, taču lielākoties viņu esību panteonā dzēsa savstarpējās cīņas un latviešu genocīds. Teiksim, Alojas puses Ivars Smilga (1892–1937) bija Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas loceklis no 1917. gada, turklāt Trocka vadītās Revolucionārā kara padomes loceklis no 1919. gada, pēc vienas no versijām tieši pēc viņa priekšlikuma no boļševiku Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amata atbrīvots Jukums Vācietis (1873–1938). Līdzīgu varu izpelnījās Ķoņu pagasta iedzimtais Reinholds Bērziņš (1888–1938) – 1918. gada Rietumu revolucionārās frontes virspavēlnieks un Stučkas valdības armijas inspektors. Bērziņš kļuva Revolucionārās kara padomes loceklis 1919. gadā; salīdzinājumam – naukšēnietis Jēkabs Alksnis (1897–1938) un lejasciemietis Roberts Eidemanis (1895–1937) tādu godu un varu izpelnījās tikai trīsdesmitajos gados, kad Krievijas pilsoņu karš bija sen aiz muguras. Smilga bija viens no iniciatoriem Revolucionārās kara padomes 1918. gada 14. oktobra pavēles Nr. 94 11. punktam, ar ko tika izveidots Republikas Revolucionārais kara tribunāls ar dobelnieku Jūliju Kārli Daniševski (Hermani) (1884–1938) priekšgalā. Taču Smilga bija Bronšteina atbalstītājs. Viskrievijas komunistiskās (boļševiku) partijas 15. kongresā Fabriciuss iekļuva partijas kontroles komitejā; ar Uļjanova iedibināto mehānismu, ka lemj kopā Centrālā komiteja un partijas kontroles komiteja, atbalstot Staļina rezolūciju «Par opozīciju» par «trockistu-zinovjeviešu antipartejiskā bloka aktīvistu» izslēgšanu, izslēdza arī Leibu Rozenfeldu, Karlu Radeku – kopā 75 vadošus boļševikus, tajā skaitā Smilgu. Kongresā 7. decembrī Fabriciuss uzstājās ar kvēlu «trockistu bonapartisma» opozīcijas noziegumus partijas orgānos atmaskojošu tirādi; Smilgu notiesāja un represēja, viņš pat netika pagodināts kā Teikā dzīvojošais latvietis Pēteris Noskovs (Ardonjevs) (1896–1972) ar iekļaušanu slavenajā 1932. gada 20. februāra lēmuma par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pavalstniecības atņemšanu Leibam Bronšteinam, viņa ģimenei un līdzgaitniekiem, kurā Trocka pazemošanai iekļāva arī dažus menševikus[xii].
Jau PSRS okupācijas periodā atklāti, vispārpieejamā literatūrā netika slēpts, ka Fabriciuss nav īsti pareizi atspoguļojis militāros notikumus ap sevi, paļaujoties vien uz savu atmiņu, turklāt tas pat nebija noslēpums Fabriciusa dzīves laikā PSRS. Tāpat to var redzēt pat presē. Piemēram, «Karš un revolūcija» 1928. gada 2. numurā 1937. gadā noslepkavotais divdesmito gadu spiegs Latvijas Republikā, vēlākais Sarkanās armijas gaisa spēku Ārzemju sektora komandieris, kurš nācis no Vilzēnmuižas Braslavas pagastā, Kārlis Janelis (1988–1938), balstoties arī Rietumu avotos, rakstā «No Pleskavas līdz Cēsim un atpakaļ, 1918–1919. gads: vēsturiskas piezīmes par pilsoņkaru Baltijā» atspoguļoja Padomju Krievijas iebrukumu Latvijas Republikā un Igaunijas Republikā[xiii], ko Fabriciuss apšaubīja savā rakstā tajā pašā izdevumā, tā paša gada decembra numurā, balstoties savās atmiņas; Fabriciusa nostāju pēc pusgada asi un dokumentāli žurnālā kritizēja Krievijas impērijas ģenerālštāba galvenās pārvaldes nodaļas priekšnieks 1913. gadā, bijušais Baltijas flotes sauszemes karaspēka komandieris, kurš brīvprātīgi pārgāja Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pusē, ģenerālmajors no 1916. gada Nikolajs Henriksons (1871–1941)[xiv]. Starp citu pat šajos divos gados šajā žurnālā vien par militāro tehniku, taktiku daudz vairāk par Fabriciusu no Latvijas izcelsmes militārpersonām dominē toreiz tikko Vācijas reihsvērā stažējies brigādes komandieris, cēsinieks Jānis Žīgurs (Strumbis) (1895–1938), Latvijas ebrejs Moiše Rimšans (Mihails Borisovičs) (1894–1938) un Maskavas kara apgabala štāba izlūkošanas daļas priekšnieks, turlavietis Krišjānis Punga (1892–1937). Kā redzams, visi iepriekšējie, izņemot Noskovu-Ardonjevu, kuru vēlāk viņa Lielvārdes ielas mājā arestēja par «Dzimtenes nodevību» pēc okupācijas un izsūtīja, cara ģenerāli Henriksonu un pašu Trocki, nošauti jau 1937. vai 1938. gadā.