Eksperts Jānis Rozenfelds: Nauda ir — pensiju fondi jāizmanto gudri

Publiskajā telpā ik pa laikam uzvirmo kaismīgas diskusijas par to, kur ņemt līdzekļus valsts drošības stiprināšanai un ekonomikas attīstībai, kā labāk īstenot vērienīgus pirkšanas un pārdošanas darījumus. Labā ziņa – nauda Latvijā ir! Latvijas pensiju fondu kapitāls šobrīd sasniedz vairāk nekā deviņus miljardus eiro. Tālredzīgi investējot Latvijas uzņēmumos, valsts līdzekļus varētu novirzīt citiem mērķiem. Taču atduramies pret būtisku šķērsli: biržā trūkst pietiekami lielu un respektablu vietējo uzņēmumu, kuros investēt.

Pensiju fondi attiecas uz teju ikvienu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju

Nav personīgi jāiegulda akciju tirgū, lai būtu aktīvs finanšu tirgus dalībnieks. Katrs strādājošais, kurš maksā nodokļus, ir pensiju sistēmas dalībnieks, kura nauda tiek investēta dažādos finanšu instrumentos visā pasaulē, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku kapitāla pieaugumu. Tāpēc ir maldīgi domāt, ka pensiju fondu investīcijas ir turīgo vai avantūristu padarīšana: tas, kur un cik veiksmīgi šī nauda tiek ieguldīta, var būtiski ietekmēt katra cilvēka pensijas uzkrājuma apmēru.

Visi Latvijas iedzīvotāji, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija, saņem darba algu un maksā sociālās iemaksas, ir pensiju 1. un 2. (bet varbūt arī 3.) līmeņa dalībnieki. 

Pensiju 1. līmenis ir valsts garantētā pensija jeb solījums, ka tad, kad pienāks pensijas vecums, valsts cilvēku uzturēs no nākamo paaudžu veiktajām sociālajām iemaksām. 

Diemžēl Latvijas bēdīgā demogrāfiskā situācija neko iepriecinošu šajā virzienā nesola: strādājošo skaitam sarūkot un pensionāru daudzumam palielinoties, valsts budžets izjutīs arvien lielāku slogu. Tāpēc savulaik tika ieviesti vēl divi pensiju līmeņi.

Pensiju 2. līmenis ir valsts administrēts, personalizēts pensiju uzkrājums finanšu tirgū, uz kuru obligāti tiek novirzīta daļa no visu strādājošo bruto algas jeb t. s. algas uz papīra. Pašlaik tie ir 5%, kaut arī ilgtermiņā šai daļai vajadzētu būt krietni lielākai. Atšķirībā no pensiju 1. līmeņa tā ir reāla nauda, kas dalībniekam tā arī jāuztver – nevis kā virtuāls solījums, bet gan kā personīgais kapitāls, kuru var pat atstāt mantojumā, ja cilvēks ir norādījis mantošanas kārtību valsts pārvaldes pakalpojumu portālā "Latvija.lv". Šobrīd Latvijā ir pieejami 34 pensiju 2. līmeņa plāni, kas piemēroti dažādām vecuma grupām, dzīves situācijām, riska apetītes pakāpēm utt. Ir nācies dzirdēt aplamus apgalvojumus, ka pensiju 1. līmenis esot "ienesīgāks" par 2. līmeni. Pensiju 1. līmeņa indeksācija nav "ienesīgums", bet gan ikgadējs valsts lēmums reizināt virtuālo kapitālu ar koeficientu. 

Nav sarežģīti iedomāties, kas notiks ar indeksāciju, kad Latvijā būs krietni mazāk strādājošo un attiecīgi arī sociālo iemaksu veicēju. Demogrāfijas tendences nav iepriecinošas.

Pensiju 3. līmenis ir brīvprātīgas iemaksas privātajos pensiju fondos, kuras veic pats pensiju plāna dalībnieks vai viņa darba devējs. Jāatzīst gan, ka uzņēmumu iesaiste šāda kapitāla veidošanā ne tuvu nav tik liela, kā gribētos: daļa Latvijas uzņēmumu iemaksas par saviem darbiniekiem veic jau vairākus gadu desmitus, taču daudzi šo papildu iespēju motivēt darbiniekus vēl neizmanto. Kopējais dalībnieku skaits pensiju 3. līmenī ir aptuveni trīs reizes mazāks nekā pensiju 2. līmenī. Vēl lielāka ir atšķirība uzkrātajā kapitālā – pensiju 2. līmeņa kopējais kapitāls ir teju deviņi miljardi eiro, bet 3. līmenī tas ir desmit reižu mazāks.

Iegulda ne tikai dalībnieki, bet arī pensiju fondu pārvaldnieki

Visu pensiju plānu galvenais mērķis ilgtermiņā (runa ir par desmitgadēm) ir vairot dalībnieku kapitālu, tāpēc gan pensiju 2., gan 3. līmeņa dalībnieku iemaksāto naudu pensiju fondu pārvaldītāji iegulda finanšu tirgos. Kādos – tas ir katra līdzekļu pārvaldītāja ziņā, un darbības lauks ir visa pasaule.

Ir nācies dzirdēt, ka pensiju fondi it kā iekasējot rūpīgi slēptas komisijas maksas, taču līdzekļu pārvaldītāji savā starpā ļoti sīvi konkurē ar sasniegto investīciju rezultātu, tāpēc nevienam nav motivācijas kaut kur iestrādāt slēptas izmaksas, kas nozīmētu sliktāku rezultātu un klientu zaudēšanu. Tieši otrādi – kapitāls tiek, cik vien iespējams, vairots, ieguldot gan valstu parādzīmēs, gan privātu uzņēmumu obligācijās un akciju kapitālā, ieguldījumu fondos visā pasaulē, dažādās valūtās utt. Visi šie faktori ietekmē riska līmeni un investīciju rezultātu. Viens no pamatkritērijiem ir pensiju plāna dalībnieka vecums un atlikušais laiks līdz pensijas vecuma sasniegšanai, kas nosaka, cik lielu investīciju risku var uzņemties. Ļoti svarīga ir diversifikācija jeb ieguldīšana dažādos finanšu instrumentos dažādās valstīs. Vienkārši runājot, – ir svarīgi nelikt visas olas vienā groziņā. Piemēram, ja pensiju fonds ļoti daudz ieguldītu Latvijā, no klienta skatpunkta risks būtu īpaši koncentrēts, nevis sadalīts. Ja Latvijā iestātos recesija, pieaugtu gan risks pašam klientam zaudēt darbu, gan vienlaikus arī risks, ka tajā pašā laikā arī pensijas uzkrājuma vērtība samazināsies.

Uzņēmumu akciju kapitāls ir relatīvi augstāka riska ieguldījums, taču ilgtermiņā spēj nest labāku rezultātu un nodrošina lielāku aizsardzību pret inflāciju. 

Tas tāpēc, ka uzņēmumi spēj pielāgot savu preču vai pakalpojumu cenas un tādējādi turpina pelnīt arī tad, kad inflācija aug. Savukārt obligācijas ir fiksēts ienākumu instruments, kam visi nosacījumi ir kā akmenī iecirsti. Zemas inflācijas apstākļos tas var būt gana efektīvs, bet pie augstākas inflācijas obligācijām ir grūtāk nosargāt ieguldītās naudas pirktspēju.

Vai pietiekami ieguldām Latvijas uzņēmumu kapitālā?

Pensiju fondu pārvaldītāji vienmēr un visur meklē lielāko ienesīgumu, bet ne tikai. Plānojot kaut kur ieguldīt, ikviens pensiju kapitāla pārvaldītājs meklē atbildes uz diviem jautājumiem: kā es pasargāšu ieguldītos klientu līdzekļus un kā ar tiem gūšu peļņu, tātad – vai gaidāmā atdeve ir paredzamā riska vērta. Nav pārsteigums, ka šobrīd ļoti daudzi pensiju fondi visā pasaulē iegulda ASV finanšu tirgos, jo tas ir vislielākais un visvairāk attīstītais finanšu tirgus pasaulē, kur visiem ir labas iespējas ātri reaģēt, mainīt savus ieguldījumus, pirkt, pārdot, palielināt vai samazināt ieguldījumu apjomu. ASV IKP pērn pieauga par 2,5%, kamēr Latvijas IKP saruka par 0,4%. Ja Latvijas ekonomika piedzīvotu ļoti strauju izaugsmi un biržā ienāktu perspektīvi uzņēmumi, arī pensiju uzkrājumi vairāk tiktu ieguldīti vietējā ekonomikā. Ja būs kvalitatīvs piedāvājums, arī interese ieguldīt būs.

Tomēr būtu aplam apgalvot, ka Latvijas uzņēmumos līdzekļi netiek ieguldīti. 

Vietējā ekonomikā ieplūst pat 6–8% no kopējiem pensiju līdzekļiem, kas ir proporcionāli krietni vairāk par Latvijas īpatsvaru globālajā ekonomikā. 

Tas ir mīts, ka Latvijā pensiju pārvaldnieki iegulda maz. SEB pensiju plāni vien Latvijā iegulda ap 163 miljoniem eiro. SEB pensiju plāni investē mežos, nekustamajā īpašumā, galvenokārt – uzņēmumu obligācijās, salīdzinoši daudz mazāk – valsts parāda vērtspapīros. Mazāks ieguldījumu apjoms ir arī biržā kotēto uzņēmumu akcijās, un tam ir pavisam vienkāršs iemesls – biržā nav pietiekami daudz vietējo uzņēmumu, kuri būtu gana lieli, lai varētu emitēt tādu vērtspapīru apjomu, kas ļautu efektīvi ieguldīt nozīmīgu daļu no pensiju uzkrājumiem.

Ja vien ir iespēja ieguldīt vietējā tirgū ar vismaz līdzīgu sagaidāmo atdevi kā ārvalstu uzņēmumos, ar prieku to darām. Taču uzņēmumam ir jābūt drošam, stabilam, ar labu izaugsmi un reputāciju, lai nepakļautu klientu kapitālu nesamērīgam riskam. Latvijas uzņēmumos pensiju fondu pārvaldītāji investē galvenokārt caur iespējkapitāla fondiem, nevis caur biržu. Turklāt vienam pensiju plānam caur biržu drīkst piederēt ne vairāk kā 5% no viena uzņēmuma kapitāla: pensiju pārvaldītāja mērķis nav pārņemt kontroli, bet kā mazākuma investoram piedalīties uzņēmuma izaugsmē un saņemt peļņu dividendēs vai kā akciju cenas pieaugumu. Latvijas uzņēmumu akciju emisijas ir tik nelielas, ka tikai retu reizi ir iespējams ieguldīt jēgpilnu apjomu, iekļaujoties atļautajos piecos procentos. Nešaubos – tiklīdz uzlabotos piedāvājums un biržā ienāktu vairāk jaudīgu pašmāju uzņēmumu, strauji augtu arī interese par iespējām investēt vietējā ekonomikā. Pensiju fondi nerada jaunus uzņēmumus, bet var ieguldīt veiksmīgu un augošu uzņēmumu kapitālā un palīdzēt tiem attīstīties, ļaujot pelnīt saviem galvenajiem klientiem – pensiju plānu dalībniekiem.