Viens no tiem, kas aktīvi komentējis situāciju ar Latvijā ielidojušo Krievijas kaujas dronu, ir bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņš ir kritisks par Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) skaidrojumiem un uzskata, ka tie atdzīvina latviešu psiholoģisko traumu, ko tautas apziņā atstājusi nepretošanās agresoram 1940. gadā.
Cik pārliecinošs ir tas skaidrojums, ko pēc sprāgstvielām pildīta Krievijas kaujas drona ielidošanas Latvijā sniegušas atbildīgās amatpersonas no NBS un Aizsardzības ministrijas?
A. Pabriks: Man ir ļoti grūti kritizēt savus bijušos kolēģus, bet, manuprāt, komunikācija ar sabiedrību bija ļoti novēlota un diezgan neprecīza. Katrai tautai ir savas psiholoģiskās traumas. Kāda ir Latvijas trauma? Tā, ka mēs 1939. un 1940. gadā pieņēmām nepareizus politiskus lēmumus nepretoties PSRS/Krievijas agresijai. Mēs rīkojāmies citādi nekā Somija tepat blakus. Par to mēs samaksājām ļoti dārgu cenu. Caur šādu prizmu, manuprāt, sabiedrība sagaidīja, ka sprāgstvielām pildīta Krievijas kaujas drona ielidošana Latvijas teritorijā ir kaut kas tāds, uz ko jāreaģē nekavējoties un ļoti asi. Sevišķi tāpēc, ka mums jau kopš NATO Madrides samita 2022. gada ir teikts, ka Latvija tiks aizstāvēta no pirmā centimetra. Tātad mēs uzreiz atbildēsim, ja kāds mēģinās iebrukt. Bet kas ir noticis? Drons ir bijis, lidojis, sabiedrība par to sākumā nemaz nezināja, pēc divām dienām preses konferencē stāsta, ka drons it kā bija draudzīgs, nekas īpašs nav noticis. Atgādina situāciju, kad valsts politiskā vadība teica: "Jūs palieciet savās vietās, mēs paliksim savās."
NBS komandiera Leonīda Kalniņa izteikumi, ka dronam "nebija ļaunu nolūku", vienam "Latvijas Avīzes" lasītājam bija atgādinājuši 1940. gada paziņojumu, ka mūsu zemē ienāk "draudzīgas valsts karaspēks".
Tieši par to es runāju! Šis formulējums vēl vairāk saasināja vēsturisko traumu. Ne jau aiz ļauna prāta tas tika izvēlēts, taču tas bija kļūdains, politiski nepareizs un radīja vēl lielāku neizpratni. Skaidrs, ka Krievijas drons, lai kāds tas būtu, nav draudzīgs drons, tas ir naidīgs, un tā pret to arī jāattiecas. Mana pirmā reakcija, tāpat kā droši vien daudziem citiem, – ja šāds drons ir pārkāpis mūsu robežu, tad tas ir jāiznīcina. Bet te mēs saduramies ar divām lietām. Viens ir politiskais lēmums, otrs – praktiskais izpildījums. Kā bijušais aizsardzības ministrs es saprotu, ka ne vienmēr uzreiz tas ir iespējams. Mēs neatrodamies aktuālā karadarbībā, tas nozīmē, ka atšķirībā no ukraiņiem mēs nestāvam pie robežas kaujas gatavībā, ka tūlīt lidos ienaidnieka droni, kas noteikti jānotriec, jo pretējā gadījumā tie nodarīs lielu postu.
Latvijas situāciju varbūt var salīdzināt ar dažreiz soctīklos redzētiem video, kur cilvēks stāv pieturā, skatās telefonā, bet pēkšņi viņam no mugurpuses pieskrien agresīvs svešnieks un iesit. Pat trenēts cilvēks pret šādu uzbrukumu uz ielas nebūs sagatavots.
Cita lieta – ja tu izej ringā, tad gan labi zini, kas tālāk sekos. Es pieņemu, ka mūsu bruņotie spēki varēja nebūt līdz galam gatavi. Tehniski šāda tipa dronus Latvijai, protams, ir spējas likvidēt. Varbūt tos ir grūtāk pamanīt radaros, jo tie lido zemu. Mēs zinām, ka Latvijas teritorijā drons nolidoja apmēram pusstundu. Tas varēja uzsprāgt, nokrist Rēzeknē vai citur, tāpēc loģiskāk būtu, ja tas tiktu iznīcināts agrāk. Tālāk jau jāsaprot, kāda bija šī komandķēde, kas pieņēma lēmumus. Labi, es saprotu, ka šis izvērtējums nebūs publisks, taču NBS un Aizsardzības ministrijai jāsaprot, ka nākotnē spiediens uz nozari būs vēl lielāks, un otru reizi tik nepārliecinošs skaidrojums neies cauri.
-24.8 °C
