Aktuālā tēma, kas ir sabiedrības uzmanības degpunktā – demogrāfija. Latvijā dzimst mazāk bērnu kā tūkstotis mēnesī, kas ir satraucoši. Vai iespējams ko darīt, lai bērnu balstiņas atkal skan latviešu sētās, lai darbspējīgie tautieši atgrieztos no tālienes dzimtenē – par to saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesoru Mihailu Hazanu.

Cik tas ir dramatiski, ka dzimst aizvien mazāk un mazāk bērnu?

M. Hazans: Ja paskatāmies uz jauna un vidēja vecuma – no 18 līdz 34 gadiem – cilvēkiem, tiem, kam ir kopdzīves partneris, daļa ir precēti, daļa ne. Piemēram, Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā ap 70 procentiem pāru ir neprecējušies. Tas nav viennozīmīgi, tomēr drīzāk norāda, ka nav plānu laist pasaulē pēcnācējus. Līdzīga situācija ir Spānijā, Portugālē, Francijā, Igaunijā, Beļģijā, Nīderlandē, kur šai vecumā grupā ar nelaulātu partneri dzīvo 60%, un tuvu tam ir arī Latvija, kur kopdzīvē 55% ir neprecēti. Iepriekšējā paaudzē, vecumā no 35 līdz 60 gadiem, proporcijas ir ievērojami mazākas – nelaulāti ziemeļvalstīs dzīvo mazāk kā trešdaļa pāru, Latvijā tie ir 18%.

Tas nozīmē, ka, mainoties paaudzēm, mainījušās sociālās normas un cilvēku skatījums uz nākotni. No vienas puses – neko daudz te nevar ietekmēt, no otras puses – dzimstības rādītāji starp valstīm tomēr atšķiras. Latvijas dzimstības rādītāji ir līdzīgi Vācijas, pārsniedz Igaunijas un Lietuvas, bet atpaliek no Zviedrijas un Nīderlandes rādītājiem. Var teikt, kad lidmašīnai ir degviela divām stundām un tad jānosēžas, tomēr no pilotu meistarības atkarīgs, vai piezemēšanās notiks bez problēmām. 

Dzimstības ziņā daudz atkarīgs no pabalstiem, veselības aprūpes un ekonomiskās stabilitātes.

Latvijā valdība, kaut demogrāfiju pasludinājusi par prioritāti, budžeta iztrūkuma situācijā izvairās runāt par naudas pabalstu palielināšanu ģimenēm, vairāk spriež par atvieglojumiem mājokļu iegādē, mātes un bērna medicīniskās aprūpes uzlabošanā, un Valsts prezidents piemetinājis – dod kaut miljardu, uzreiz demogrāfiskā bumba neuzsprāgs, dzimstības bums nesāksies.

Vai tas ir finansiāls atbalsts vai citi atvieglojumi – tiem jābūt nozīmīgiem, lai radītu vecākos pārliecību, ka viņi tiks galā arī pēc bērnu ienākšanas ģimenē. Nelielas naudas summas piesviešana neko nerisina, bet nopietni pasākumi ekonomiskā ziņā, kas veido būtisku procentu no ģimenes ienākumiem, var būt ar tālejošāku efektu. Lai gan arī tā nav brīnumnūjiņa.

Kā ir ar stereotipiem, ka sievietēm mūsdienās pirmajā vietā ir karjera, bērni – "kaut kad"? Zināms, ir arī feministes, kas vispār piekrīt bezbērnotībai.