9 °C
Šis jautājums gan intervijās, gan ikdienas sarunās skan aizvien biežāk. Tas skan arī biedējošajā klusumā, kad cilvēki telpā gan ir, bet viņi nesarunājas, jo dzīvās sarunas trūkums ir kļuvis par šī gadsimta sava veida zīmolu.
Vecāki nesarunājas ar bērniem, bērni – ar vecākiem, ārsti – ar pacientiem, priekšnieki – ar padotajiem, komunikāciju aizstāj priekšraksti, turklāt uzrakstīti tādā kancelejiskā valodā, kurai vajadzīgs tulks. Tu kaut ko par savu problēmu jautā, un tev pasniedz nodrukātas lapas ar piebildi: "Tur viss ir uzrakstīts."
Es tikko pārlasīju 2000. gadā apgāda "Likteņstāsti" izdoto rakstnieces un psihoterapeites Lindes fon Keizerlinkas gudro un šodien tik ļoti vajadzīgo grāmatu "Tavas asaras uz mana vaiga". "Mācoties apmierināt augu un dzīvnieku vajadzības, bērns iemācās kaut ko ļoti svarīgu – cieņu pret dzīvību un godbijību pret nāvi. Uz šī pamata balstās mūsu kultūra." Ik pa laikam to vien šodien dzird: "Mēs nākam no savas bērnības." Mēs nenākam ar tukšām rokām un tukšu sirdi, no tā nesuma top grāmatas, lugas un filmas, tas ir tāds tetovējums dvēselē, ko pilnīgi izdzēst nav iespējams. Kāda ir mūsu bērnu bērnība šodien? Protams, pavisam citāda, un kādreizējais sapnis, lai tā viņiem būtu viegla, atkal ir pabīdījies tālāk.
Bērnībai ir jābūt līdz malām piepildītai ar atklājumiem, brīnīšanos un neskaitāmiem jautājumiem, no kuriem viņi šodien tiek sargāti kā no uguns.
Un te nu nonākam pie augošās pusaudžu agresijas, mobinga un nebeidzamiem konfliktiem pieaugušo vidū. Kas izļoga visās kultūrās un reliģijās tūkstošiem gadu sargātos cilvēcības pamatus? Cilvēka lepnības gars, iedoma, ka visu atrisinās zinātne un tehnika, un ilūzijas, ka viss ir atļauts un visu drīkst. Gadsimts ar savu hiperliberālismu, tēlaini runājot, cilvēci ir novedis kraujas malā, kaut gan neviens taču it kā negrib lēkt lejā, jo visas miesas vajadzības ne tuvu vēl nav apmierinātas. Miesa vienmēr brēc skaļāk par dvēseli, tāpēc to nedzird, kamēr viss, kas kultūrā saglabājies, ir dvēseles augļi. Ko nu par Homēru un viņa eposiem, ja par "odiseju" tagad sauc staigāšanu ar dokumentiem no vienas iestādes uz otru.
Mākslīgais intelekts vēl tikai sāk savu uzvaras gājienu, ko tas darīs ar tiem, kam dabiskais intelekts nebūs attīstījies tikai tā iemesla dēļ, ka viņi no lielajiem dzīves jautājumiem un atbildēm tiek rūpīgi sargāti un tāpēc ir imūni pret citu sāpēm? Kā būt gatavam tam, ko vēl nemaz nepazīsti?
