Baltijas Vizuālā teātra skates ("Baltic Visual Theatre Showcase") programma, kas rudens sākumā, no 13. līdz 15. septembrim, norisinājās Lietuvā, Viļņā, apvienoja vienpadsmit spilgtas formas izrādes, teorētisku semināru un daudzas neformālas tikšanās.

Reklāma

Trīs kaimiņvalstu laikmetīgo vizuālo teātru profesionāļi no Viļņas, Kauņas, Klaipēdas, Liepājas, Rīgas, Cēsīm, Tallinas turpināja meklējumus šajā laukā. Par terminu "vizuālais teātris" nerimst diskusijas kopš pagājušās, pirms diviem gadiem notikušās skates Tallinā, kad trīs vīru rokasspiedienam Tallinas vecpilsētas NUKU teātrī bija daudz liecinieku un daudz atbalstītāju. Pie tradīcijas šūpuļa stāvēja leļļinieki Leino Rei, Žilvins Vingelis un Ģirts Šolis. Šodien par idejas dzīvotspēju liecina pavisam svaiga ziņa – Igaunijā vizuālā teātra jomā drīzumā būs pieejama jauna studiju programma. Tallinā tika lemts, ka ik pēc diviem gadiem viena no Baltijas valstīm kļūs par mājvietu skatei. Viļņā stafetes kociņu pārņēma Liepājas Leļļu teātris, kas apsolījis 2026. gadā pulcēt starptautisku publiku, kam izrādīt spilgtākos vizuālā teātra darbus.

Robežām pāri

Igauņu pētniece Madli Pesti definē1 jēdzienu "vizuālais teātris" kā dažādu izteiksmes līdzekļu "kausēšanas katlu", kur sastopas teātris (runa, spēle, deja, lelles), vizuālā māksla (zīmēšana, tēlniecība, interjera dizains, gaismas dizains, objektu māksla, arhitektūra), tehnoloģijas (video, animācija, projekcijas) un fiziskums (žestu valoda, visu veidu kustības, horeogrāfija, mīmika).

Termins šķiet plašs, taču tā aktualitāte saprotama, ja ņem vērā laikmetīgi domājošo teatrāļu vēlmi pēc plašākas uzmanības. Mobilas formas darbi, kas neprasa tulkojumu, ir pieejamāki starptautiskai publikai. 

Viļņas skate pierādīja, ka svešvalodas nav šķērslis. Latvijas Leļļu teātra aktieru Riharda Zelezņeva, Artūra Putniņa un Malgožatas Apses angliski runātais Erika Ādamsona teksts izrādē "Smalkās kaites" (režisors Edgars Kaufelds) skatītājiem bija saprotams un sirreālā skatuves valodā izstāstītais stāsts šķita ļoti mūsdienīgs. Arī Cēsu Mazā teātra izrādē "Ūdens ceļi" (režisore Liena Šmukste) skanēja nepieciešamie vārdi angļu un lietuviešu valodā, jo iestudējums veltīts bērnu auditorijai. Savukārt Ģertrūdes ielas teātris otro reizi sekmīgi piedalījās skatē. Tallinā – ar iestudējumu "Malkas ceļi" (režisors Andrejs Jarovojs), bet šogad ar Artūra Čukura monoizrādi "Turi mani cieši", kas saņēma igauņu kolēģu atzinību.

Politiski, sociāli un aktīvi

Viļņas skatē redzētais apliecināja, ka vizuālie skatuves darbi spēj spilgti runāt par sabiedriski un politiski nozīmīgām tēmām. Igauņu mākslinieka Erika Alalogas2 izrāde "Untermarionette" (2024), kas notika izbijušā Viļņas pilsētas cietumā un tajā reiz iebūvētā katedrālē, risināja cilvēka kā sabiedrības sistēmas skrūvītes tēmu, proti, aizvien biežāk objekti un marionetes ir tās, kas vada cilvēkus. 

Alalogas vārds starptautiski pazīstams kopš 2019. gada "NuQTreff" festivāla, kad viņš radoši uzsāka pētīt krītošu priekšmetu trokšņus, no to kolekcijām sākotnēji sastāvēja viņa eksperimentālās izrādes.

Savukārt Leino Rei asprātīgais režijas iestudējums "The Fly, the Cockroach and the Spider" ("Muša, prusaks un zirneklis") pēc igauņu rakstnieka Antona Hansena Tammsāres stāsta motīviem atgādināja komiksu – līdzību, velkot paralēles starp kukaiņu un cilvēku sabiedrības hierarhiju. 25 minūšu garais priekšnesums tiek spēlēts karavānas busiņā, ieaicinot noslēgtajā telpā tikai desmit skatītājus. Miniatūrās lelles – objektus vada viens aktieris (dublējas aktieri Geters Meresmā un Tāvi Tenisons), liekot tēliem – mušai, prusakam un zirneklim – satikties savstarpējā cīniņā.

Pilnīgi citāds bija skatuviski plašais un horeogrāfes Renātes Kērdas unikālajā skatuves valodā runājošais autordarbs "AFTERFUN" (2024) ("Pēc jautrības"). Piecu dejotāju – performeru (izpildītāji – Geters Meresmā, Stefi Pehn, Anti Kobins, Risto Vaidla, Jooseps Ūss) nodejotās cilvēku attiecības dinamiski transformējās, pakāpeniski atklājot dzīvnieciski primitīvu jutekliskumu, negausīgu patērnieciskumu, karjerismu. Ar dejas, fiziskā teātra elementu un rituālu simbolisku performanci kopumā izrāde, līdzīgi citiem Kērdas darbiem, var pretendēt uz jaunām teātra balvām, un līdzīgi citiem, kas izrādīti 15 valstīs Eiropā, Skandināvijā, Āzijā, iestudējums risina sociāli sāpīgus globāli atpazīstamus tematus.

Toties lietuviešu režisores Gintares Radvilavičūtes izrādes "Izvēle" (Viļņas Leļļu teātris, 2022) pamats bija vēstures tēmas skaudrums un inscenējuma mērogs. Mākslinieciski pārradītā dokumentālā drāma, ko piedzīvojusi ebreju meitene Lietuvā Edīte Egera, pārsteidz ar augstu autoru līdzjušanas līmeni un poētiku. 

Mākslinieciski to veido izteiksmīgu cilvēka manekenu dekonstrukcija melnā skatuves fonā, kur salauztie ķermeņi aktieru rokās, gluži kā dzīvi, tomēr vēlas radīt skaistumu un dejot. 

Iestudējums veltīts mums zināmajai Annes Frankas likteņa līdziniecei Egerai, kurai kā meitenei 16 gados tika atņemts baleta skolnieces sapnis. Stāsts atsedz pazemojumus, bada ciešanas, slimības un šausmas, ko 1944. gadā piedzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnē ieslodzītie.

Festivāls noslēdzies, jautājumi paliek. Viens no tiem ir par iespējām, ko vizuālais var izstāstīt bezgalīgi dažādās skatuves mākslas formās, un otrs par to, ko mēs, skatītāji, esam gatavi nolasīt.

1 https://www.contemppuppetry.eu/news-ip/what-is-visual-theatre/

2 Ieskats mākslinieka projektos: https://performachine.wordpress.com/2013/05/12/performachine-by-erik-alalooga-andreas-w/

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.