10.2 °C
Talsu novada Stendes tautas nama un Sabiles kultūras nama lietišķās mākslas pulciņu vadītāja, amata meistare Ina Valtere oktobrī saņēma Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) iedibināto Tradicionālās kultūras izcilības balvu.
Balvu katrā nozarē – folklorā, tautas mūzikā, tautas lietišķajā mākslā – piešķir ik pēc trīs gadiem, šogad tika iesniegti seši pieteikumi. "Varam būt gandarīti, ka 21. gadsimtā tautas lietišķajai mākslai un amatniecībai aizvien ir būtiska loma Latvijas kultūrā – sabiedrība aizvien novērtē paaudzēs mantotās zināšanas un prasmes un ikdienā izmanto tradicionālā roku darba rezultātu. Viņu darbs Latvijas kultūrtelpu dara dzīvu, daudzveidīgu un bagātu – paldies par to!" klātesošos uzrunāja LNKC direktore Signe Pujāte.
Sarunā ar balvas laureāti Inu Valteri runājām par lietišķās mākslas nozīmi mūsu kultūrā un ikdienas dzīvē.
Nesen kā ieguvāt Tradicionālās kultūras izcilības balvu. Vai balva bija negaidīts pārsteigums?
I. Valtere: Līdz pēdējai dienai nezināju. Tas mūžs bijis tik garš, darīts tik daudz, bet nekad neesmu kaut ko darījusi, lai saņemtu apbalvojumu, pateicību. Kas jādara – tas jādara. Protams, ir patīkami, ka novērtē. Balvu saņemot, teicu, ka tas nav tikai mans nopelns. Ja man nebūtu meiteņu kolektīvos, kas strādā, ja nebūtu visaptverošas studijas, tad nekas nevirzītos uz priekšu. Vienmēr esmu darījusi to, kas man patīk. Man ir 81 gads, un 80 gadus esmu sabilniece. Visu mūžu esmu palikusi Sabilē, nekur citur neesmu dzīvojusi. Esmu strādājusi bibliotēkā, rūpnīcā, domē. Darīju to, kas bija jādara – savu maizes darbu.
Brīvajā laikā nodarbojos ar rokdarbiem. Mana mamma un vecmamma bija rokdarbnieces. Vecmamma bija stingra, neļāva nenoadīt un neizdarīt.
Arī Saulainē mums bija ļoti stingra rokdarbu skolotāja.
Vai atminaties, kā notika Latvijas Amatniecības kameras atjaunošana?
Vienā no avīzēm bija izsludināts, ka vajadzētu atjaunot Latvijas Amatniecības kameru. Es to avīzi izlasīju un piefiksēju, aizbraucu uz pirmo sanākšanu. Balsojām par to, ka kamerai ir jābūt. Uztaisīja pirmo nolikumu par meistariem. Pati sāku mācīt un vadīt kolektīvus Sabilē no septiņdesmitiem gadiem. Ilgus gadus braucu arī uz Ventspili mācīt. Nāk jaunie, vecie iet projām, bet kolektīvi kaut kā turas. Cilvēku paliek mazāk, bet labāk jau mazāk, bet tādi, kas strādā. Piedalījos arī Lauku sieviešu apvienībā, tas bija tiešām svētīgi, tur bija meitenes no visas Latvijas. Man draugi laikam bija jebkurā pagastā, tā tiešām bija liela ģimene. Braucām starptautiskos braucienos, veidojām projektus, tas bija liels darbs, lai varētu popularizēt Latviju. Ir uzkrāta liela pieredze, tagad manā meistardarbnīcā ir arī liela bibliotēka. Labprāt braucu uz meistarklasēm, labi, ka veselība man atļauj to darīt.
Iepriekš minējāt, ka meistara diploma saņemšana ir ļoti svinīgs pasākums, kurā meistars sniedz zvērestu. Kāds ir zvērests?
Meistaram ir tāpat kā dakterim – kad saņem diplomu, jāsniedz svinīgais zvērests. Visi ir ģildes brīnišķīgajā amatniecības zālē. Noskaņojums ir tāds, ka līdz papēdim noiet tirpas.
Beigās ir jāsaka: "Augstu turēt sava amata godu un nodot savas zināšanas tālāk." Tas arī ir galvenais, jo vari būt sazin kāds meistars, bet, ja nenodod zināšanas tālāk, tad tam nav nekādas nozīmes.
Ir prieks par katru, kurš grib kaut ko iemācīties. Man vienmēr saka, ka nenovecoju, bet atbildu, ka man nav nemaz laika novecot. Ir jādomā, jāstrādā ar cilvēkiem, kolektīviem. Vienmēr ir jāgatavo kaut kas jauns, musturiņš, ideja. Man ir jāiet līdzi laikam, jāskatās, kas jauns. Visi sāk smieties, kad saku, ka gribu iet pensijā. Tā laikam ir visiem radošajiem cilvēkiem, personībām – nevar iziet ārā no tā, kur esi. Pašreiz ir pensija, varu nodoties savam hobijam. Būtībā man nav nekādas lietišķās mākslas izglītības – skolas vai universitātes. Latvijas Amatniecības kameras diplomu dabūju, jo man bija uzkrātas zināšanas no mammas, vecāsmammas, no visa, ko varēju padomju laikā sagrābstīt. Tā rodas pieredze. Universitāte iedod zinības, bet praktisko jau iegūst darbā. Jebkurā darbā ir odziņas, ko nevar uzrakstīt uz papīra, tāpēc jau tie meistari un pulciņi pastāv. Šodien daudzi saka, ka internetā viss ir pieejams. Taču mums visiem kopīgi ir atrastais musturs jāatkož.
Ārzemniekiem ir interese par Latvijas lietišķo tautas mākslu?
Pagājušogad piedalījos starptautiskās cimdu izstādes "Latviešu rakstainie cimdi" veidošanā. Tās ideja no maza sīkuma izvērtās par starptautisku pasākumu. Deviņas valstis sanāca kopā, izstādi redzēja vairāk nekā 3000 cilvēku. Tas bija vienreizēji un pierādīja, ka cilvēkus interesē lietišķā māksla. Man vienmēr tā jocīgi kļūst, kad lasu, ka jāpopularizē latviešu lietišķā tautas māksla. Mēs, lietišķās mākslas kolektīvi, cenšamies izzināt, vācam vecus, saēstus cimdus, restaurējam tos. Lietišķās mākslas kolektīvi ir tie, kas uztur to garu Latvijā. Deviņdesmitajos gados bijām Somijā pie vienas ievērojamas tekstilmākslinieces.
Es viņai uzdāvināju dūrainīti. Viņa jautāja, vai adīts ar rokām. Teicu – jā, un viņa pielika cimdu pie krūtīm un nolieca galvu, sakot, ka dara to mūsu tautas priekšā, kas cauri gadiem iznesusi latviešu tautasdziesmu, tautas deju un tautas lietišķo mākslu.
Tie bija viņas vārdi. Mēs bijām lepnas par to, ka mums ir šī tautas māksla. Esmu bijusi ārkārtīgi daudzās valstīs un izstādēs, man liekas, ka tik grandiozu cimdu nav nevienā valstī. Jā, igauņiem ir arī grandiozi, bet mūsu rakstainais cimds ir kaut kas unikāls.
Lielākais retums un mantojums jūsu kolekcijā?
Man pūralādē ir mantojums no mammas, vecāsmammas. Manas vecmāmiņas tēvs bija Kandavas muižas barona galdnieks. Viņam bija piecas meitas, un tajos laikos taisīja pūralādes. Man ir no 1819. gada taisīta lielā un mazā pūralāde. Parasti pūralāde paliek vecākajam bērnam.
Kāpēc latviešiem cimdi ir bijuši tik nozīmīgi?
Cimds ir aksesuārs, greznuma lieta. Var būt melns mētelis, cepurīte, bet, ja uzvilksi skaistu, rakstainu cimdu, tad uzreiz būsi pamanāms.
Tas ir bijis arī dāvinājums, kāzu un bēru tradīcijās visur figurē cimdi. Ir slavenie garie kāzu cimdi, ko puiši lika aiz jostas. Tās tradīcijas ir ļoti senas un skaistas.
Visu mūžu esat dzīvojusi Sabilē. Kā raksturotu šo pilsētu, kas ir bagāta ar kultūras mantojumu?
Esam Abavas senlejā, cilvēki ir brīnišķīgi, protams, viņi iet projām, daudzi aizbraukuši uz ārzemēm. Mums vienkārši nav darba vietu, pašreiz vairāk dominē tūrisms. Šeit ir zemnieki, kuri audzē lopus, vīnogas, nodarbojas ar tūrismu. Ja atbrauc uz Sabili, tad nezinu, vai ar divām trim dienām pietiks. Kultūras centrā nepārtraukti notiek izstādes, koncerti. Ir bibliotēka, mūzikas skola, pamatskola. Kaut kas jau vēl ir, izputējuši vēl neesam, priecājamies par to, kas mums ir. Ir daudzi iepirkuši mājas, pārcēlušies uz dzīvošanu. Viena kundzīte taisa sveces, cita kundzīte izšuj gleznas. Vārdsakot, ir cilvēki, kas mūk no Rīgas uz laukiem, lai varētu realizēt savu radošo potenciālu. Pamazām atkopjamies.
