Valters Dakša: Unikālais grāmatu glābšanā ir fakts, ka nonāc mājās pie cilvēkiem un viņi atklājas

Ar saldenieku Valteru Dakšu "Latvijas Avīzes" žurnālisti un līdz ar to arī lasītāji tikās pirms gadiem desmit. Toreiz Valters beidza Saldus vidusskolu un apsvēra, kur Rīgā studēt, kas būtu piemērotāk jaunā censoņa interesēm. Mūsu žurnālistu komandas uzmanību četrpadsmitgadīgais puisis bija piesaistījis, kad sāka vākt, glabāt, lasīt pa pasauli kopā grāmatas un deva sludinājumus avīzē. 

Tāds vaļasprieks un aizraušanās nešaubīgi darīja Valteru par balto zvirbuli vienaudžu vidū. Bija vēl viena problēma. Ar savākto jau visnotaļ cienījamo kolekciju Valters bija palicis apaļš bārenis, dzīvoja viens milzīgā tēva celtā savrupnamā Saldū un nezināja, kā samaksāt komunālos rēķinus, un raizējās, ka grāmatas sabojās sals un mitrums. Ko varējām, to palīdzējām. Aizvadītajā laikā Valters turpinājis krāt grāmatas un pieredzi – kas tik ar viņu nav noticis! Pastudējis, kļuvis balvas "Laiks Ziedonim" laureāts, nodibinājis izdevēja namu "Valters Dakša", bijis brīvprātīgais pirmajā Valsts aizsardzības dienesta iesaukumā. Tagad 27 gadu vecumā Valters runā nobrieduša vīra valodu.

V. Dakša: Divpadsmit gadu darbības laikā pie manis nonākušas 700 bibliotēkas, kas ir ap 1,4 miljoniem grāmatu. Tas ir milzīgs apjoms, kuru sašķiroju – labās grāmatas un makulatūra. Vērtīgākās pārsvarā nokļūst manā personīgajā bibliotēkā, nevajadzīgās, mazāk vērtās un dublikāti iet uz pārdošanu. Viens no amatiem, ko esmu apguvis, ir grāmattirgotājs. Lai glābtu grāmatas, svarīgi apgūt visu grāmatas dzīves ciklu – tāpēc man ir arī izdevniecība. Man žurnālistu sabiedrība piedēvēja grāmatu glābēja titulu, bet nevienā skolā tam nesagatavo, nekur neapmāca. Iemeta dīķī vai ezerā – nu mācos peldēt.

Kopš neesam redzējušies, kā klājies – kur esi skolojies, vai esi joprojām Dakšas jaunkungs vai vīra kārtā?

Jaunskungs. Kaut esmu studējis baltu filoloģiju un uzņēmējdarbības vadību, tomēr galvenokārt izglītojos dzīves skolā. Esmu secinājis, lai glābtu grāmatas, jāķeras pie tautsaimniecības. Saredzu iespējas, lai piepildītu mērķi, ko esmu nolēmis – pie citiem nestrādāt, strādāt priekš sevis. Saņemt 700 bibliotēkas nozīmē to pašu, ko pārņemt vismaz 700 mantojumus. Pārņemu grāmatas pēc iepriekšējā īpašnieka došanās mūžībā vai kad tās kļūst liekas, piemēram, mainot dzīvesvietu.