11.1 °C
Šonedēļ no vakardienas, 3., līdz svētdienai, 8. septembrim, Rīgā norisinās Nacionālā kino centra rīkotais ikgadējais Starptautiskais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs"), kurā skatītājiem tiek piedāvāta jaunāko dokumentālo filmu programma no dažādām pasaules valstīm. Pirms dažām dienām "Kultūrzīmēm" bija iespēja redzēt vienu no šī foruma emocionāli smagākajiem dokumentālajiem kinodarbiem – ukraiņu režisores Oksanas Karpovičas veidoto filmu "Pārtverts" ("Intercepted", 2024).
Filmā kamera lēni fiksējusi karā izpostītās Ukrainas ēkas un ainavas, kurām fonā skan Ukrainas drošības iestāžu pārtvertās okupantu armijas kareivju telefonsarunas ar mājiniekiem un draugiem Krievijā. Pēc filmas noskatīšanās bija iespēja arī uzrunāt režisori, un šī saruna bija patiesi ekskluzīva, jo todien Kijivā, kur režisore dzīvo un strādā, Krievijas īstenoto uzbrukumu rezultātā elektrības padeve bija iespējama vien stundu.
– Kā radāt filmas ideju? Tās ritums ir tik neparasts un baigs.
O. Karpoviča: – Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, uzsāku strādāt kā vietējā producente, lai palīdzētu ārzemju žurnālistiem; īpaši daudz sastrādājos ar telekanāla "Al Jazeera" darbiniekiem. Līdzīgu darbu agrāk gan nebiju darījusi, jo, patiesību sakot, īsti pat neesmu bijusi ieinteresēta žurnālistikā, tomēr, tāpat kā visi citi, sapratu, ka notiekošais ir būtisks vēsturisks pagrieziens, un tā atspoguļošana ārvalstīs ir īpaši svarīga. Turklāt apjautu, ka plaši runāt par iebrukumu un iespējami daudz palīdzēt starptautiskajiem medijiem ir mans, Ukrainas pilsones, pienākums. Tādējādi nokļuvu vietās, kur notika Krievijas uzbrukumi, un jau uzreiz pēc atbrīvošanas pieredzēju sekas Kijivas un Čerņihivas apgabalos. Protams, redzētais manī atstāja smagu psiholoģisku iespaidu, vienlaikus šis darbs bija arī radoši motivējošs, interesants. Tas mani gluži vai piespieda kļūt par novērotāju, jo dažreiz, nokļūstot reportāžu vietās, mans producentes pienākums bija vien mierīgi stāvēt un vairākas stundas gaidīt, kamēr žurnālisti paveiks savu darbu. Vienlaikus šī novērošana bija arī ļoti intensīvs uzdevums, un tieši tas filmai deva vizuālo iedvesmu.
Gandrīz vienlaikus ar šiem vizuālajiem novērojumiem kādā brīdī divās ukraiņu drošības sistēmu mājaslapās uzdūros pārtverto telefonu sarunu audioierakstiem. Tos tur publicēja teju vai katru dienu, dažas dienas pat vairākus fragmentus dienā, un katrs no tiem bija trīs četras minūtes garš. Jau kopš pirmā brīža ar šiem audio materiāliem aizrāvos, turklāt diezgan ātri sapratu, ka, lai gan šokējošs un sāpīgs, šis ir ļoti vērtīgs un patiess materiāls iespējamai filmai. Turklāt pārtvertās balsis deva ne vien precīzu priekšstatu un liecības par Ukrainā iebrukušo krievu zaldātu nolūkiem un vēlmēm, bet arī atklāja Krievijā dzīvojošo iedzīvotāju, šo zaldātu tuvinieku, attieksmi pret ukraiņiem, pret mūsu valsti.
Šīs divas pieredzes – novērošana, kas gan nebija vien novērošana, bet arī pašas psiholoģiskā izdzīvošana karā un uzbrukumu laikā, kā arī absurdo, daudzkārtīgo balsu klausīšanās, kuras sev un viņu tuvajiem apstiprināja un skaidroja kara brutalitāti, manī izraisīja kognitīvo disonansi. Kā režisore sapratu, ka šo stāvokli man jāspēj pārvērst radošā darbā – filmā, tādējādi šo disonansi radot arī filmas skatītājiem.
– Dzirdēts, ka kara iesākumā daudzi radoši cilvēki – režisori, mūziķi, rakstnieki un dzejnieki – bija tik šokēti, ka vairs nespēja radīt mākslu, nespēja pat domāt par radošu darbu… Cik ilgs laiks pagāja, lai jūs sevī spētu atrast spēku radīt filmu?
– Tas tiesa, arī man, lai radītu, pagāja laiks, bet, dzirdot šīs balsis, tomēr uzsāku rakstīt, turklāt tas bija vēl pirms idejas par filmu. Es neesmu vien filmu režisore, esmu arī fotogrāfe, parasti daudz fotografēju, turklāt ar 35 milimetru analogo kameru pati arī filmēju. Kad sākās uzbrukums, sapratu, ka vairs neesmu spējīga ne radīt attēlus, ne uzņemt kadrus. Iespējams, viens no iemesliem gan bija ikdienas producentes darbs, pēkšņi ap mani atradās ļoti daudz kameru, apkārt strādāja tik daudz videoperatoru un fotogrāfu. Viņu uzņemtie attēli un videomateriāli gan bija ļoti līdzīgi, fotogrāfi un operatori daudzkārtēji pavairoja vien kara leduskalna pašu virsotni, visbrutālākos, visšausmīgākos skatus. Lai gan saprotu, cik svarīgi izplatīt ziņas, rādot notiekošā nežēlīgos un traģiskos skatus, manuprāt, kara realitāte ir daudz daudzslāņaināka, tā izpaužas arī laikā starp uzbrukumiem, brīžos, kad ierasti neviens neko nedokumentē. Tie ir brīži, kad pat gaiss kļuvis smags, kad viss dzīvais apstājas un vien gaida nākamo uzbrukumu, evakuāciju vai humāno palīdzību, visas šīs darbības, procesus, kas kopš uzbrukuma sākuma Ukrainā kļuvušas par tik ikdienišķām.
Filma ir gluži kā mana atbilde pasaulē pavairotajiem traģiskajiem attēliem par Ukrainu. Vispirms tātad sāku rakstīt, jo vienkārši vēlējos dokumentēt pašas ķermeņa karalaika pieredzi, lai to varētu atcerēties, jo šī pieredze visu laiku, turklāt ļoti ātri, mainījās; rakstīju un biju pārstājusi fotografēt vai filmēt.
No otras puses, manī tomēr slēpās sajūta, ka īstajā brīdī, kad būšu gatava dokumentēt karu, gribu radīt ko tādu, ko nevar redzēt ziņu lentēs, kaut ko, kas aizpildītu tukšumu starp jau redzēto, kaut ko, kas attēlotu šo izjusto gaisā jūtamo smagumu. Tāpēc brīdī, kad filmas uzņemšanas komanda beidzot pieķērās projektam un diskutējām, ko vēlamies filmēt, jau zināju, ka nevēlos rādīt reālistiskus, traģiskus un asiņainus skatus.
– Kā izvēlējāties filmā dzirdamās sarunas? Vai tās, viena sekojot otrai, visas bija līdzīgas?
– Kopumā noklausījos audio ierakstus aptuveni 31 stundas garumā, tie visi ir pieejami brīvpieejā. Ierakstos bija dzirdama dažādu lietu apspriešana: Krievijas zaldāti savējiem mājās stāstīja par kara noziegumiem, civiliedzīvotāju sagūstīšanu, nogalināšanu, pieminēja spīdzināšanu… Daudzas sarunas bija arī pavisam banālas, tās fokusējās uz krievu zaldātu sadzīvi, viņu izdzīvošanu. Daudzreiz zaldāti pauda arī nožēlu, ka nonākuši šajā karā, stāstīja, cik ļoti vēlas tikt no tā projām, pat atstāt darbu armijā. Taču vissāpīgākais šajās balsīs, no kurām daudzas pauda šaubas par paša iebrukuma nepieciešamību un īpaši – par pašu individuālo piedalīšanos tajā, likās fakts, ka neviens no šiem kareivjiem neizjuta pat mazāko līdzjūtību pret ukraiņiem. Tiesa, viņi apšaubīja uzbrukuma vajadzību, žēloja paši sevi, savu dzīvību, pārrunāja algu, kuru saņems vai nesaņems, bet sarunās, kuras dzirdēju, nekad neizpauda pat ne mazāko žēlumu par tiem, kuru zemē viņi iebruka, par tiem, kurus nogalināja. Tikai daži, precīzāk, divas sievietes no Krievijas, pauda līdzjūtību ukraiņiem, turklāt mēģināja pārliecināt savus sarunbiedrus, vīriešus. Vienu no šīm sarunām arī iekļāvu filmā, to darīju apzināti, jo, manuprāt, šī balss ir ļoti nozīmīga, bet tomēr ir ļoti sāpīgi, ka tā ir vienīgā.
– No 31 stundas gariem sarunu ierakstiem tik tiešām tādas bija tikai divas balsis?
– Jā.
– Ukraiņiem piemīt ne vien fizisks, bet arī neticams iekšējs garīgs spēks, tādu var just arī jums…
– Karš tautā atstāj dziļus nospiedumus, bet vienlaikus devis ļoti daudz un dažādus radošus impulsus. Esmu atklājusi, ka esmu daudz stiprāka, nekā biju iedomājusies, turklāt teju visās iespējamās jomās. Esmu stipra un tagad godāju dzīvi vairāk nekā jebkad agrāk. Šī filma ir bijis ļoti izaicinošs projekts gan politiskā, gan emocionālā nozīmē, to veidot bija arī garīgi smagi. Tomēr vienlaikus ar filmu esmu atsākusi fotografēt, turpinu arī rakstīt, bet pāri visam – šos divarpus gadus kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma esmu ļoti daudz radoši strādājusi. Apzinos, ka būtiski palikt garīgi veselai, bieži gan kinematogrāfisti to nepiemin, bet, lai varētu liecināt par notiekošo, svarīgi saglabāt arī pašam sevi.
– Vai jebkad būs iespējams Krievijai piedot izdarīto?
– (Oksana ilgi klusē.) Vēl nav pienācis laiks par to pat domāt, vēl joprojām cenšamies izdzīvot, joprojām cenšamies pretoties. Nē, nepareizi teikt, ka cenšamies, mēs aktīvi pretojamies, turklāt ne vien militāri, aktīvi pretojas visa ukraiņu tauta. Dažreiz šī pretošanās izpaužas arī kā iespējami normāla dzīve, kas noris absolūti nenormālā laikā. To mēģinājām parādīt arī filmā, jo, kaut gan pārsvarā fokusējāmies uz pēcuzbrukumu ainavām ar sagrautajām ēkām, izpostītajām skolām un kultūras centriem, rādījām arī cilvēkus. Mums likās ļoti būtiski dokumenēt tādus pavisam mazus, ikdienišķus pretošanās žestus, piemēram, parādīt, kā pēc uzbrukumiem iedzīvotāji ap bombardētajām ēkām rūpējas un kopj savu vidi, slauka dzīvokļa grīdu, kuru klāj izsisto logu stiklu kārta, aizvāc gruvešus no ielām, lai pa tām atkal varētu staigāt. Mūsuprāt, šie ir spēcīgi mirkļi, kuri izteiksmīgi pauž tautas spēku pretoties.
