15 °C
Pagājušajā nedēļā notika filmas "Mans tētis – Intars Busulis" un jaunā mūzikas albuma "Spēlē savā burvju flautā" vienotā pirmizrāde.
Filmu kopā ar mūziķa bērniem veidojuši režisori Edgars un Anna Lūsiņi, savukārt mūzikas albuma kompozīciju autori ir Intars Busulis un Kārlis Lācis, tās ieskaņojuši Abonementa orķestra mūziķi – Kārlis Lācis, Kaspars Zemītis, Kaspars Grigalis, Edvīns Ozols, Māris Jēkabsons, Karīna Tropa, Vineta Elksne, Alise Kante-Onzule, Kristīne Pastare, kā arī "GG Choir", Latvijas Radio bigbenda pūšamo instrumentu grupas un "Sinfonietta Rīga" stīgu grupas mūziķi. Plašāku klausītāju loku mūziķi sasniegs no nākamā gada 8. marta, kad ar lielkoncertiem apceļos mūsu valsts koncertzāles. Sarunā ar "Latvijas Avīzi" abu radošo darbu galvenais varonis – mūziķis Intars Busulis – stāsta par jaundarbu tapšanas procesu un par šo laiku, kurš iedvesmo darīt labu.
Noklausies albumu!
Cik ilgā laikā tapa jaunais albums?
I. Busulis: Iepriekšējais albums iznāca pirms gadiem pieciem, tāpēc dažas no jaunajā iekļautajām dziesmiņām ir divus vai trīs gadus vecas, daļa tapušas kovida laikā, vēl dažas senāk. Pārējās tapušas pēdējā pusotra gada laikā, tas bija samērā ilgi, turklāt pandēmijas laikā mūzikai trūka iedvesmas, negribējās neko radīt.
Vai tagad kļuvis vieglāk rakstīt mūziku?
Tomēr – jā. Parādījusies cerība, ka kaut kas varētu mainīties, depresijas vairāk nav, esmu sapratis, ka tāds nepatīku ne ģimenei, ne citiem, ne pats sev, nevienam tāds neesmu vajadzīgs. Ir jādara sava lieta, jādarbojas, lai varētu sevi realizēt un tad, pēc kārtīga darba, domāt par nopelnītu atpūtu. Kad strādāju, jūtu, ka varu atkal elpot drošāk, turklāt, ar savu darbu varu palīdzēt arī citiem. Man sevi vieglāk šādi psiholoģiski nostādīt - proti, palīdzam citiem, ja darām paši savu darbu. Pēdējā laikā tas ir izvērties ļoti produktīvi, esmu tik priecīgs, ka sadarbojoties ar labdarības biedrību “Tavi draugi”, vasarā izdomājām uztaisīt “Angāra saulrieta” koncertus, tas bija super! Vienā piegājienā Hersonas plūdos cietušajiem izdevās dabūt gan laivas, gan gumijniekus, arī naudu. Darbojoties, palīdzot bija tik laba sajūta, tā jau ir, ja tu neko nedarīsi, tikai domāsi - viss slikti, viss pavisam slikti, no tevis nebūs nekādas jēgas.
Kā tapa filma "Mans tētis – Intars Busulis"?
Doma par filmu kopā ar režisoru Edgaru Lūsiņu radās ilgākā laikā. Pašam vienmēr tādas lietas ir interesējušas, bijis prieks palikt kādā kinolentē pat maziņā lomiņā, ļoti patīkami būt titru sarakstā. To, ka uz mani varētu paskatīties no bērnu perspektīvas, Edgars izdomāja kopā ar savu sievu, otru filmas režisori Annu Lūsiņu. Kāds tad ir tētis Intars Busulis? Tā likās ļoti forša ideja, tai piekrita gan mana kundze Inga, gan arī bērni Lenijs, Emilija, Amelija un Jānis. Liekas, ka tieši Edgars bija veiksmes faktors, jo esam pazīstami jau gadiem ilgi, jau kopš "1000 jūdžu" laikiem, kad braucām uz Gruziju, Albāniju, Rumāniju un citur. Toreiz bija daudz piedzīvojumu, pārdzīvojumu, smieklu un asaru, ir ko atcerēties.
Uzņemot filmu, man bija ļoti svarīgi, lai ģimene justos labi, jo parasti mūsu dzīvojamo telpu publiski rādām ļoti nelabprāt.
Varbūt esam māņticīgi, bet nevēlamies, lai kāds mums uzliek "velna aci". Bet šovasar, uzņemot filmu, visiem kopā tas bija tiešām jauks, labs laiks.
Bērni esot uzdevuši jums neierastus jautājumus…
Kārtīgam kurzemniekam jautājums "vai tu mīli mammu?" ir pietiekami traks. Mēs Kurzemē mīlestību pierādām ar darbiem, dodam zīmes, otrajai pusītei to liekam noprast. Viens no maniem pierādījumiem – pēc koncertiem ziedus vienmēr dāvinu savai kundzei, sakot – tas tev no manis, no visas sirds. Manā "maiņā" puķītes novīstu daudz ātrāk, dodu tai, kura par ziediem prot rūpēties. Bet, mīļie skatītāji un klausītāji, paldies jums visiem par ziediem, ikreiz esmu ļoti priecīgs, tas ir ļoti jauki. Tā ir, sakot "es tevi mīlu", nāk prātā aizdomas, ka izdarīts kaut kas slikts. Mūsu ģimenē šo trīs vārdu lietošanā esam pieticīgi, tādēļ man tas tiešām likās diezgan bīstams jautājums.
Vai kara dēļ nejūtaties cietis finansiāli?
Nē, it nemaz. Tiešām – it nemaz.
Pat tad, kad kovidlaikā likās tuvojamies sūdi, izrādījās, ka esmu uztaisījis sev glābējriņķi kā nodokļu maksātājs. Var teikt, ka šis fakts mani noturēja virs ūdens, tas bija ārkārtīgi forši.
Uzticos sistēmai un tam, ko man saka valsts vara, daru to, ko man iesaka. Tas tik tiešām strādā, tāpēc maksāju nodokļus un jūtos droši. Zinu, ka viss būs kārtībā pat tad, ja finansiāli neies tik labi kā tagad. Galīgi nejūtos, ka man būtu kas atņemts, mēs darbojamies, tiekamies ar cilvēkiem, spēlējam koncertos, šajā ziņā nekas nav mainījies. Par naudu neuztraucos vispār, jāatzīst – ja vien tas nav nepieciešams, man gan to arī īpaši nepatīk tērēt. Un vēl – es taču dabūju nodokļu atmaksu, tā bija kārtīga lieta!
Brīžam atskan bļāvieni, ka mūsu valsts nemaz nav tik laba…
Vai tad tajos bļāvējos vairs kāds klausās? Viņos taču vairs tik tiešām neviens neklausās. Man liekas, ka viss kļuvis tik caurspīdīgs un visi visu saprot pat tad, ja neinteresējas ne par vietējo, ne ārpolitiku. Nesen gāju mazgāt mašīnu, un, lai gan jutu akcentu, meitene ar mani runāja foršā latviešu valodā. Tad ienāca vēl viena meitene, arī viņai bija akcents, un, lai gan viņas noteikti būtu varējušas savstarpēji komunicēt krieviski, meitenes to nedarīja. Tā bija bauda – vērot, cik ļoti viss izmainījies, kā cilvēki pamazām mainās uz labo. Ja vēl kāds tic kaut kam svešam, tā ir vistīrākā tumsonība. Nojaušu par apmelošanu, kas notiek televizoros, piemēram, tas, kas bija sagudrots par mūsu premjerministri, bija visīstākā, vissmieklīgākā klaunāde, cirks. To neuztveru nopietni, un tiešām dīvaini, ka šeit kāds kam tādam uzticas. Turklāt tie ticošie skaļi gan vairs nerunā, neizsaka savas domas, manuprāt, viņu palicis pavisam maz, ļoti maz. Jā, vienīgi kādi antivakseri, kuri dzīvo vecajā antivakseru realitātē.
Ukrainas karš jau ilgst gadu un astoņus mēnešus… Tik ļoti ilgi.
Mazliet jau karš palicis par tādu kā fonu, tas ir ļoti slikti, bet, manuprāt, cilvēki tomēr ik pa laikam aizdomājas. Turklāt nāk Ziemassvētku laiks, kad labus darbus darām īpaši daudz.
Man ir prieks, ka Ukrainas karavīri kļūst arvien profesionālāki un zinošāki, turklāt viņu vadītāji arvien sekmīgāk māk prasīt un pierunā Ukrainai palīdzēt gan lielo, gan mazo valstu līderus.
Esmu pārliecināts, ka Ukraina dabūs visu, kas vien tai vajadzīgs, lai uzvarētu šajā karā. Viss izdosies, ukraiņiem ir stabils līderis, kārtīgs prezidents, kurš domā par tautu un savas valsts nākotni, īsts patriots. Tautai atliek vien noticēt, jo Volodimirs Zelenskis dara visu iespējamo un neiespējamo, lai tiešām celtu tautas pašapziņu un možo cīņas garu. Protams, ir zināms nogurums no kara, tomēr ukraiņiem spara netrūkst, viņi ir pārāk lieli patrioti, lai būtu noguruši pa īstam. Tiekoties koncertos, esmu iepazinis daudzus ukraiņus, viņi ir baigie cīnītāji, savos darbos tādi – uh! Ejam, dziedam, darām. Bez tāda draiva jau nemaz nevar soli spert, viņi tiešām dara, runā, arī dzied uzreiz par lietu. Pieredzēju, kā ukraiņu dziedātāja Tīna Karola, kuru sauc par vienu no Ukrainas simboliem, sevi plosa pat mēģinājumos. Tādi cilvēki ir ļoti vajadzīgi, viņi ar karogu iet gājienu pirmajās rindās. Ukraiņos ir milzīgs spēks, viņi noteikti uzvarēs.
Tiesa, mēs tiešām esam atslābuši… Bet, iespējams, tas tomēr ir mānīgi, jo arī vasarā likās zināms atslābums. Izziņojot "Angāra saulrietu" koncertu, šaubījāmies, vai vispār kāds atnāks, turklāt koncertu taču izsludinājām tikai vienu dienu iepriekš, tomēr atnāca ļoti, ļoti daudz cilvēku. Jā, ir tie, kuri nepalīdz, kurus tas neinteresē, kuri it kā par politiku nemaz neinteresējas, bet visu zina… Tie jau nekad arī nepalīdzēs, tādiem svarīgāks ir viņš pats, viņi par līdzcilvēkiem neaizdomājas. Esmu jau daudz piedzīvojis, jau sen nedomāju tikai par sevi vien. Tik ļoti gribētos, lai šis ārprāts beidzas ātrāk, bet palīdzēšu, cik vien ilgi tas būs vajadzīgs.
Esmu par mieru pasaulē un nekad neatbalstīšu netaisnību un terorismu, kādas valsts agresiju pret citu valsti. Man riebjas netaisnība, šajās lietās esmu principiāls.
Jums ir tik pozitīvs skatījums, vai esat domājis, kā audzēt mūsu pašapziņu, lai arī latvieši ikdienā būtu tikpat lepni kā ukraiņi?
Pēdējos gados vairākkārt pierādījies, ka esam vienota tauta, protam viens otru atbalstīt. Pašapziņai būtu jāizaug, jāstiprinās caur bērniem, nākamajām paaudzēm. Tomēr – vai atceraties mūsu hokejistu un basketbolistu valstsvienību sagaidīšanas brīžus pie Brīvības pieminekļa? Tas pierādīja, cik esam saliedēti. Var jau būt, ka nostrādāja mūžīgais latviešu princips – kad vajag, saņemamies un esam kopā, atbalstām viens otru. Interesanti, ka ārzemnieki bieži piemin, cik latvieši ir atsaucīgi. Vajag mīļi palūgt, tad atvērsies vai ikviens. Arī tas nav slikti, gribētos, lai arī ikdienā tā notiktu vairāk, bet mūsu platuma grādos jau neviens ar smaidiem nebārstās. Vismaz Kurzemē ne, esam diezgan introverti, īpaši šai laikā, kad tik slapjš un nemīlīgs. Pašam gan šis laiks patīk, vienmēr noteikti smaidīšu, ja, lietum līstot, kritīs dzelteni sarkanas lapas.
