""Traviatu" diriģēšu pirmo reizi". Saruna ar diriģentu Jāni Liepiņu

Šodien, 26. jūlijā, sākas tradicionālie Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki, kuros šoreiz centrālais notikums būs Dž. Verdi operas "Traviata" iestudējums.

Tāpat kā Galā koncertā, arī operai pie diriģenta pults stāsies Jānis Liepiņš.

Jāni, nupat aprit pieci gadi, kopš esat diriģents un pirmais kapelmeistars Manheimas Nacionālajā teātrī Vācijā, kur, kā zināms, ir vairāk nekā deviņdesmit teātri. Bet ja Manheimas teātris būtu jāsalīdzina ar mūsu Latvijas Nacionālās operas māksliniecisko varēšanu un iespējām?

J. Liepiņš: Katrā Vācijas pilsētiņā ir pa teātrim un orķestrim, un patiešām var tikai apbrīnot Vācijas kultūras spēku un jaudu. Salīdzināt Manheimas teātri ar Latvijas Nacionālo operu ir visai grūti. Orķestri ir līdzīgi izmēros – abos spēlē apmēram simt mūziķu, bet solistu trupa Manheimā ir lielāka nekā Rīgā un līdz ar to ir lielākas iespējas izrādes rādīt biežāk un sagatavot vairāk jauniestudējumu sezonā. Manheimā šosezon repertuārā ir visas Mocarta un da Pontes (Lorenco da Ponte – Mocarta operu libretists. – Red.) operas – "Dons Žuans", "Figaro kāzas", "Cosi fan tutte". Turklāt – pārsvarā ar pašu spēkiem bez viesmāksliniekiem, kas īstenībā nez vai Latvijā būtu iespējams, jo mūsu Nacionālajā operā solistu ir tik, cik ir, un viņus nevar nodarbināt nepārtraukti. Tāpēc dažkārt jāpaļaujas uz viesmāksliniekiem, kas arī savā ziņā ir skaisti, jo piešķir dažādību un krāsainību. 

Arī Latvijas Operā var iestudēt jebko, kā jau tas reiz bija ar "Nībelunga gredzenu", tikai jāņem viessolisti. 

Patiesībā arī Manheimā uz "Nībelunga gredzenu" būtu daži viesmākslinieki, bet lielāko daļu tomēr veidotu pašu dziedātāji. Mums te, Manheimā, trupā ir ļoti daudz labu solistu, kas spējīgi nodziedāt Vāgnera operu lomas. Nupat aprīlī un maijā priekškaru vēra Riharda Štrausa "Ariadne Naksosā" ("Ariadne auf Naxos"). Ļoti skaista, bet ne tik bieži spēlēta opera, kuru gan pēdējā laikā atskaņo arvien vairāk. Bet Latvijā, šķiet, vispār nekad nav bijusi iestudēta, jo vajadzīgi ļoti daudz spēcīgi solisti. Tā ir ļoti komplicēta opera, un Latvijā lielākā daļa solistu būtu jāaicina no ārvalstīm. Trupa Manheimā ir internacionāla, te strādā gan korejieši, gan itālieši, gan mūziķi no Dienvidāfrikas, Austrālijas, no visām pasaules malām. Arī ukraiņi. Es pat teiktu, ka vāciešu trupā ir mazāk nekā puse, orķestrī – mazliet vairāk par pusi. Starp citu, pirms kovida sērgas Manheimas operteātra orķestrī spēlēja arī viena mūziķe no Latvijas. Bet nu viņa ir Brēmenē. Man galvenā atšķirība ir, ka Manheimā ir iespēja sagatavot daudz vairāk repertuāra un nodiriģēt daudz vairāk operu, nekā būtu iespējams Latvijā. Profesionālā ziņā tas ir liels pluss. Bet nevar noliegt to, kā man Manheimā trūkst. Tā ir māju sajūta, ko šeit nekad nedabūšu. Ik pa laikam ciemos un noskatīties kādu izrādi atbrauc sieva, vecāki, mans diriģēšanas skolotājs Imants Resnis un draugi. Tā ka vientuļi te nejūtos, bet māju te nav. Un vēl… 

Manheimā viss ir strikti sadalīts. Man šeit nav jādomā par repertuāru. Tikai sagatavo partitūru un nodiriģē. Rīgā biežāk bija iespēja arī radoši izpausties...

Ja nemaldos, savā laikā Manheimas Nacionālajā teātrī strādāja arī pasaulē slavenā latviešu operdīva Inese Galante.

Jā, vēl burtiski pirms pāris dienām iepazinos ar vienu solisti, kura atcerējās laikus, kad bija sadarbojusies ar Inesi Galanti. Te viņu ļoti labi un ar prieku atceras! Es pats ar Inesi Galanti gan esmu kopā strādājis tikai vienu reizi dzīvē. Tas bija pirms desmit gadiem viņas rīkotajā festivālā Jūrmalā.

Vācieši ir slaveni ar savu principu Ordnug muss sein ("kārtībai jābūt"). Vai to var attiecināt arī uz operu?

Plānu un grafiku sastādīšanā – jā, par orķestra, kora un solistu tiesībām ļoti strikti iestājas arodbiedrības. Bet, ja godīgi, šis ordnug muss sein uz dažām lietām Vācijā vispār nav attiecināms, piemēram, vācu vilcienu satiksme ir izslavēta tieši ar savu nesakārtotību. Ir daudz sliktāk nekā ar "Vivi" Latvijā. Uz vācu "Deutsche Bahn" paļauties nevar vispār. Kavē faktiski vienmēr, reisi bieži tiek atcelti, par izmaiņām cilvēkiem pat nepaziņojot. Īsta traģēdija.

Ko redzat pa sava mājokļa logu Manheimā?

Zaļus kokus. Bet interesantākā ir baznīca, kuras zvans ieskanas ne vien katrā apaļā stundā, bet arī ik pa piecpadsmit minūtēm... Pēc tā var regulēt pulksteni. Bet esmu jau pieradis.

Bet atgriezīsimies pie mūzikas. Pie kā strādājat šobrīd?

Nesen Manheimā notika Mocarta "Dona Žuana" pirmizrāde, piecas izrādes jau nospēlētas, piecas vēl priekšā. Paralēli sāksies darbs pie Maskanji "Zemnieka goda", kuram notiek režijas un scēniskie mēģinājumi, bet nākamajā sezonā iestudējumu liekam uz skatuves. Tikko, 20. jūlijā, notika skaists Galā koncerts "Schloss in Flammen" – "Pils ugunī". Manheimā ir tradīcija noslēgt sezonu ar šādu āra koncertu. Līdzīgi kā tikko notika diriģenta Andra Nelsona vadībā Šēnbrunnā. Koncerti pils dārzos, ko varētu salīdzināt ar mūsu Rundāli, ir iecienīta vācu un austriešu tradīcija. 

Milzīgā parkā uzbūvē skatuvi, publikā vietas vairāk nekā diviem tūkstošiem skatītāju. Priekšā soli, bet tālāk aizmugurē cilvēki novietojas piknika zonā uz līdzpaņemtiem paklājiņiem, klausās mūziku, iemalkojot līdzpaņemto vīnu. 

Koncerta izskaņā, izskanot pēdējam skaņdarbam, viss noslēdzas ar krāšņu uguņošanu. Pagājušā sezonā un arī nupat, šovasar, šo koncertu diriģēt bija uzticēts man.

Runājot par āru, noskaņa savā ziņā varētu būt līdzīga Siguldas Opermūzikas svētkiem... Kas jums lika piekrist Daiņa Kalna uzaicinājumam diriģēt "Traviatu" un Galā koncertu?

Pirmie Siguldas Opermūzikas svētki man bija pagājušajā gadā, kad pēdējā brīdī uzaicināja ielēkt Galā koncertā, aizstājot vienu citu diriģentu. Tas notika gandrīz nedēļu pirms koncerta. Siguldā man ļoti simpātiska šķiet atmosfēra, vide ar skaistajām pilsdrupām, kur pēdējoreiz biju pirms piecpadsmit gadiem. Un, protams, man tā ir iespēja apgūt jaunu operu. Siguldā es saskatu lielu potenciālu, festivāls varētu veidoties līdzīgi Savonlinnas operas festivālam Somijā. 

Arī Siguldas Opermūzikas svētki varētu kļūt par ārzemju tūristu mērķi, bet tad, protams, festivāla rīkošana prasītu papildu līdzekļus un lielāku radošo komandu.

Runājot par radošo komandu, pirms vairākiem mēnešiem Dainis Kalns pavēstīja, ka šogad Siguldas Opermūzikas svētkus veidos par astoņdesmit procentiem jauna radošā komanda, bet nu jau nav noslēpums, ka pēc viņa domstarpībām ar režisori Antu Priedīti "Traviatas" režisors būs Siguldas Opermūzikas svētkos pieredzējušais Guntis Gailītis. No sadarbības atteikusies arī videomāksliniece Ineta Sipunova, un scenogrāfa Aigara Ozoliņa vietā stājies Reinis Suhanovs. Ko jūs sakāt par tādām straujām pārvērtībām?

Tā kā Dainis Kalns ir galvenais festivāla rīkotājs, pieļauju, ka viņš var darīt, kā vēlas. Ja viņš gribētu, tad rīt varētu nomainīt kaut vai operu, ko spēlēsim. Ja runa būtu par valsts teātri, tad droši vien tāda situācija īsti nevarētu notikt, jo, uzaicinot radošo komandu, teātra vadība taču zina, kāda tā ir un ko no tās var sagaidīt. Bet Dainis Kalns kā privāta persona var rīkoties pēc sirds patikas.

Esat teicis, ka operu "Traviata" diriģēsit pirmo reizi mūžā.

Jā, "Traviatu" diriģējis nekad vēl neesmu, ja neskaita atsevišķus numurus un ārijas. Protams, esmu šo operu dzirdējis neskaitāmas reizes, jo tā vispār ir viena no visvairāk atskaņotajām pasaulē. 

"Traviata" tiešām ir fantastisks darbs. Kāds sacīs, jau daudzas reizes dzirdēta, bet kādam šī varbūt būs pirmā satikšanās ar brīnišķīgo mūziku.

Ar Violetas lomas atveidotāju Maiju Kovaļevsku esam bijuši rokas stiepiena attālumā, bet šī būs pirmā mūsu sadarbība. Ar samtainā tenora īpašnieku, pasaulē pazīstamo ukraiņu solistu Dmitro Popovu, kurš nu iejutīsies Alfredo lomā, esmu saticies Latvijas Nacionālās operas gaiteņos vairākas reizes un aizskatuvē, kad viņš, ja nemaldos, dziedāja kādā Galā koncertā. Toreiz pie diriģenta pults bija Mārtiņš Ozoliņš.

Siguldas Opermūzikas svētku rīkotāji lepojas, ka operu iestudē četrās dienās. Bet vai jūs kā diriģentu, kas pirmoreiz uz ko tādu parakstījies, nebiedē īsais termiņš?

Šoreiz ne. Ja tā būtu mazāk zināma opera vai kas tāds, ko Latvijas orķestru mūziķi nekad nebūtu spēlējuši, tas mani uztrauktu vairāk. Būtu jāmeklē iespējas papildu mēģinājumiem. Bet man nāk līdzi arī zināma pieredze Vācijā, kad nereti gadījies diriģēt operas vispār bez mēģinājumiem. Vācijā pieņemts, ka visi profesionāļi zina visu standarta repertuāru un var to atskaņot jebkurā brīdī. Klīst pat tāds joks vai leģenda, ka, piemēram, "Burvju flauta" Berlīnē pēdējo reizi mēģināta deviņdesmito gadu sākumā. Tas nekas, ka orķestris mainījies, solisti arī, bet izrāde ir repertuārā un visi to spēlē bez mēģinājumiem.

Pērn vienā un tajā pašā dienā Siguldā skanēja "Fausts", Lielvārdē "Lāčplēsis" un Cēsīs "Zigfrīds". Bija, kas teica, vai nu tik vērienīgu operu iestudētāji nevarēja savā starpā vienoties par atšķirīgiem datumiem? Kā notiek Vācijā?

Gadās, ka pirmizrādes sakrīt un neko nesaskaņo. Zinu, ka blakus Manheimai netālajā Karlsrūē, kurā arī ir savs teātris un orķestris, iestudē dažas tādas pašas operas, ko arī Manheimā.

Par ko vēl no pēdējā laikā radoši pieredzētā pašam gandarījums?

Pirmo reizi mūžā diriģēju Madridē. Līdz šim vēl nevienu spāņu orķestri nebiju diriģējis, turklāt tas notika pēc Berlīnes Filharmonijas principiem būvētajā 

"Auditorio Nacional de Musica". Tā bija lielākā zāle ar labāko akustiku, kādā nācies stāties pie pults. Vienreizēja sajūta – stāvi uz tik izcilas skatuves, kurā dzirdi pilnīgi katru skaņu. 

Ar spāņu orķestri "Orquesta Clásica Santa Cecilia" atskaņojām Čaikovska klavierkoncertu uvertīru "Romeo un Džuljeta" un Smetanas "Má vlast". Ļoti ceru, ka nākamajā sezonā man būs iespēja Madridē atgriezties.

Un ko sola nākamā sezona kopumā?

Būs ļoti interesanta. Pēc ilgāka laika Manheimā man ieplānots arī viens laikmetīgā baleta iestudējums ar Džona Adamsa mūziku un Stravinska "Svētpavasari". Tas ir viens no skaņdarbiem, ko vienmēr esmu vēlējies dzīvē kādreiz nodiriģēt. To gaidu ar lielu nepacietību.