Šodien, 26. jūlijā, sākas tradicionālie Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki, kuros šoreiz centrālais notikums būs Dž. Verdi operas "Traviata" iestudējums.
Tāpat kā Galā koncertā, arī operai pie diriģenta pults stāsies Jānis Liepiņš.
Jāni, nupat aprit pieci gadi, kopš esat diriģents un pirmais kapelmeistars Manheimas Nacionālajā teātrī Vācijā, kur, kā zināms, ir vairāk nekā deviņdesmit teātri. Bet ja Manheimas teātris būtu jāsalīdzina ar mūsu Latvijas Nacionālās operas māksliniecisko varēšanu un iespējām?
J. Liepiņš: Katrā Vācijas pilsētiņā ir pa teātrim un orķestrim, un patiešām var tikai apbrīnot Vācijas kultūras spēku un jaudu. Salīdzināt Manheimas teātri ar Latvijas Nacionālo operu ir visai grūti. Orķestri ir līdzīgi izmēros – abos spēlē apmēram simt mūziķu, bet solistu trupa Manheimā ir lielāka nekā Rīgā un līdz ar to ir lielākas iespējas izrādes rādīt biežāk un sagatavot vairāk jauniestudējumu sezonā. Manheimā šosezon repertuārā ir visas Mocarta un da Pontes (Lorenco da Ponte – Mocarta operu libretists. – Red.) operas – "Dons Žuans", "Figaro kāzas", "Cosi fan tutte". Turklāt – pārsvarā ar pašu spēkiem bez viesmāksliniekiem, kas īstenībā nez vai Latvijā būtu iespējams, jo mūsu Nacionālajā operā solistu ir tik, cik ir, un viņus nevar nodarbināt nepārtraukti. Tāpēc dažkārt jāpaļaujas uz viesmāksliniekiem, kas arī savā ziņā ir skaisti, jo piešķir dažādību un krāsainību.
Arī Latvijas Operā var iestudēt jebko, kā jau tas reiz bija ar "Nībelunga gredzenu", tikai jāņem viessolisti.
Patiesībā arī Manheimā uz "Nībelunga gredzenu" būtu daži viesmākslinieki, bet lielāko daļu tomēr veidotu pašu dziedātāji. Mums te, Manheimā, trupā ir ļoti daudz labu solistu, kas spējīgi nodziedāt Vāgnera operu lomas. Nupat aprīlī un maijā priekškaru vēra Riharda Štrausa "Ariadne Naksosā" ("Ariadne auf Naxos"). Ļoti skaista, bet ne tik bieži spēlēta opera, kuru gan pēdējā laikā atskaņo arvien vairāk. Bet Latvijā, šķiet, vispār nekad nav bijusi iestudēta, jo vajadzīgi ļoti daudz spēcīgi solisti. Tā ir ļoti komplicēta opera, un Latvijā lielākā daļa solistu būtu jāaicina no ārvalstīm. Trupa Manheimā ir internacionāla, te strādā gan korejieši, gan itālieši, gan mūziķi no Dienvidāfrikas, Austrālijas, no visām pasaules malām. Arī ukraiņi. Es pat teiktu, ka vāciešu trupā ir mazāk nekā puse, orķestrī – mazliet vairāk par pusi. Starp citu, pirms kovida sērgas Manheimas operteātra orķestrī spēlēja arī viena mūziķe no Latvijas. Bet nu viņa ir Brēmenē. Man galvenā atšķirība ir, ka Manheimā ir iespēja sagatavot daudz vairāk repertuāra un nodiriģēt daudz vairāk operu, nekā būtu iespējams Latvijā. Profesionālā ziņā tas ir liels pluss. Bet nevar noliegt to, kā man Manheimā trūkst. Tā ir māju sajūta, ko šeit nekad nedabūšu. Ik pa laikam ciemos un noskatīties kādu izrādi atbrauc sieva, vecāki, mans diriģēšanas skolotājs Imants Resnis un draugi. Tā ka vientuļi te nejūtos, bet māju te nav. Un vēl…
Manheimā viss ir strikti sadalīts. Man šeit nav jādomā par repertuāru. Tikai sagatavo partitūru un nodiriģē. Rīgā biežāk bija iespēja arī radoši izpausties...
Ja nemaldos, savā laikā Manheimas Nacionālajā teātrī strādāja arī pasaulē slavenā latviešu operdīva Inese Galante.
Jā, vēl burtiski pirms pāris dienām iepazinos ar vienu solisti, kura atcerējās laikus, kad bija sadarbojusies ar Inesi Galanti. Te viņu ļoti labi un ar prieku atceras! Es pats ar Inesi Galanti gan esmu kopā strādājis tikai vienu reizi dzīvē. Tas bija pirms desmit gadiem viņas rīkotajā festivālā Jūrmalā.
Vācieši ir slaveni ar savu principu Ordnug muss sein ("kārtībai jābūt"). Vai to var attiecināt arī uz operu?
Plānu un grafiku sastādīšanā – jā, par orķestra, kora un solistu tiesībām ļoti strikti iestājas arodbiedrības. Bet, ja godīgi, šis ordnug muss sein uz dažām lietām Vācijā vispār nav attiecināms, piemēram, vācu vilcienu satiksme ir izslavēta tieši ar savu nesakārtotību. Ir daudz sliktāk nekā ar "Vivi" Latvijā. Uz vācu "Deutsche Bahn" paļauties nevar vispār. Kavē faktiski vienmēr, reisi bieži tiek atcelti, par izmaiņām cilvēkiem pat nepaziņojot. Īsta traģēdija.
Ko redzat pa sava mājokļa logu Manheimā?
Zaļus kokus. Bet interesantākā ir baznīca, kuras zvans ieskanas ne vien katrā apaļā stundā, bet arī ik pa piecpadsmit minūtēm... Pēc tā var regulēt pulksteni. Bet esmu jau pieradis.
Bet atgriezīsimies pie mūzikas. Pie kā strādājat šobrīd?
Nesen Manheimā notika Mocarta "Dona Žuana" pirmizrāde, piecas izrādes jau nospēlētas, piecas vēl priekšā. Paralēli sāksies darbs pie Maskanji "Zemnieka goda", kuram notiek režijas un scēniskie mēģinājumi, bet nākamajā sezonā iestudējumu liekam uz skatuves. Tikko, 20. jūlijā, notika skaists Galā koncerts "Schloss in Flammen" – "Pils ugunī". Manheimā ir tradīcija noslēgt sezonu ar šādu āra koncertu. Līdzīgi kā tikko notika diriģenta Andra Nelsona vadībā Šēnbrunnā. Koncerti pils dārzos, ko varētu salīdzināt ar mūsu Rundāli, ir iecienīta vācu un austriešu tradīcija.