14. septembrī uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves pirmizrāde Raiņa un Justīnes Kļavas muzikālajai satīrai "Spēlēju, dancoju" Elmāra Seņkova režijā. Kā vēsta teātra pārstāvji, Raiņa luga "Spēlēju, dancoju" pirmo reizi iestudēta tieši uz Nacionālā teātra skatuves.
"Kopš tā laika pagājuši 102 gadi, nu slavenais Raiņa sacerējums pārradīts, mūžīgo velna riju, kur norit darbība, no aizlaikiem un simt gadu senām kopsakarībām trāpīgi pārceļot uz 2023. gadu un meklējot atbildes uz jautājumiem, kas māksliniekus urda tagad," vēsta teātra pārstāvji.
Šonedēļ atzīmējam arī Raiņa dzimšanas dienu – dzejnieks dzimis 1865. gada 11. septembrī, miris 1929. gada 12. septembrī, un tradicionāli šonedēļ notiek arī Dzejas dienu pasākumi.
Dažas dienas pirms pirmizrādes jaunā iestudējuma "Spēlēju, dancoju" radošā grupa, kā arī rakstnieks, tulkotājs, publicists, biogrāfiskā romāna "Rainis un viņa brāļi" autors Roalds Dobrovenskis tikās ar mediju pārstāvjiem un teica nelielu uzrunu. Publicējam R. Dobrovenska sacīto.
Pirms 108 gadiem un septiņiem mēnešiem, 1915. gada februārī, trimdā Šveicē Rainis pabeidza lugu "Spēlēju, dancoju". Jau gāja pilnā sparā Pirmais pasaules karš. Rainis teiks drusku vēlāk: "Manu tautu grib nogalināt." To pašu, vārds vārdā, var šodien teikt un saka Ukrainas ļaudis: "Manu tautu grib nogalināt." Vai var salīdzināt to un šo karu? Nezinu. Daudz kas tagad notiek pirmoreiz cilvēces vēsturē. Nekad ienaidnieks nav varējis svilpodams nospiest pogu un tādējādi nobendēt tūkstošiem cilvēku tūkstošu kilometru attālumā. Pilnīgi nesodīti. It kā. Salīdzināt vai ne, bet trešā pasaules kara elpu, šķiet, jau jūt visi Zemes iemītnieki, divkājainie un tie, ar četrām ķepām.
Es uzrakstīju pantiņu: "Худо дело в мире. Будет хуже. // Мы – внутри войны, а не снаружи." Mēģināju apmēram to pašu pateikt latviski: "Aina skarba, gan pašreiz, gan priekšā: // Mēs ne ārpus kara. Esam iekšā."
Ar to gribēju pateikt, ka runāt par Raiņa lugas "Spēlēju, dancoju" aktualitāti nav jēgas. Visi visu redz un zina bez manis.
Gribu piebilst pāris vārdu par lugas galveno varoni.
Tots, tāpat kā Jāzeps, kā Indulis, arī Antiņš, iecerēts kā selfijs. Kā Raiņa savdabīgs pašportrets. Tādu viņš gribētu sevi redzēt.
Taču... Vismaz vienā punktā lugas autoram ir līdzība ar pavisam citu personāžu. Ar Kungu. Rainim arī vajadzīgas trīs svaigas asins lāses. Ar trim pat nepietiks. Lai Rainis dramaturgs turpinātu dzīvot, savu asins pilienu lai dod režisors, mākslinieks, mūsu gadījumā līdzdramaturģe, aktieri, skatītāji. Tomēr starpība kolosāla. Kungs ir vampīrs. Izsūcot Leldei trīs asins lāses, tas viņu nogalina. Turpretī teātris ir Raiņa donors. Un tas ir gadījums, kad dots devējam atdodas. Burtiski. Teātris dod no jauna dzīvību Rainim, Rainis nepaliek parādā: jau daudzās paaudzēs palīdz teātrim būt dzīvam un pieprasītam.