Pēc trim dienām "Spēlmaņu nakts" balvu "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" – šogad uz Valmieras teātra skatuves – saņems Dailes teātra aktrises Lidija Pupure un Ilze Vazdika.
Ienākusi uzreiz pēc III studijas beigšanas 1962. gadā Dailes teātrī, Lidija Pupure arī pēc 62 tur nostrādātiem gadiem ir aktrise, kam piemīt dāmas stāja, meitenes enerģija, bērna rotaļība, dzīves gudrība un pieredzē kaldināta amata prasme.
Viņa spēlējusi daudz un dažādu režisoru izrādēs un plašā dramatiskā amplitūdā: "gaisā parauto" Serafimu Iļjiņičnu Aleksandra Morfova vērienīgajā padomju absurdā "Finita la commedia", sausnējo Bahu Dmitrija Petrenko iestudējumā "Iespējamās satikšanās", pie Viestura Kairiša – Smiļģa māti "Smiļģī", joprojām vienu no dvīņu māsām "Brandā" un Anniņu "Spīdolas naktī", Emīliju Džona Malkoviča uzvestajā "Leopoldštatē". Un tagad viņas parādīšanās uz skatuves jau ir kas vairāk par vienkārši labu aktierspēli. Tā ir etalons.
… Ejot gar teātra priekšā uz postamenta novietoto "Volvo", aktrise noteic, ka ar tik smalku auto viņas abas ar Ilzi Vazdiku solās aizvizināt uz Valmieru.
"Priecājos, ka Smiļģis tagad ir šeit," saka Lidija Pupure, uzmetot skatienu Dailes teātra fasādei. Pieļāvām kļūdu, kad jau 1975. gadā, pārceļoties uz ēku Brīvības ielā, Gunāra Bindes uzņemto slaveno Smiļģa bildi nepaņēmām līdzi, bet atstājām Lāčplēša ielā, aktrise piebilst. Bet viss notiekot, kā tam jānotiek. Smiļģis Lāčplēša ielā sargājis veco Dailīti, bet tagad atgriezies savā īstajā un savulaik paša iecerētajā ēkā, kur nu sācis renovāciju un ēkas uzlabojumus.
Lidija Pupure pati Donalda Lī Koburna lugas "Kāršu spēle" plakāta bildē redzama ar karaļkroni galvā. "Ne visiem tas piestāv!" saka viņas skatuves partneris šajā izrādē Juris Bartkevičs. "Lidijai gan! Profesijas rutīna viņu nav apsēdusi, sīksta, jaudīga, gudra, pilna spēles prieka un azarta. Karaliska aktrise!"
– Lidija, šoreiz patiešām uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik vairs Dailes teātrī ir to seno, jūsu paaudzes dailēniešu…
L. Pupure: – Tā laikam sanāk, ka pietiek ar vienas rokas pirkstiem. Olga Dreģe, Strenga Juris un es. Mēs Dailē vēl esam Smiļģa laika kolēģi. Placēns Gunārs tagad retāk atnāk uz teātri noskatīties kādu izrādi. Tas jau vairs nav tik vienkārši vairāk nekā deviņdesmit gadu vecumā, bet mēs sazināmies, sazvanāmies. Un vēl, protams, Vazdika Ilze, ar kuru mums šogad tie kopīgie svētki. Ilze arī nu uz teātri nāk reti, bet tiekamies. Mums palaikam ir tādas kopējas pusdienas.
– Jūs teātrī ienācāt vēl Smiļga laikā, pieredzat nu jau septīto māksliniecisko vadītāju Viestura Kairiša personā. Bet kā vispār vienam cilvēkam, jums aktrisei, to visu vienā mūžā iespējams piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot…