Mūza gaismas ātrumā. Saruna ar romāna "Iesakņoties klintīs" autorēm

"Latvijas Avīzē" sākam publicēt Marikas Bērtules un Baibas Gercānes romānu "Iesakņoties klintīs". Grēta un Alise – Tatta un Olis – ir māsas. Bērnība viņām bijusi gana traumējoša, māsas agri palikušas bez vecāku atbalsta. Abas arvien turējušās kopā – vismaz līdz brīdim, kad Grēta sāk vainot Alisi savas laulības izjukšanā un meklē aizmiršanos alkoholā.

Kad Alise ekonomiskās krīzes laikā zaudē labi atalgotu darbu, paliekot ar kredītu, diviem skolas vecuma bērniem un 300 latiem kabatā, īsti nav neviena, kam lūgt palīdzību. Jaunā sieviete izmisumā ķeras pie salmiņa – paziņas, kura atradusi darbu labklājīgajā Norvēģijā...

Grāmatai ir divas autores, kas gadās diezgan reti, turklāt romānu viņas rakstījušas, dzīvodamas katra savā valstī.

Ja jūs par sevi varētu pateikt tikai trīs lietas – kas tās būtu?

B. Gercāne: Sākšu ar smieklīgo – esmu beidzot nodzīvojusi līdz brīdim, kad uz dzīvi var un vajag skatīties caur rozā brillēm. Tagad to daru pavisam burtiski – nopirku jaunas brilles, un tām ir rozā rāmīši. Otra ir pavisam nopietni domāta, tas ir citāts no kāda ebreju gudrā teiktā, kas man šobrīd kļuvis par tādu kā kredo vai devīzi: "Mēs ikviens esam ierobežoti neierobežotā īpašnieki." Mums katram ir dota dzīve, lai šo noslēpumu un brīnumu izprastu. No otrā punkta izejot, 

tas ir brīnums, kuram es ticu – ticu, ka dzīve ir piedzīvojums, un rakstot es dalos ar saviem atklājumiem, domām un jautājumiem par to.

M. Bērtule: Par sevi varu pateikt, ka mana dzīve vijusies līču ločiem gan izglītībā, gan darba pieredzē, pēc pirmās izglītības esmu pedagoģe. Mazliet pedagoģijā pastrādāju un sapratu, ka nevaru būt laba skolotāja. Esmu apguvusi arī uzņēmējdarbību, strādājusi visdažādākajās vietās un amatos, bet tagad jau daudzpadsmit gadus strādāju par psihologi. Svarīgākā atziņa, ko šādi esmu guvusi, laikam ir tā, ka ikviena lieta, ko esmu mācījusies un darījusi, katrs cilvēks, ko esmu satikusi, man palīdzējis nonākt tur, kur es esmu, kļūt par to, kas esmu, iegūt gan pozitīvās, gan negatīvās pieredzes. Tas laikam arī palīdz kaut ko uzlikt uz – mūsdienās vairs ne uz papīra, bet datora ekrānā.

B. Gercāne: Tāpat kā Marika, arī es esmu strādājusi visdažādākajās nozarēs, tur varētu sakombinēt ne vienu vien CV. Šobrīd mācos un ceru, ka janvārī kļūšu par sertificētu laifkouču. 

Šī interese mazliet sasaucas ar to, ko jau teicu, – ka tu katrā cilvēkā vari ieraudzīt neierobežoto un palīdzēt viņam pašam to sevī atklāt.

Atšķirībā no Grētas un Alises jūs neesat māsas un, šķiet, neesat pat mācījušās vienā klasē. Tas nozīmē, ka satikāties un sadraudzējāties kādā dzīves līkumā. Bet kā izlēmāt kopīgi rakstīt romānu?

B. Gercāne: Satikāmies vienā no darbavietām pirms šausmīgi ilga laika.

M. Bērtule: Tie bija trakie deviņdesmitie, iespējams, 1995. gads, es sāku strādāt vienā uzņēmumā, un tu tur jau biji priekšā.

B. Gercāne: Jā, tu atnāci mazliet vēlāk, es principā strādāju jau no vidusskolas sola. Toreiz satiku Mariku, bet tad mēs bijām tikai kolēģes. Man vajadzēja pārcelties no Rīgas uz Valmieru, lai mēs sāktu draudzēties.

M. Bērtule: Mums laikam attālums palīdz draudzēties (smejas).

B. Gercāne: Tagad, kad esmu pavisam tālu prom, mēs pat sākam kopā rakstīt grāmatas. (Smejas.)

Kurai tad īsti šī doma ienāca prātā?

B. Gercāne: Tieši šodien mēģinājām atcerēties, kā tas viss sākās. 

Pirms krietna laika es uzrakstīju savu pavisam pirmo mazo, mazo stāstiņu, un, to analizējot, sākām domāt no psiholoģiskā viedokļa, kas, kā un kāpēc mēdz dzīvē notikt un cik dažādi ir dažādu cilvēku skatījumi uz notikumiem. 

Marika uzrakstīja tos pašus notikumus no cita skatpunkta, un tie bija divi pavisam citi stāsti. Secinājām, ka ļoti interesanti, bet ar to arī viss tobrīd beidzās. Tiesa, viens no tiem stāstiem šobrīd iekļuvis arī romānā. Tad, daudzus gadus vēlāk, ieraudzījām konkursa "Vakara romāns" pieteikumu, un, tā kā starplaikā biju uzrakstījusi vēl pāris stāstiņus, tad uzrunāju Mariku, ka bija forši kopā rakstīt un varbūt viņa grib izdomāt savu tēlu un turpināt manu uzrakstīto fragmentu, rakstīt paralēli, lai mēs nekāpjam viena otras dārziņā. Vēlāk šādi uzrakstītais kļuva par "Iesakņoties klintīs" pirmo nodaļu. Marika tālāk var komentēt, kā viņai gāja ar rakstīšanu.

M. Bērtule: Es par tiem stāstiņiem biju pilnīgi aizmirsusi, Baiba tikai šodien atgādināja. Bet mani vienmēr fascinējusi cilvēku dažādība. Katra mana draudzene, katrs draugs ir pilnīgi atšķirīgi, un visi brīnās, kā es ar viņiem visiem spēju draudzēties. Mani tas fascinē. Es vienmēr esmu domājusi: cik interesanti, ka tu no ārpuses redzi kaut ko vienu, bet cilvēks no iekšpuses – kaut ko citu. Un tad vēl ir tā profesionālā daļa, kad tu skaties uz cilvēku un domā – kā viņš šo nesaprot, būdams tik gudrs un inteliģents! Katram jau ir savi iemesli, kāpēc nesaprot, kam tad ir jānotiek, lai saprastu? Bija ļoti aizraujoši atvērt šīs durvis un parādīt šīs divas māsas, tik līdzīgas un tomēr katra ar saviem tarakāniem galvā. Bezgala aizraujoši bija atvērt katru jaunu nodaļu, ko Baiba uzrakstījusi, izlasīt un domāt: "Šausmas, ko viņa te sarakstījusi, ko man tagad tālāk darīt?!" (Smejas.)

Nav grūti rakstīt divatā? Baibai ir ar ko salīdzināt, Marika, par tevi nezinu.

B. Gercāne: Tik ilgi, kamēr mēs nekāpjam viena otras dārziņā – un mums abām ar Mariku tas izdevies, paldies tev par to! –, viss ir kārtībā. 

Es varu izteikt savu viedokli par Marikas rakstīto, viņa – par manējo, bet mēs neko nemainīsim viena otras uzrakstītajā. 

Viņai ir absolūti simtprocentīga vara pār savu varoni, es varu tikai palīdzēt ar viedokli, un tāpat man – pār savējo. Tas mums arī palīdzējis noturēt robežas. Beigu daļā ir nodaļa, kura rakstīta teju pa rindkopai – viena uzraksta vienu, otra nākamo, un atkal maināmies. Savstarpējā cieņa pret otra teritoriju ļoti palīdz, un tas, ka rakstām kopā, pozitīvi izaicina. Kad raksti viens, reizēm iekļūsti stūrī, kad nolaižas rokas un neko negribas, bet tagad saņem sūtījumu, un ir tāds – aha! Mūza atlidoja, atkal varam rakstīt! Nemaz jau nerunājot par to, ka pusi grāmatas ir vieglāk uzrakstīt nekā veselu.

M. Bērtule: Man ir precīzi viena nepabeigta grāmata, kura top daudz lēnāk nekā šī tieši tā iemesla dēļ, ka nav tā "burvju pendeļa", kad Baiba zvana un sauc: "Marika! Pēc mēneša jau termiņš! Tu saproti? Kad tu uzrakstīsi?" Mēs tik daudz esam savā draudzībā meklējušas un arī atradušas robežas, tādēļ rakstīt bija viegli. Un tiešām ļoti palīdz, ka mēs varējām pamētāt to iedvesmas bumbiņu. 

Nezinu, kā mūzas pārvietojas; mūsējās starp Latviju un Norvēģiju laikam lidinājās gaismas ātrumā. Ļoti palīdz, ka ir tas otrs cilvēks, kurš piešķiļ dzirksteli, pabaksta – klausies, tu par ilgu raksti, kad būs?

Man šķiet, nav lieki pateikt: kaut gan Baiba dzīvo Norvēģijā un Marika ir psiholoģe, un kaut gan, protams, katrs rakstnieks raksta no savas pieredzes, taču tas nenozīmē, ka viss – vai pat kaut jelkas! – no tā, kas uzrakstīts, noticis tieši tā, kā uzrakstīts. Kas no uzrakstītā ir "īsts"?

B. Gercāne: Romānā ir pilnīgi reālas Norvēģijas vietas. Protams, es rakstot dalos savā pieredzē, bet pieredze – tas ir redzētais, dzirdētais, noskatītais, arī izfantazētais. Grāmata pavisam noteikti nav autobiogrāfiska. Norvēģijā diezgan ilgi dzīvojot, esmu redzējusi daudzu cilvēku pieredzi, cenšoties iesakņoties šajā valstī, tas viss sintezējas kopā, un no tā veidojas tēls vai vairāki tēli. Esmu salikusi kopā daudzu cilvēku daudzus piedzīvojumus. Man gribējās iedot šīs zemes smeķi cilvēkiem, kuri prāto, vai vajadzētu pārcelties uz Norvēģiju un ar ko pārcelšanās atšķiras no ceļošanas.

M. Bērtule: Es varu teikt ļoti līdzīgi, ka autobiogrāfiskā romānā ir maz, varbūt mazliet kaut kas no profesionālā, un pat tad es to pārcēlu citā nozarē. Vistuvāk autobiogrāfijai laikam būtu manas vecāsmammas māsas, Līnīt’stantes, ienākšana romānā. Viņa bija lieliska kokgriezēja, viņas darbi glabājas Latvijas muzeju fondos, un man mājās ir Līnīt’stantes kokgriešanas instrumentu portfelītis. Gandrīz sāku domāt, ka tas būs jāatnes uz grāmatas atklāšanu kopā ar dažiem kokgriezumiem.

Pati ar kokgriešanu nenodarbojies?

M. Bērtule: Nē, mans mākslinieciskums laikam izpaužas šādā – rakstveidā. Kādreiz gan mazliet gleznoju, bet tas man prasīja tik daudz enerģijas, un man pašai šķiet, ka pārāk labi nepadodas, tādēļ gleznošana nolikta malā – bet var jau būt, ka vienkārši esmu ļoti paškritiska. Tad nu lai vismaz romānā paliek.

B. Gercāne: Jā, šī līnija ir no tām, par kurām liktos: dzīvē jau tā nenotiek. Bet 

pasapņot, ka vismaz grāmatā tā var notikt, taču var, tādēļ arī atradās tas hobijs un grāmata beidzās tieši tā, kā beidzās.

Kāda ir sajūta tagad, kad grāmata jau maketā, drīz ceļos uz druku un tūlīt, tūlīt jau turpinājumos tiks iespiesta "Latvijas Avīzē"?

M. Bērtule: Tādi taurentiņi sāk plivināties...

B. Gercāne: No vienas puses, ir prieks, no otras, neliek mierā domas – ak, bet varēja taču labāk, tur varēja citādi, tur un vēl tur. Un vēl man ļoti grūti noticēt, ka tiešām romāns iznāks. Rakstu es sen un daudz, bet šis ir pirmais manuskripts, kas ieraudzīs dienasgaismu. Kad aizsūtījām konkursam, galīgi nebija pārliecības, ka tā varētu būt. Jūtos kā tāds iesācējs aktieris: "Es arī tur esmu, trešā sēne piektajā rindā!" (Smejas.)

M. Bērtule: Man laikam mazliet citādi. Jāsaka paldies profesorei Sandrai Sebrei, kura, vadot manu gala darbu, viedi teica tā: "Vienmēr var labāk, vienmēr var slīpēt un papildināt, un svītrot, bet vienā brīdī ir jāpieliek punkts, jo citādi darbs nekad neieraudzīs dienasgaismu." 

Tādēļ es pārāk nesatraucos – noteikti var labāk, bet kaut kur punkts ir jāpieliek, un es izvēlos par to nedomāt.

B. Gercāne: Un vēl: mēs ar Mariku savu grāmatu uzrakstījām, tā ir prom, tagad katrs, kas to ņems un lasīs, lasīs pats savu grāmatu. Es zinu, ko uzrakstīju, bet nezinu, ko cilvēki tajā izlasīs. Tas arī ir interesanti. Tās ir divas dažādas lietas.