Latvijas kultūra: no barikādēm līdz animācijas triumfam

Janvāra barikādes atjaunoto Latviju savij ar vēlmi dzīvot labāku, latviskāku dzīvi. Piemirstas, cik apņēmīgi bija cilvēki, kuri bez ieročiem radīja dzīvu mūri, lai neatdotu savu valsti. Nē, viņi nebija īpaši runātīgi, jo mājās palika ģimenes un bērni. Tā nostāja bija sirdī.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Katru gadu izskan atgādinājums būt modriem, drosmīgiem un stipriem. Vārdos un sirdīs, atmiņu tekstos, grāmatās un filmās ir vien kāda daļa no pārdzīvotā. Daudzi atmet ar roku, bija tā, bija ne tā. Ir viegli dzīvot bez atmiņām, pa šiem trim gadu desmitiem dzelzs priekškars ir sarūsējis, sačervelējies un tapis par metāllūzni. Grib to vai negrib pieņemt nelabvēļi, Latvija ir visur. Arī tā ir daļa no 1991. gada janvārī nosargātās brīvības. Ja ikviens saņemtos un prāts būtu vērsts uz labu, labāku, empātiskāku pasaules kārtību, pievērstu skatienu plašajam kultūras okeānam, tajā līdzsvarotos gan rāmais samierināšanās spogulis, gan krasi kreisiski viļņu pagriezieni, gan iztapīgas šļakatas, gluži kā straume nestu visus, bet neiznīcinātu radīto. Ja "vissirslikti" nomainītu kļūdu labošana, tiktu vismaz godīgi pateikts, nav gan labi, būtu vairāk prieka par katru labi paveiktu darbu, ne ierastā visu norišu kritizēšana vai mūždien skepse par jebko.

Ir neizsakāms prieks par jaunradītu darbu – neskaitāmām godalgām apbalvoto režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu "Straume" ("Flow"). Tas ir stāsts par drosmi, spēju pieņemt lēmumu un izdzīvot. Pat ja filmas centrālais tēls ir Kaķis, kā zināms, mīļš un gudrs mājdzīvnieks miljoniem ļaužu visā pasaulē, Valis ir atkarīgāks no kataklizmām un dzīvo gluži vai paralēlā pasaulē. Filmu skatoties, ir šī bezpalīdzības sajūta. Situācijās, ko filmā liek izspēlēt režisors, ir tik daudz atpazīstamu situāciju gan ikdienišķos notikumos, gan lielos, neparedzētos gadījumos.

Latvija ir visur. Šobrīd Latvijas kultūra pārklāj pasauli, gluži kā filmā "Straume" ūdens straume izvijas, pieskaras, plūst, iešūpo, apmet loku un atgriežas mājās, lai piesaistītu noskatīties, iedziļināties, runāt, diskutēt. Filma, kas parāda cilvēku bez paša cilvēka līdzdalības, skarot dziļākajos, pieklusinātākajos dvēseles nostūros gaišumu, kas piemīt katram. Pirmsākuma nojausmu, ko dabā redz kā visa sakarību ķēdi, – vētra iekustina okeānu, vējš maigi mierina kokus, lai to saknes ieķertos zemē stingrāk un stiprāk, paisums, bēgums. Nāk dzīvnieks un dabai neko ļaunu nenodara. Ak, tomēr. Likums un katram sava kārtība.

Lai cik nežēlīgas kaujas noritētu dzīvnieku vidē, tās nav salīdzināmas ar nāves mašīnām, uguns spļāvējiem, droniem, raķetēm, nežēlību cilvēkam pret cilvēku. Filma "Straume" ir netiešs piemērs, kā cilvēks izmanto jaunākās tehnoloģijas, cik saudzīgs vai ļauns ir pret planētu. Tēlaini runājot, planēta ir katrs no mums. Šo klātesamību sajūtot, straume iegūst jēgu kontekstā dzīvība–nāve, jo katrs mirklis filmā ir abu šo apzīmējumu kods. Nav baiļu, tikai plūsma, kas kaut kur sākas un tad beidzas, tad turpinās. Varētu gaidīt iebildes, sak, vai tiešām animācijas darbs var mainīt domas, attieksmi, vai latviešiem jau nav vislieliskākie darbi, piemēram, "Zaķīšu pirtiņa", "Zelta sietiņš", "Ness un Nesija", animācijas guru Rozes Stiebras mīļdarbi, kas atver sirdsdurvis ar iekodētu gudrību. Tiešām, šos darbus līdzināt nevar, tie katrs par sevi veido pasauli labāku, un cilvēka radošumam nav robežu.

Tā notiek ar Ginta Zilbaloža animācijas darbu "Straume". Šo filmu skatās cilvēki ar atšķirīgām mentalitātēm dažādās valstīs. Filma bez vārdiem, smalkos plānos radīta cilvēka iztēlē, pārtapusi par skatītāja iekšējo planētu, vietu, kur jāizdzīvo visiem, kam pieskaras cilvēka jūtu dzīve. Ja Gints Zilbalodis būtu radījis vienu vienīgu vali, arī tā būtu apokalipse vai cilvēka spēja iekustināt uz labo. Māksla notiek, kad ir skaidra vīzija. Ir labi, ka Latvijai ir šāda filma. Intelektuāla, smalka un mierīga arī satraucoši bangainajā plūsmā. Vien iespējams nojaust, kā strādājuši komandas cilvēki, kuri, manuprāt, ir empātiski un sirdsgudri.