Clear 9.1 °C
S. 29.03
Agija, Aldonis
SEKO MUMS
Reklāma
Liene Vilmane: "Puksīša raksturs pasakās paliek aizvien spilgtāks un arī vizuāli es viņu attīstu."
Liene Vilmane: "Puksīša raksturs pasakās paliek aizvien spilgtāks un arī vizuāli es viņu attīstu."
Foto: No personiskā arhīva

Liene Vilmane – ilustratore un māksliniece no Jelgavas. Radoši darbojas, veidojot pati savus dizaina produktus, kā arī ir tapuši kopīgi veikumi ar Liepājas koncertzāli "Lielais dzintars", grāmatnīcu "Jānis Roze", dizaina veikalu "Manilla" u. c. vietām.

Puksītis.
Lienes Vilmanes Puksītis
Reklāma

Ar rakstnieci Rasu Bugavičuti-Pēci ceļi krustojušies, radot sirsnīgu ģimenes portretu, tālāk jau nācis piedāvājums ilustrēt ezītim Puksītim veltītās grāmatas, ko laidusi klajā izdevniecība "Latvijas Mediji".

Tagad Liene strādā pie ceturtās dizaina kartes izveides, šoreiz tās būs Cēsis, un gatavojas ilustrēt ceturto Puksīti.

Kā mēs ar tevi nonācām pie Puksīša?

L. Vilmane: Es pie sava Puksīša tēla nonācu caur tā autori Rasu Bugavičuti-Pēci. Viņa man piedāvāja to ilustrēt. Jau pirms tam bijām "sazīmējušās" – radīju viņas ģimenes portretu un vēlāk arī ilustrēju afišu vienai Liepājas teātra izrādei.

Vai tu esi lasījusi Rasas garstāstu "Puika, kurš redzēja tumsā"?

Protams! Rasas darbošanos nevar nepamanīt. Man ļoti patika un aizkustināja "Puika".

Kā tu izdomā, ka Puksītim jāizskatās tieši šādi? Mums redakcijā bija visādi komentāri par Puksīša izskatu, lai gan tuvākais, kas mums visiem ir – bērnu audzināšana, nevis mākslas radīšana. Puksītim, piemēram, nav klasiskās adatiņas, kas daudziem radīja pārdomas par visu lietu subjektīvo dabu.

Klasiskās ežu adatiņas, kas parādās bērnu zīmējumos, laikam nav tas, kā es redzu ežus. Dabā ezītis taču ir kā ola, apaļš, un es pie šī kopējā iespaida arī pieturos – apaļa, adataina oliņa. Mēs ar Rasu sākumā, protams, konsultējāmies, kāds varētu būt Puksītis – mīļš, bet ne stereotipos balstīts, atpazīstams, bet ne apnicīgs. Bija varianti – ar roku zīmēts un grafiskāks. Sākumā Puksītis mums bija stipri vienkāršāks, tagad redzu, ka viņš arī aug no grāmatas uz grāmatu – ar vīru smējāmies par šo, jo tēlaini izskatās ļoti tuvu tam, kā aug arī mazais cilvēks.

Puksītis pieaug arī mentāli, vai ne?

Jā! Puksīša raksturs pasakās paliek aizvien spilgtāks un arī vizuāli es viņu attīstu. Arī manas ilustrācijas izaug un paliek detaļās bagātākas.

Tu paliec katrā grāmatā arvien spilgtāka. Kāds būs Puksīša pavasaris?

Pašlaik sanāk, ka mēs gatavojam katru Puksīša grāmatu, piemērojoties gadalaikiem. Katrs Puksītis iekrīt noteiktā sezonā. Būs spilgti, svaigi un puķaini!

Kā mākslinieku ietekmē daba un gadalaiki?

Man sanāca tā, ka Puksīša ziema bija jāzīmē karstā vasarā! Un otrādi! Ilustrāciju grafiks jāplāno laikus.

Tu kā jau māksliniece sēdi vienā gadalaikā un domā par citu gadalaiku. Kā tu spēj izsaukt citu gadalaiku sevī?

Tā nu tas ir – neatkarīgi, kāds laiks ir aiz loga, ilustrācijās ir jārada to, kas ir uzrakstīts. Dažreiz jau ir nedaudz smieklīgi – nācās zīmēt piparkūkas karstā vasaras vakarā un janvārī puķainu pļaviņu, kurā šūpojās Puksītis un Boliņš.

Reklāma
Reklāma

Vai tas nerada kādus īpašus mirkļus?

Jā, piemēram, pirmajā grāmatā ir piparkūku atvērums. Un mēs ar vīru izdomājām, ka vienu piparkūku uzzīmēs viņš! To tad arī darījām, tur ir ļoti personiska viena piparkūka. Atrodiet to!

Vai jūs ģimenē mēģinājāt atkārtot Puksīša gadalaiku rituālus?

Ziemassvētku laikā mēs tiešām taisījām Puksīša ģimenes karsto dzērienu. Arī čiekurezīšus taisījām, bija ļoti jauki, jo Puksītis taču tik lieliski saliedē.

Kā tu redzi Puksīša grāmatu turpinājumu?

Redzu, ka Puksīša piedzīvojumi turpinās gan pasakās, gan arī citos formātos. Redzu, ka Puksītis kļūst iemīļots draugs bērniem visā Latvijā.

Kā tu vispār kļuvi par mākslinieci?

Man vienmēr ir paticis zīmēt, tas laikam man no mammas. Studēju interjera dizainu, vēlāk strādāju dažādos darbos par grafisko dizaineri. Kovida laikā, kad biju darbiniece kādā Jelgavas dizaina veikalā un taisīju dažādus vizuālos materiālus, sapratu, ka ir laiks kaut ko mainīt, ļauties savam radošumam. Tas bija īstais laiks, kad riskēt. Es nejutu tajā darbā piepildījumu. Man kā personībai bija svarīgi spert pirmos soļus kā autorei.

Tas ir mīts, ka grafiskais dizains ir radošs darbs. Tur jau nevar izvērsties, ja ir pasūtītājs un konkrēti mērķi.

Tas var būt ļoti radošs darbs un daudziem jau tas algotā darba modelis der – tā ir stabilitāte un drošība. Bet man patīk, ja kā brīvi strādājošam māksliniekam ir lielāka dažādība un arī iespējas. Un ilustrēt grāmatas ir viena no šīm lieliskajām iespējām.

Vai Puksītis tevī atraisīja vēl kādas radošas rosmes?

Man jau ir trīs Puksīša grāmatas, tas kādreiz likās nereāli. Bērnu grāmatas man sāka kļūt aktuālas, kad piedzima pirmais dēls Klāvs. Toreiz ļoti jūsmoju par Elīnu Brasliņu, par Anetes Meleces "Kiosku", par Māras Viškas "Balto lāci". Puksītis manī atraisījis lielu rosmi darbā un komunikācijā ar bērniem. Jau vairākas reizes ir sanācis kopā darboties, dažādos bērnudārzos un skolās stāstot par Puksīti.

Bet tavs stils ir pilnīgi atšķirīgs no tā, ko dara Brasliņa!

Jā, bet tas jau neliedz apbrīnot citu mākslinieku veikumu. Fanoju par dažādību mākslas pasaulē, citādi būtu garlaicīgi. Mans stils ir diezgan grafisks un stilizēts, bet ļoti labprāt zīmēju arī ar roku un ceru sagaidīt kādu piedāvājumu realizēties šajā manā spurainajā tehnikā.

Reklāma
Reklāma

Rudens Puksīša grāmatā parādās ļoti saistošs un tev netipisks atvērums ar strazdu specvienību. Tā ir tumša un sparīga aina.

Tas visiem patīk, īpaši puišiem! Visi kā viens no manas ģimenes nominēja šo par labāko atvērumu no trešās grāmatas.

Diemžēl šobrīd aktuāla ir tieši militārisma noskaņa un dzīvnieku antropomorfizēšana jau vienmēr bija saistoša – kas cilvēkiem svarīgi, to viņi labprāt ieliek dzīvnieku tēlos mākslā un sajūsminās… Vai tu negribi veidot kādas tamlīdzīgu strazdu grāmatas?

Tas, ka bērniem tiek saudzīgi un saistoši pastāstīts, piemēram, par karu, ir ļoti svarīgi. Diemžēl jārunā ir, ja tas kaut kur nemitīgi notiek… Esmu atvērta visām idejām un piedāvājumiem, arī strazdu specvienībai.

Karš paredz arī informāciju par nāvi. Vai tu par to stāsti saviem bērniem?

Jā, runājam par labo un ļauno un arī nāvi. Tā ir tikpat svarīga cilvēka dzīves daļa kā piedzimšana.

Sanāk, ka arī tavi dēli visdrīzāk kādreiz var doties dienēt…

Es negribētu par to vēl pagaidām domāt, jo dēli vēl ir tik mazi, taču pasaule mainās. Saprotu, ka tas ir vajadzīgs, lai gan ir biedējoši. Jācer, ka militārais dienests nav tikai aktīva karadarbība, bet iespējamas arī alternatīvas.

Kā justos Puksītis grāmatā par karu? Vai viņš ir pacifists vai kauslis?

Puksītis trešās grāmatas pasakā ar Rokiju sāka cīnīties, bet viņš ir tas labais cīnītājs, kas aizved savus draugus uz pareizākas takas. Mieramika viņš galīgi nav! Dzīvīgs, ar raksturiņu!

Kas tev pašai visvairāk patīk ilustrāciju radīšanā? Mūsu darba process ir šāds: es tev aizsūtu tekstu, ko pēc redaktora akceptējusi Rasa. Kas notiek tavā prātā tālāk?

Sākumā es visu iesūtīto materiālu izlasu, sāku skicēt, parasti uzreiz ir vīzija. Ilgi nedomāju. Lasām arī bērniem, vecākajam dēlam uzreiz rodas idejas. Mēs ģimenē saskaņojam skices, jo idejas mēdz būt ļoti labas ne tikai man vienai! Sūtu tad jums un gaidu atgriezenisko saiti.

Mums parasti viss patīk! Bet otrā plāna tēli? Matilde, Puksīša vecvecāki... Vai tiem ir prototipi, tas vispār ir iespējams ilustrācijā?

Viss ir saistīts un nevar rasties ne no kā. Zem katra tēla ir kāda asociācija. Lai arī trešajā grāmatā nav daudz par Puksīša vecvecākiem, man ļoti gribējās viņus uzzīmēt, jo prāts uzbūra konkrētus tēlus.

Reklāma
Reklāma

Ja Puksītim ir ļoti svarīga draudzība, tad tev jau droši vien arī. Puksītis par saviem draugiem ļoti cīnās!

Man nav daudz draugu, bet varu tos saukt par īstiem. Man patīk, ka draudzenes ir atradušas savu ceļu un mēs viena otru papildinām. Dzīve ir dzīve, arī es kā Puksītis cenšos savu draugu dzīvē būt klātesoša. Pusaudžu gados esam piedzīvojušas visu ko. Man ir draudzene Dace, kas cīnījusies par mani, viņa ir bijusi mans Puksītis un es Rokijs…

Kas varētu būt Puksītis, kad pieaugs?

Filozofs? Mākslinieks? Rakstnieks? Ne pārāk praktisks. Varbūt kaut kas līzīgs pašai Rasai – gudrs, radošs, zinātkārs, kaut ko rada un kaut ko domā.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem ir iespēja lasīt fragmentu no Rasas Bugavičutes-Pēces un Sanda Pēča darba "Puksītis. Trešā grāmata".

"Esmu izvēlējies tevi," Rokijs labvēlīgi dudina Puksīša stipri pārsteigtajā ģīmītī. "Tu esi vienīgais, kam varu uzticēt savus – tobiš, Melleņu ieplakas lielākā palaidņa – noslēpumus… Būsi labinieks." Rokijs uzsit Puksītim ar ķepu pa plecu, un ežulis, kājām ļimstot, cenšas no sevis izspiest kaut jel kādu smaidiņu, lai gan viņam no sirds liekas, ka viss ir sagājis, maigi sakot, totālā tūtē.

Tālākie notikumi risinās stipri ātri. Rokjs slāj mežam cauri no viena gala uz otru, un Puksītis joņo viņam pakaļ, ko kājas nes, kamēr lācēns visgudri stāsta, ka, lūk, te viņš ir izracis lielu bedri, kuru viltīgi paslēpis, lai tajā iekšā sakristu visādi nelgas, hehehe… Bet, rau, te viņš ir ar sveķiem noziedis visu priedes sānu, lai putni tur pieliptu, hohoho… Un, pavei, te ceļa zīme ir pagriezta uz otru pusi, lai lidoņiem nojuktu virziens, hahā, un, edz, tur, uz āpšu mājas sienas, ar mellenēm ir uzķēpāts mošķis, hihī. Bet, jo smieklīgāk kaut kas šķiet Rokijam, jo Puksītim kļūst nelabāk ap dūšu, taču tad Rokijs pēkšņi un uzvaroši pagriežas pret ežuli un izstiepj virs galvas kaut ko, kas biedējoši stipri atgādina… dinamītu.

"Vai tu traks?!" Puksītis pilnīgi bālu seju skatās uz Rokiju, kurš staro laimē.

"Netrīcini adatas!" Rokijs nožūžo un turpina. "Iemācīties mācāmo var tikai mācāmo mācot! Vispirms es, un tad tu!" Un lācēns jau sprauž dinamītu pie lielā ozola saknēm un šķiļ ar nagiem uguni, un… milzīgais koks nošūpojas un lūst, un Rokijs lepni uzplāj Puksītim pa muguru, paziņodams: "Gadsimta nedarbs Melleņu ieplakā!"

"Nē!" Puksītis pagriežas pret Rokiju un baksta viņam ar pirkstu kājā. "Nē, nē, nē, nē, nē! Es vāru tikai zaptes, ne podus, Rokij, zaptes!!!"

"Nuja!" Rokijs priecīgi piekrīt ežulim. "Tagad savas gudrības tu mācīsi man! Bet vispirms… mūkam!" Rokijs pagrābj Puksīti azotē, un abi no nozieguma vietas laižas, ko lācēna kājas nes. Puksītis, Rokija sānam piespiests, skatās atpakaļ uz sastrādāto postažu un smagi nopūšas. Nabaga vecais ozols. Ko teiks klasesbiedri, ko teiks skolotāja Loreta, ko teiks mamma un tētis…?! Un, lai arī Puksītim tiešām padodas vārīt zaptes, kaut ko tik ķēpīgu viņam vēl nekad nebija nācies sastrādāt.

Aptauja

Vai jūs uztrauc grāmatu veikalu slēgšana mazpilsētās?

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
DDvestkopa

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT
PAR SVARĪGO
Reklāma