6 °C
Šīs nedēļas sākumā izskanēja sēru vēsts, ka negaidīti mūžībā devusies leģendārā Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa. Teātrī aktrise strādāja kopš 1966. gada, un, kā rakstīts teātra atvadu vārdos, "viņas leģenda ir kļuvusi par neatņemamu daļu no Dailes kanona".
Lilitas Ozoliņas "talants un inteliģence veidojuši Dailes teātri jau vairāk nekā pusgadsimtu. Dailes teātrī Lilita bija dīva un leģenda. Viņas darbs bija izcils, tik smalks un dziļš. Ārkārtīgi sāpīgs zaudējums Dailes teātrim, Latvijas teātrim un pasaules kino mākslai. Mums – gan kolektīvam kopumā, gan personīgi katram. Zaudējums ir negaidīts, un teātris izsaka līdzjūtību Lilitas Ozoliņas ģimenei, tuviniekiem, talanta cienītājiem un visiem, kuru atmiņā paliks aktrises spožā personība."
Spoža gan teātrī, gan kino
Lilita Ozoliņa dzimusi 1947. gada 19. novembrī Rīgā. Līdz karam Lilitas māte Albertīna strādāja par režisora palīdzi vācu kinostudijā, tēvs Arvīds bija Latvijas armijas virsnieks – lidotājs izmēģinātājs. Ģimene kara laikā nonākusi Vācijā.
Lilita, izturot uzņemšanas konkursu, veiksmīgi iestājās Rīgas Kinostudijas tautas kinoaktieru studijā. Paralēli mācībām 1966. gadā viņa sāka strādāt J. Raiņa Latvijas PSR Valsts akadēmiskajā Dailes teātrī. 1969. gadā Lilita Ozoliņa beidza kinoaktiera studijas, bet 1971. gadā – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas aktieru fakultāti. Aktrises pirmā kinoloma bija Velta spēlfilmā "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967), kuru uzņēma viens no viņas studiju pasniedzējiem, režisors Aloizs Brenčs. Savukārt par Lilitas populārāko kinolomu tiek uzskatīta Marta filmā "Ilgais ceļš kāpās" (1981).
Lilitas Ozoliņas teātra un kinolomu saraksts ir patiesi iespaidīgs, un šeit pat nebūtu vietas, lai uzskaitītu visas filmas, kurās viņa piedalījusies, jo, šķiet, režisori aktrisi patiešām mīlēja… Aktrise spēlējusi gan latviešu kino klasikā, sākot ar filmām "Kad lietus un vēji sitas logā" un "Klāvs, Mārtiņa dēls", "Ceplis", gan filmā "Melnā vēža spīlēs" un "Ezera sonāte", "Īsa pamācība mīlēšanā", "Dubultslazds", "Nepabeigtās vakariņas", "Maija un Paija". Divi pēdējie kinodarbi – neliela lomiņa Viestura Kairiša filmā "Melānijas hronika" un TV3 seriāls "Šķiršanās formula" datējami ar 2016. gadu.
Tikpat iespaidīgs ir aktrises lomu saraksts teātrī. "Beidzamajos gados Lilita Ozoliņa Dailes teātra pēdējām sezonām iedeva divas neaizmirstamas mātes lomas: Henrietu Iskariotu (S. A. Girga izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu"; 2022) un titullomu Floriana Zellera lugas "Māte" iestudējumā (2020), kur viņa uzcēla pieminekli mātes mīlestībai – tik pretrunīgai, taču neizmērojami lielai un spēcīgai," savos atvadu vārdos raksta teātra kolēģi.
Kā norāda aktrises kolēģi, Lilitas Ozoliņas ieguldījums Latvijas teātra un kino mākslā ir neizmērojams un nemirstīgs – tikai pazīstot Lilitu, bijis iespējams atklāt to daudzpusību un bagātību, ko sniedza viņas personība un kas tika iedzīvināts visās viņas lomās.
Ar patiesu dzīves elpu
Aktrise ir saņēmusi Lilitas Bērziņas balvu (2008), savukārt "Spēlmaņu nakts" balva kā gada labākajai aktrisei Lilitai Ozoliņai ir piešķirta par Alises lomu Augusta Strindberga lugas "Nāves deja" iestudējumā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (1996). Par lomām M. Bogavacas lugas "Ka tavu tēti!" iestudējumā aktrise tika nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai kā gada aktrise otrā plāna lomā.
Savukārt teātra atvadu vārdos uzsvērts, ka Lilita Ozoliņa profesionālās dzīves plašāko skatītāju mīlestību saņēma pēc savām lielajām kino lomām, kas daudziem miljoniem cilvēku bijušajā padomju telpā viņas tēlos ļāva atpazīt Latviju. Par lomu daudzsēriju filmā "Ilgais ceļš kāpās" intervijā Latvijas radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" šogad janvārī Lilita teica: "
"Ilgais ceļš kāpās" man nav tikai kārtējā filma vai viena loma klāt pārējām. (..) Tas ir mans dvēseles parāds, kas tiek atdots maniem vecākiem."
Šajā intervijā māksliniece arī dziļi un patiesi runāja par aktuālajiem un traģiskajiem notikumiem, kas skāruši mūs katru, – par Krievijas agresīvo karu Ukrainā.
"Visiem cilvēkiem šobrīd ir grūti. Ir grūti, bet mēs to izturēsim. Mēs daudz kam esam gājuši cauri. Gan mani vecāki. Un tad, kad sākās karš Ukrainā, atcerējos, kā mana mammīte teica – meitiņ, nekas nevar būt briesmīgāks pasaulē par karu. Un tagad es to piedzīvoju. Un cilvēks var to izturēt, un cilvēks var stāvēt tam pāri. Tā es domāju," raidījumā teica Lilita Ozoliņa.
"Tas ir neaprakstāms zaudējums!"
Sarunā ar "Mājas Viesi" režisore Laura Groza atceras: "Mums ar Lilitu ir bijusi ļoti veiksmīga sadarbība daudzos projektos – izrādēs "Ka tavu tēti!", "Regīna", "Doriana Greja portrets", "M. Butterfly"… Vienmēr runājām par to, ka mums būtu vairāk jāsatiekas arī ārpus profesionālo darbu un pienākumu skrējiena, taču diemžēl tas gandrīz nemaz neizdevās…
Man Lilita ir ārkārtīgi svarīgs cilvēks, viņa man ir iemācījusi ārkārtīgi daudzas lietas, kuras saistītas ar sievišķību, sevis pasniegšanu, ar pasauli, kura ietver tādu aristokrātisku būtību, skaistumu un pievilcību;
viņa ir mani skolojusi un mīlējusi. Es esmu viņu mīlējusi un viņai ticējusi." Pēc pārdomu mirkļa režisore piebilst: "Ja tā drīkstam teikt, mēs bijām draudzenes mākslā un arī dzīvē. Vienmēr, kad Lilitu sastapu, man bija prieks un gandarījums… Un vienmēr ar viņu esmu dalījusies… Tāpēc Lilitas pēkšņā aiziešana ir patiešām traģisks zaudējums."
""Ilgais ceļš kāpās" man nav tikai kārtējā filma vai viena loma klāt pārējām. (..) Tas ir mans dvēseles parāds, kas tiek atdots maniem vecākiem."
