-7 °C
Iecavas pagasta "Rāmrītu" biškopim Otto Lodiņam ir vairākas dravas novietnes: Rīgā, Jāņupē un Plakanciemā. Centrālā drava ir pie mājas, kas atrodas smilšainas, senas kāpas galā.
Apkārt ir purvainas pļavas un mežs, kuram bites nelabprāt lido pāri. Aizaugušajās pļavās un izzāģētā meža vietās ir gan zeltslotiņas, gan aveņu plantācijas, kas ir labas ganības bitēm. Tuvumā nav lielajā lauksaimniecībā izmantojamu lauku.
Bišu dravā Otto cenšas darboties ar bioloģiskajām metodēm. Bitenieks arī apguvis bioloģiskās biškopības kursu. Taču, lai dravu sertificētu kā bioloģisko, ir gandrīz neiespējami atrast vietu, kura atbilstu prasībām. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes nedrīkst būt dravai tuvāk par trim kilometriem. Kuriozi, bet šīm prasībām atbilst vienīgi novietne Rīgā. Citur Zemgalē šādu vietu gandrīz nav.
Rudenī baro dāsni
Ieziemojot savas bites, dravnieks lieto gan parasto cukuru, gan invertsīrupu. Bioloģiskajiem biškopjiem jāpērk ļoti dārgais bioloģiskais cukurs, kas sadārdzina arī medus cenu, vai jāatstāj medus. Taču, ja bites ir ienesušas medu, kas ziemošanai neder (ātri kristalizējas, izsvīdumu medus), saime neizziemos.
Ja vēlas stropā uz ziemu atstāt vairāk bišu vāktā medus, dravnieks iesaka bites vest ganībās uz zeltslotiņu plantācijām. Šis vēlā ienesuma medus labi der ziemošanai.
Ja uz ziemu saimē barībai atstāj arī medus rāmjus, tos novieto ligzdas malās. Pavasarī, kad bites tiks līdz tiem, tās varēs ārā izlidoties. Tad barības kvalitātei vairs nav tik būtiskas nozīmes. Pavasarī bitēm var izbarot arī pietaupīto medu, uzlikt saglabātās medus šūnas, ja šķiet, ka barības bijis pamaz. Tas arī stimulēs saimes attīstību.
Bitēm ziemas barību dod tik daudz, cik tās ņem pretī.
Bišu daba svarīga
Kā labākās savai dravai Otto Lodziņš izvēlējies Bakfāstas šķirnes bites. Katru gadu iegādājas gan jaunas mātes, gan atjauno tās no paša ataudzētajām.
“Vecās dravošanas metodes vairs īsti nedarbojas, jo bites ir citādas,” secina Otto.
Tagad dravās pārsvarā ir tā sauktās dienvidnieces. Tīras vietējās bites, kas vislabāk bija pielāgojušās Latvijas apstākļiem un ilgajam ziemas periodam stropā, dabā nav saglabājušās. Bet dienvidniecēm ir problēmas ar ilgo mājsēdi. Tādā rudenī kā pašreiz bites jūtas labi, jo var izlidoties. Taču ir risks – saglabājoties netipiski siltam laikam, mātes var sākt perot. Tas nav vēlams – kad, iznāks jaunās bites, laiks būs ziemīgs, un tās nevarēs iztīrīt zarnas. Ja tas notiek stropā, aptraipītās kāres var rosināt slimību attīstību. Dienvidniecēm sevišķi svarīga arī kvalitatīva barība. Tās nespēj tik ilgi paciesties ar tualetes apmeklējumu kā sendienu bites.
Stropi vienā stilā
Par sev piemērotākajiem stropiem bitenieks atzinis tādus, kas pēc uzbūves ir līdzīgi klasiskajiem stāvstropiem, taču nedaudz mazāki. Ligzdas telpā ir desmit standarta rāmju.
Viņš spriež, ka audzēt lielas saimes nav izdevīgi. Arī ieziemot tādas nav praktiski. Turklāt ļoti svarīgi, lai bitenieks viens pats varētu izcilāt savas lidones, kad tās jāved uz jaunu novietni. Arī medustelpa šādiem stropiem ir mazāka un viegli cilājama. Medus telpas ārējā korpusā arī ir atvere skrejai – tā der gan ventilācijai, gan lai bites karstākajā darbalaikā var jozt pa diviem stāviem.
Bitenieks par labiem uzskata arī putuplasta stropus. Taču, ja reiz dravā daļa ir koka stropu, jāievēro viens standarts.
Atdaleņi ir izdevīgi
Vasaras sākumā svarīgs darbs ir veidot saimēm atdaleņus, lai nepieļautu spietošanu. Savlaikus izveidotās jaunās saimītes pat spēj ienest atņemamo medu. Spietošanas periodā atdaleņu kastēs tiek pārcelta vecā māte ar 2– 4 peru rāmjiem un bitēm uz tiem, tiek pievienots barības rāmis, mākslīgo šūnu rāmji dēšanai. Stropā atstāj bites ar kādu māšu kanniņu vai bez tās. Bites pašas izaudzēs māti, ja būs palicis kāds dējums. Jūnijā, kamēr dējošās mātes vēl nav, vecajā stropā bites cītīgi nes medu, jo bišu cirmeņu, kurus kopt, ir maz vai to vēl nav.
Atdaleņus, kur saimnieko vecās mātes, izmanto arī kā donorus. Pāris nedēļu pirms gaidāmā ienesuma tiem atņem tumšās peru kāres, kur bites šķilsies pavisam drīz. Vietā ieliek tukšus rāmjus dēšanai.
Ja pavasarī redz, ka kāda no mazajām saimītēm ir ļoti vāja, bitenieks apvieno divas problemātiskās, lai bitēm būtu siltāks un rastos spēks attīstīties. Nav svarīgi, vai tajās ir mātes.
Vēlāk pavasarī, kad izvērtē lielās saimes un kāda māte nav pietiekami laba, to saimei atņem un pāris dienu pagaida, lai bites saprot, ka kļuvušas bārenes. Tad pievieno atdaleni ar jaunu, labu māti. Teorētiski iesaka abas saimes vispirms atdalīt vismaz ar avīzi. Tomēr praksē pierādījies, ka itin labi rezultāti ir, vienkārši salaižot lidones kopā uzreiz. Šādi saime strauji tiek spēcināta un gatava pavasara pūpolu ienesumam.
Uzziņa
Iesācējiem biškopībā ieteicams izvēlēties Bakfāstas šķirnes bites, jo tās ir mierīgas. Agresīvām saimēm maina māti.
Ja ir putuplasta stropi, uz dravu biežāk jāiet arī ziemā, jo tos var bojāt putni un grauzēji.
Pārvērtē vecus padomus
Segt vai nesegt?
Novecojis ir arī padoms bišu saimes silti sapakot. Pēdējo gadu siltajās ziemās drīzāk jānoņem daļa pakojuma, nevis jāliek klāt. Ja labas barības pietiek, bitēm aukstums nekaitē.
Otto visu pakojumu ligzdai noņem septembra sākumā, lai mazinātu temperatūru un māte vairs nedētu, tiktu pārtraukta peru audzēšana.
Lielu vai mazu saimi?
Jo lielāka saime ieiet ziemošanā, jo labāk. Šāds padoms saglabājies no laikiem, kad cukurs bija ļoti lēts. Taču tagad jārēķina, kā iztikt ar mazāku daudzumu, saglabājot saimju skaitu.
Tāpēc ziemināt vidēji lielu vai nelielu saimi ir izdevīgāk, jo vajag mazāk cukura ziemas barībai. Bitenieks uzskata, ka ne visus atdaleņus vajag likt stropos un censties līdz rudenim izaudzēt milzu saimes. Ziemas bites tik un tā vairs nevāks ienesumu, tām jānomainās.
Ja saime ir veselīga, tā pavasarī līdz labajam ienesuma laikam spēs saaugt pietiekami liela. Turklāt ar mazajām saimēm var spēcināt citas, pievienot bezmātes saimei.
Ziemā saimei vismaz vienā stropa malā atstāj brīvu telpu, lai būtu laba ventilācija. Visbīstamākais stropā ir kondensāts.
