Liepājas pašvaldības policijas priekšnieks sarakstījis grāmatu par svarcelšanu

Izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā svarcelšanas sporta entuziasta liepājnieka Ulda Novicka sporta vēstures grāmatu "Liepājas svarcēlāju dažādie likteņi".

Tajā 352 lappusēs apkopota vērienīga informācija ne tikai par Liepājas svarcelšanas vēsturi, bet interesentiem ļauj gūt priekšstatu arī par tā laika smagatlētikas norisēm plašākā griezumā, jo Liepājas stipro vīru spēks un panākumi bija jūtami gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Tie bija aizrautīgi cilvēki, kas mērojās spēkiem savā starpā un attīstīja fizisko spēku, rādot paraugu citiem. Grāmatas autors Uldis Novickis, kurš ikdienā ir Liepājas pašvaldības policijas priekšnieks, sarunā ar "Latvijas Avīzi" pastāstīja vairāk par grāmatas tapšanu un kas viņu pamudinājis ķerties klāt Latvijas sporta literatūrā tik netipiskam un specifiskam izdevumam, jo par svarcelšanas vēsturi līdz šim nekas tik apjomīgs nav publicēts.

U. Novickis: "Kopš 1981. gada pats esmu cēlis svarus, interesējies un sportojis. Viss sākās ar svarcelšanas nozīmītēm, kuras sāku krāt. Kaut kā sanāca, ka daži no vecajiem svarcēlājiem, redzot to, ko esmu apkopojis un sakrājis, teica – vajag uzrakstīt grāmatu! Sākumā to uztvēru pa jokam, bet turpināju vākt un apkopot materiālus, līdz arī pašam radās interesīte. Rezultātā aptuveni desmit gadu darbs ir rezultējies grāmatā.

Kas bija lielākie izaicinājumi, to rakstot, jo pieļauju, ka informāciju nemaz tik viegli iegūt nevarēja?

Viss notika palēnām, soli pa solim. Ja ieguvu kādu materiālu, piemēram, fotogrāfiju vai medaļu, tad noteikti vajadzēja uzzināt, kas ir uz tās fotogrāfijas, kā sauc tos vīrus. Tālāk jau sekoja ķēdīte, kurš tas gads, cik viņi tajā laikā pacēla? Tā ir, 

cara laika sacensību protokolus es diezin vai kādreiz dabūšu, bet Latvijas laika arhīvus, piemēram, vecās sporta biedrības "Olimpija" arhīvu man daļēji izdevās paskatīties. 

Tie bija pie privātajiem kolekcionāriem, taču ieguvu kopijas, norakstus, pa kādam orģināliņam. Tas man deva nenovērtējamu ieguldījumu grāmatas tapšanā, tieši tāpat kā svarcēlāja Jāņa Zaula radinieki, kuri man parādīja bildes no viņa albuma. Arī tas deva lielu odziņu grāmatai. Protams, arī veco svarcēlāju stāsti, kuri paši cēla 50.–60. gados. Viņu stāstījums bija ļoti noderīgs. Laiki bijuši dažādi. Atzīšos, ka mani mazāk interesēja pēckara laiki, jo Latvijā bija ienācis iekšā svešs karaspēks. Tie bija laiki, kad ātri un fiksi tika sisti rekordi, cilvēki dienesta laikā mainījās, cits brauca prom, cits ieradās Liepājā. Viņus esmu pieminējis, bet centos izcelt mūsu vietējos Latvijas un Liepājas svarcēlājus, kuri te uzauga un bija uz palikšanu.

Kur vēl meklējāt informāciju par svarcelšanu?

Daudz palīdzēja interneta vietne "periodika.lv", jo daudzi laikraksti un žurnāli ir digitalizēti. Tāpat sazinājos ar vienu no to laiku svarcelšanas tiesnešiem Alvi Kalvišķi Valmierā, bet liela daļa materiāla iegūta sarunās ar tiem, kas tajos gados cēla svarus. Viņi to statistiku, kas man bija, papildināja ar reāliem stāstiem un ar savām atmiņām izkrāsoja to laiku notikumus, stāstot par sacensībām, apstākļiem, kādos tās notika. To vīru stāstītais ir neatsverams. 

Savukārt par pagājušā gadsmita beigām jau varēju šo to no sevis rakstīt, jo pats jau biju tajā visā iekšā ar sirdi un dvēseli.

Kā sākāt nodarboties ar svarcelšanu?

Tajos laikos puikas izprovēja vissvisādus sporta veidus. Vienam patīk viens, otram cits, trešais izmēģina piecas sporta sekcijas un beigās nonāk foto vai dramatiskajā pulciņā. Es biju izmēģinājis cīņas sportus, vēl šo to, skolas komandā spēlēju basketbolu, bet reiz klasesbiedrs uzaicināja uz svarcelšanu. Kā pats rakstu grāmatā – paņēmu rokā stieni un pielipu tam kā Sprīdīša sprungulītim velns. Iepatikās.

Bija arī sasniegumi?

Pats nekad neesmu piedalījies augsta līmeņa sacensībās, svarcelšana man vairāk bijusi sevis uzturēšanas un sevis apliecināšanas moments. Lielākās sacīkstes bija skolēnu spartakiāde, šķiet, 1982. gadā. Tad modē nāca spēka trīscīņa, atlētiskā vingrošana, arī tam ir iets cauri. 

Kā veterāns esmu piedalījies guļus spiešanas mačos, bet bez tāda entuziasma, ka nu man par visām varītēm jāpaceļ kaut kādi dullie svari. 

Man ir jāuztur sevi normālā formā, ko arī daru ikdienā, apmeklēju svarcelšanas klubu "Lāčplēsis" pie Māra Šveiduka. Lielā svarcelšana Liepājā diemžēl faktiski beidzās, kad nomira treneris Guntis Kalns. Periodiski bija mēģinājumi to atdzīvināt. Tagad Rihards Nejs trenē jaunos, jau divus gadus ir taisījis sacensības.

Neskatoties uz to, Kurzeme ir Latvijas svarcelšanas centrs, jo Ventspilī trenējas mūsu svarcēlāju spice. Varbūt esat pazīstami ar viņiem?

Nē, neesam gan. Iespējams, arī viņiem būs interesanti palasīt manis sarakstīto, jo, pētot Liepājas svarcelšanu, es gribot negribot nokļuvu visas Latvijas svarcelšanas vēsturē. Arvīds Jūrmalietis, Alberts Ozoliņš, Kārlis Bīleskalns, tie visi bija sava laika Latvijas vadošie svarcēlāji, dažādos veidos saistīti arī ar Liepāju. Ja rakstītu grāmatu par Latvijas svarcelšanas vēsturi, tas būtu ļoti, ļoti apjomīgs darbs, jo svarcelšana bija ne tikai lielajās pilsētās, bet arī mazajos miestiņos zem dažādām organizācijām bija ļoti attīstītas svarcelšanas tradīcijas.

Grāmatas "Liepājas svarcēlāju dažādie likteņi" vāks.

Foto: Publicitātes

Pirmskara Latvijā svarcelšanā bija arī lieli panākumi. Piemēram, Kārlis Leilands 1924. gadā Parīzē un četrus gadus vēlāk Amsterdamā bija ļoti tuvu medaļām, izcīnot piekto un ceturto vietu.

Tieši tā. Leilandu uzskatu par sava laika vienu no spēcīgākajiem Latvijas svarcelšanas vārda nesējiem pasaulē. Arī par viņa dzīves gājumu esmu pieskāries grāmatā. Leilands ar liepājnieku Voldemāru Zvejnieku sacentās smagsvaros, un, ja Leilands kāda iemesla dēļ nepiedalījās, tad čempions bija liepājnieks.

Vai svarcelšana mūsdienās nav zaudējusi popularitāti?

Vecā gvarde cilā tāpat kā cilāja 80. gados, savukārt jaunie censoņi, jaunie zēni vairāk pievēršas krosfitam. 

Viss iet uz priekšu un mainās, krosfits ir dinamisks, vispusīgi attīstošs sporta veids, un tas šobrīd jauniešus vairāk interesē par klasisko svarcelšanu. 

Tas gan var mainīties, ja ir lieli panākumi, līdzīgi kā basketbolā vai hokejā. Kā šogad – basketbola izlase labi nospēlēja Pasaules kausā un puikas uzreiz skrēja pieteikties basketbolam, jo grib būt nākamie Žagari un Porziņģi. Līdzīgi, tikai mazākā mērogā ir arī svarcelšanā, līdzko Artūrs Plēsnieks vai Ritvars Suharevs izcīna labu vietu, tā vienam otram puikam noteikti gribas paņemt rokās stieni un pamēģināt, vai viņš arī var kaut ko smagāku pacelt.

Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir fiziskā sagatavotība mūsdienu jaunatnei? Daudzi teic, ka tā ir diezgan bēdīga.

Tas vairāk jājautā fizkultūras skolotājiem. Tie, kas nāk pieteikties darbā uz pašvaldības policiju, tie jau ir sevi sagatavojuši un rūpējušies par fizisko sagatavotību. Teiksim, atnāk liela auguma vīrs, jā, viņš varbūt nevar pievilkties desmit reižu pie stieņa, bet var redzēt, ka ir savam svaram atbilstošā fiziskā sagatavotībā. Var atspiesties, pacelt stieni. Tie, kas atnāk līdz mums, ir zolīdā fiziskā stāvoklī.

Sports ir tā nodarbe, kas bērnus un jauniešus tomēr attur no ielas dzīves, līdz ar to mazāka iespēja pastrādāt razbainiecības.

Var jau būt visādi, jo cits varbūt sporto, lai gūtu specifiskas iemaņas un pēc tam uz ielas būtu augstākā statusā. Bet, 

protams, lielākā daļa tie, kas kārtīgi sporto, tie arī kārtīgi uzvedas un mācās.

Ja reiz tagad ir grāmata par Liepājas svarcelšanu, vai nevajadzētu atvēzēties grāmatai par Latvijas svarcelšanas vēsturi? Šķiet, ka tik apjomīgi par to nekas daudz nav rakstīts.

Ir Zvanītāja grāmatiņa, šķiet, 1959. gadā izdota, bet tā bija tāda plāna brošūriņa, kur cildināti padomju sportistu sasniegumi, bet tie, kas cēla pirms tam, īsti nav pieminēti. Jāsaka, kā ir, šī grāmata ir manis paša finansēta, tāpēc vispirms būs jānokārto finansiālās saistības ar banku, tad varēšu domāt par citu grāmatu izdošanu. Nenoliedzami, šī ir tāda specifiska grāmata, nav kriminālromāns un domāts lielām ļaužu masām, vairāk speciālistiem, vecajiem svarcēlājiem. Taču mani pašu tas interesē, un esmu priecīgs par to, ko esmu sarakstījis.