22 °C
Krievijas prezidents Vladimirs Putins ne reizi vien izmantojis vēstures interpretācijas, lai attaisnotu savas noziedzīgās darbības un uzbrukumu Ukrainai. Uz pagātni Krievijas politiķi un propagandisti parasti atsaucas, kad vēlas apšaubīt Ukrainas valstiskumu, tomēr pārāk aizrautīga "pierādījumu" meklēšana var kļūt par problēmu pašiem to demonstrētājiem. To labi parādījusi arī kāda nesena tikšanās Kremlī, ko plaši atspoguļoja Krievijas mediji, taču vēstījums beigās izrādījies pavisam ne tāds, kā bija iecerēts.
Pie Putina 23. maijā bija ieradies Krievijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Valērijs Zorkins, kurš nebija atnācis tukšām rokām, bet atnesis kādu īpašu velti. "Mums Konstitucionālajā tiesā atradās 17. gadsimta karte, kas veidota [Francijas] karaļa Luija XIV laikā. To veidojuši francūži. Kāpēc es to atnesu? Jo tur nav Ukrainas! (..) Bet ir liela Krievijas valsts," tikšanās laikā sacīja Zorkins. Putins uzreiz steidza piebalsot, ka, protams, nekādas Ukrainas tur nevarot būt, jo šī teritorija atradusies Rečpospoļitā, bet vēlāk "paprasījās Maskavas caristes sastāvā", un "tikai pēc Oktobra revolūcijas radās visādi kvazivalstiski veidojumi". Būtībā Zorkins deva iespēju Putinam vēlreiz īsumā atkārtot runu, kuru viņš ar naidā zvērojošu sejas izteiksmi nolasīja pagājušā gada 21. februārī – dažas dienas pirms Krievijas armijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Kā vēlāk izrādījās – tā bija kara pieteikuma runa, kurā vēsturei bija atvēlēta ļoti būtiska loma, Krievijas prezidentam apgalvojot, ka Ukraina esot kļūdas dēļ radies boļševiku veidojums.
"Arī mūsdienās to ar pilnu atbildību var dēvēt par Vladimira Iļjiča Ļeņina Ukrainu. Viņš ir tās autors un arhitekts. (..) Bet tagad "pateicīgie" pēcteči nojaukuši Ukrainā Ļeņina pieminekļus. Tā viņiem saucas "dekomunizācija". Jūs gribat dekomunizāciju? Mūs tas pilnībā apmierina! Bet nevajag apstāties pusceļā, mēs jums esam gatavi parādīt, ko Ukrainai nozīmē īsta dekomunizācija," atklāti draudīgā tonī paziņoja Putins, ko nevarēja uztvert citādi, kā vēlmi likvidēt Ukrainas valstiskumu. Vārdiem sekoja rīcība asiņaina kara formā, kas turpinās nu jau gandrīz pusotru gadu, lai gan ne tā, kā to bija iedomājies Krievijas vadonis.
Iespējams, tiesas ierēdņa vēlme bija uzmundrināt Putinu, pateikt, ka viņam tomēr bijusi taisnība, neskatoties uz militāro plānu izgāšanos. Tomēr viena lieta ir sacerēt runas, cita – demonstrēt pierādījumus, kuriem teiktais jāapstiprina. Zorkina atnestā kartogrāfa Gijoma Sansona kartes kopija video kadros pazibēja pavisam nedaudz, tomēr to nav grūti atrast, jo tās oriģināls glabājas Francijā un attēli labā izšķirtspējā pieejami internetā, kur katrs var pārliecināties, ka arī 17. gadsimtā Ukraina tajā ir pieminēta. "Vkraine ou Pays des Cosaques" lasāms franču valodā – "Ukraina – kazaku zeme". Vēl kāda ģeopolitiski zīmīga detaļa, kas apgāž Putina režīma mītus par "vēsturiskajām krievu zemēm" – Zorkina un Putina aplūkotajā un komentētajā kartē Krima nav Krievijas sastāvā! Tur skaidri norādīts, ka tā ir Krimas tatāru zeme.
Vēstures entuziasti piedāvājuši Putinam piegādāt arī citas 17. un 18. gadsimta kartes, kur tāpat pieminēta Ukraina. Bet, kā atzīmē Ukrainas Iekšlietu ministrijas padomnieks Antons Heraščenko, piemēram, Gijoma de Boplana 1648. gada "Delineatio Generalis Camporum Desertorum vulgo Ukraina", kas tiek uzskatīta par pirmo detalizēto Ukrainas karti, neesot pieminēta Krievija. Tā vietā ir "Moskovija". Tātad, ja par pamatu kādas valsts eksistencei izmanto vecas kartes, tad arī mūsdienu Krievijas valstiskumu varētu likt zem jautājuma zīmes.
Kremļa propagandu gan tas neatturēja turpināt šo absurda teātri, un televīzijas kanāla "Rossija" vadītāja Olga Skabejeva, rādot sižetu par Putina un Zorkina tikšanos, paguva vēl no sevis dziļdomīgi piebilst, ka 17. gadsimta kartē neesot redzama arī ASV... Putina piesauktie "kvazivalstiskie veidojumi" toties parāda, ko viņš patiesībā domā par saviem sabiedrotajiem – Kazahstānas, Kirgizstānas, Uzbekistānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Armēnijas līderiem, kuri nupat 9. maijā stāvēja viņam blakus Sarkanajā laukumā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
