Fondu tirgos pastāv tāds jēdziens kā "pārvērtētas akcijas". Parasti tās izlaiž kompānijas, kas ar veiksmīgām mediju kampaņām vai grāmatvedības trikiem izskatās vērtīgākas, nekā patiesībā ir. Neinformēti un naivi investori steidz uzpirkt lielu peļņu sološos vērtspapīrus, nezinot, ka uzņēmuma vadība un tai pietuvinātie īpašnieki savas akcijas jau sen ir pārdevuši. Kaut ko līdzīgu var teikt par dažām valstīm. 

No malas tās varbūt izskatās kā īsti veiksmes stāsti. Tomēr, aplūkojot tuvāk, atklājas sen zināmā patiesība – ne viss ir zelts, kas spīd.

Manuprāt, viena no šādām valstīm ir Gruzija. Padomju cilvēkam pieejamā austrumu eksotika ar sniegotiem kalniem, siltu jūru, garšīgu virtuvi un viesmīlīgu tautu. Uz Gruziju plūda atpūtnieki no visas plašās padomijas, gatavi dzīvot pat privātmāju dārzos uzslietās būdās, lai tikai varētu dažas nedēļas gadā pagulēt pārpildītajās Suhumi pludmalēs, dzert lētu mājas vīnu un nobaudīt nesamērīgi dārgu šašliku. Staļina pielūdzēji varēja apmeklēt "tautu tēva" muzeju Gori un nolikt ziedus pie tirāna pieminekļa. Ceļotāju atnestā nauda padarīja Gruziju par vienu no turīgākajām bijušajām padomju republikām. Viena no to laiku ikonām – gruzīns ar naudas čemodānu rokās meklē iespēju iegādāties vieglo automašīnu.