Juris Lorencs: Vērojumi adventes laikā

"Kādu dienu Straumēnu saimniece paņēma pie sienas pakārto kalendāru, uz kura vāka bij uzbildēti četru gada laiku darbi, un, sākusi to šķirstīt, ieraudzīja, ka tikai viena nedēļa atlikusi līdz Ziemassvētkiem.

Juris Lorencs.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Aužot un vērpjot viņa nemaz nebija pamanījusi svētku tuvošanos, jo dienas gāja uz priekšu tikpat lēni, cik lēni aug koks. Bet tagad viņa jau sadzirdēja, ka tie drāžas šurp savās kamanās, un ausis viņai pieplūda pilnas zvaniņu skanēšanas. Tagad nolika pie malas ratiņus, un birdu atspole izbeidza savu šaudīšanos, un visa māja sāka rīkoties, lai savītu ligzdu jautrajam svētku putnam." 

Tās ir rindas no daudzu latviešu sirdīm tik mīļajiem Edvarta Virzas "Straumēniem". Bet kas ir zīmīgs Virzas tēlotajā svētku aprakstā – tajā nav pieminēts adventes laiks, mūžību simbolizējošais vainags un četras sveces. 

Ne vārda par Jēzus bērnu, par Kristu, kurš nāk. Visdrīzāk Virza tā dara speciāli. Viņam Ziemassvētki ir "jautrais svētku putns", kuram "jāvij ligzda" latviskajā Straumēnu sētā. 

Arī Jānim Jaunsudrabiņam tēlojumā "Piemini Latviju" Ziemassvētki pirmām kārtām asociējas ar sajūtu, ka dienas kļūst garākas: "Latvijas ziemas kalngals bija Ziemassvētku vakars, kad pa piesnigušajiem priedulājiem, zvaniņus lalinot, brauci uz baznīcu, kur tevi, vai tu liels vai mazs, pildīja ar gaišu prieku mirdzošā sveču gaisma egles zaļumā. Tā bija pirmā vēsts, ka gada tumšākais laiks jau pārdzīvots un ka tevi atkal sagaida gaišākas dienas."

Tikmēr Kārlis Skalbe "Mazajās piezīmēs" raksta: "Vēlā rudenī, kad pār nobālušiem laukiem klejoja zemi miglas padebeši, kad gaišie apvāršņi kļuva aizvien šaurāki un veļu laiku krēslība apņēma zemi, mūsu mazā mājiņā sāka skanēt mātes dziesmas. Viņa dziedāja par Kristus atnākšanu, par labiem eņģeļiem, kas atnes cilvēkiem gaišo atdzimšanas vēsti. Tās bija adventes dziesmas." Skalbes bērnības laikā Vecpiebalgas pusē vēl bija stiprs brāļu draudžu gars, turpinājās intensīvi garīgie meklējumi. Bet kas notiek šodien? 

Lai gan baznīcas kā institūcijas autoritāte Latvijā joprojām ir augsta, dievnamus regulāri apmeklē samērā neliels skaits cilvēku. 

Intereses pēc ieskatījos dažu kristīgo draudžu "YouTube" kanālos, kas tiešraidē translē un uzglabā svētdienas dievkalpojumu ierakstus. Tā, piemēram, Rīgas Sv. Franciska katoļu baznīcas "YouTube" kanālam patlaban ir 752 abonenti. Līdz pirmdienas, 2. decembra, rītam Pirmās adventes dievkalpojumu šajā dievnamā bija noskatījušies 115 lapas apmeklētāji. Vēl daži piemēri: Rīgas Lutera draudze (2200 abonenti, 295 Pirmās adventes dievkalpojuma skatījumi), Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes luterāņu draudze (790 abonenti, 402 skatījumi), Talsu luterāņu draudze (277 abonenti, 139 skatījumi), Talsu baptistu draudze (233 abonenti, 263 skatījumi), Rīgas Mateja baptistu draudze (2340 abonenti, 520 skatījumi), Priekules baptistu draudze (384 abonenti un 162 skatījumi, kas patiesībā ir daudz mazpilsētas draudzei), Rīgas vasarsvētku draudze "Prieka vēsts" (6940 abonenti, 1010 skatījumi), Jelgavas vasarsvētku draudze (1690 abonenti, 740 skatījumi), Liepājas vasarsvētku draudze "Dieva mājas" (2300 abonenti, 450 skatījumi). Lai arī šie skaitļi nepretendē uz izsmeļošu statistiku, tomēr tie uzrāda dažas tendences un sniedz vielu pārdomām. Nepārprotami redzams, ka Latvijas sabiedrībā ir nopietna interese par garīgām lietām. 

Vai tie liecina par jaunu kristīgo atmodu, vēl pāragri spriest. Tomēr dievkalpojumu pārraidēs redzam, ka liela daļa no to apmeklētājiem ir jaunieši.

Daži sabiedrības pētnieki (to skaitā profesors Leons Taivans) apgalvo, ka latviešu reliģiozitāte mainās, ka šodien tā ir augstāka nevis Latgalē, kā varētu domāt, bet gan Kurzemē. To apstiprina arī LELB arhibīskaps Jānis Vanags intervijā žurnālam "Mājas Viesis" 2017. gada oktobrī: "Luterāņu baznīcas "stiprā pils" tradicionāli ir bijusi Kurzeme. Profesors Roberts Feldmanis teica, ka Vidzeme latviešiem ir devusi dzejniekus, Zemgale – prezidentus, bet Kurzeme – bīskapus. Reliģiozitāte nav statiska, tā mainās. Man šķiet, ka reliģijas stāvoklis kopš atmodas atplūdiem arvien vairāk sāk līdzināties padomju apstākļiem. 

Okupācijas laikā baznīca bija vienīgā organizētā opozīcija valdošajai padomju ideoloģijai, šobrīd tā ir teju vienīgā organizētā opozīcija kultūrmarksistiskajam kreisumam. 

Toreiz baznīcu ķengāja komunisti, tagad "progresisti". Gan toreiz, gan tagad to izsmēja avīzēs. Tāpat kā toreiz, arī šodien piederība baznīcai prasa drosmi būt citādam, nepeldēt līdzi straumei, būt atbildīgi lepnam par kristīgajām Eiropas un latviskajām vērtībām. Manuprāt, ideja par pagānisko kā īsteni latvisko pretstatā kristīgajam svešajam veidojās noteiktos apstākļos, kad vāciskais baznīckungs bija barona labā roka. To dīvainā kārtā uzturēja arī kompartijas propagandisti, cīnoties pret baznīcu. Taču īstenībā latviskums ir veidojies kristīgās ticības un latviešu tautasdziesmu mijiedarbē. To labi ilustrē mana mīļākā latviešu filma – Jāņa Streiča "Cilvēka bērns". Tā silda sirdi ar savu kristīgo latviskumu."

Ja gadījumā Latvijā sāksies kristīga atmoda, tā noteikti iespaidos arī politiskos procesus valstī. Savulaik kardināla Vojtilas ievēlēšana par Romas pāvestu Jāni Pāvilu II deva milzīgu garīgo impulsu pārmaiņām Polijā un visā Austrumeiropā, kas beigās noveda pie PSRS sabrukuma. Raugoties vēsturiskā perspektīvā, tas notika pavisam nesen, pirms nieka 35 gadiem. Šodien esam piemirsuši, ka arī Latvijā Trešā atmoda sākās kā kristīga kustība. Ar luterāņu mācītāju grupu "Atdzimšana un Atjaunošanās". Ar politieslodzītajiem Lidiju Doroņinu-Lasmani, Jāni Rožkalnu un Jāni Vēveri, kuri piederēja baptistu baznīcai. Esmu pārliecināts, ka līdzīgi procesi ievadīs arī nākamo, Ceturto atmodu.