Jūlijā Latvijas Zinātņu akadēmijā un kuplās ģimenes lokā nosvinētā 100 gadu jubileja vien būtu pietiekams iemesls, lai "Latvijas Avīze" apciemotu arvien aktīvo zinātnieku un nerimstoši darbīgo vīru, kurš sava mūža laikā piedzīvojis vismaz piecas dažādas Latvijas. "Esmu bijis un arvien palieku nelabojams urķis!" – tā, iepazīstot mazliet tuvāk, atklāti, tieši un ar pašironiju viņš sevi raksturo pats.
Neskaitāmas Jāņa Danosa (tas gan ir nevis īstais, bet viņa pases – latviskotais vārds un uzvārds) dzīves laikā piedzīvotās epizodes ir vēsturisku pētījumu un personīgā dzīve – piedzīvojumu romānu vērta. Pēc mūsu tikšanās un sarunas secinu, ka simtgade droši vien ir tas slieksnis, kad cilvēks citu priekšā vienkārši vairs neredz jēgu izlikties, noklusēt vai slēpt savus uzskatus, lai cik šokējoši kādam tie varētu šķist. Tādēļ pirmo reizi žurnālista karjerā netieku vaļā no domas, ka mūsu sarunai "Latvijas Avīzes" slejās būtu piemērojams grifs "pieaugušo saturs", turklāt tāds, kas bez ierobežojuma ieteicams vecumā no 90+, bet pārējiem – lasāms pirmo Latvijas Republiku pārzinošu cilvēku uzraudzībā.
Cik iespējams, tiešs un atklāts Jānis Danoss droši vien ir bijis vienmēr. Priekšstatam par viņa personību labi der līdzgaitnieka no Latvijas Tautas frontes (LTF) laikiem, cēsnieka Māra Niklasa raksturojums.
Danosa kungs, mūsdienu Latvijā neglābjami zūd daudzas veco, labo laiku tradīcijas, taču ne ilgdzīvotāju cieņa un viņu apbrīns. Kad cilvēks pārkāpj simtgades slieksni, visus pēkšņi sāk interesēt – kā tas izdarāms?
J. Danoss: Man vienmēr ir bijis diezgan spartisks dzīvesveids, vienmēr esmu kustējies. Bija arī posms, kad diezgan stipri iedzēru, taču ātri sapratu, ka tā nevaldu pār sevi. To krānu aizgriezu jau pirms 50 gadiem – ne pili alkohola. Neatļaujos pārēsties, kontrolēju uzņemto kaloriju daudzumu. Labāk drusciņ lai ir bada sajūta. Vēl – kad vien ir iespēja, ēdu tikai dabas dzīvos produktus, salātus, tomātus, gurķus, cik tik lien.
Taču, kopumā ņemot, tā jau ir tikai viena neliela ilgmūžības sastāvdaļa.
Esmu apstarots izotopu laboratorijās, kur kādreiz strādāju, tāpat arī augstkalnēs, kur saules radiācija cilvēkam it kā pieļaujamo normu pārsniedz vairākkārt.
Alpīnisms no visiem sportiem, ar ko dzīves laikā esmu nodarbojies, ir mana lielākā kaislība. Arī teniss, braukšana "gonkās" ar auto un motocikliem. Droši vien es te tagad nesēdētu un ar jums nerunātu, ja man nebūtu laimējies sastapt savu sievu Zintu, ar kuru kopā esam gandrīz jau pusi no manas dzīves. Viņa man ir ceturtā sieva un izrādījās – īstā.
Jaunības laiks bija trauksmains, precējos agri. No laulībām man ir septiņi bērni – četras meitas un trīs dēli. Ne visi nodzīvoja līdz manai lielajai jubilejai, taču man ir 21 mazbērns un, cik zinu, vismaz trīs vai četri mazmazbērni, izkaisīti pa visu pasauli.
Cik valodās sarunājaties ar savu ģimeni?
Faktiski – latviski, jo arī ar visām sievām sarunājos latviešu valodā. Kaut arī, piemēram, mājās man visu laiku ir bijusi tikai Vācijas satelīttelevīzija. Taču šeit, Latvijā, gandrīz ikvienam no mums senču saknes ir ļoti dažādas. Otrā sieva it kā bija "tīra" latviete, taču, pirmo reizi ieraugot viņas māti, automātiski sāku runāt vāciski, jo sievasmāte izrādījās kāda vietējā barona atvase.
Pats šajā ziņā vispār esmu ārpus konkurences. Pirmā valoda, ko dzīvē apguvu, bija siciliano. Dzimu Rīgā, taču manai mātei nebija piena. Tēvs, Arpads Danoss, tajā laikā jau bija sarausis labu bagātību, neskatoties uz to, ka viņš bija "tikai" operas dziedātājs. Tēvs zināja arī daudzas valodas un varēja atļauties noalgot savam bērnam zīdītāju Sicīlijā. Labs klimats, augļi, arī paši vecāki tur uzlaboja veselību, bet man dzīves sākums pagāja vienaudzes, zīdītājas meitas sabiedrībā, ar kuru sāku boksterēt itāliešu valodas Sicīlijas dialektā.
Pēc tam bērnībā jau Rīgā apguvu vairākas valodas. Mājas valoda mums bija vācu. Pagalmā – krievu un latviešu. Pirmā valoda, kurā sāku lasīt uz siciliano bāzes, bija franču.
Savā mūžā esmu izlasījis neiedomājamu skaitu grāmatu, jo tēvs apmēram sešu gadu vecumā man iemācīja lasīt pa diagonāli. Nevis burtus un vārdus, bet rindkopas – uzreiz aptverot jēdzienus. Tā jau no bērnības katru dienu izlasīju pa grāmatai. Līdz ar to man ir izveidojies pavisam cits domāšanas veids, mēģinu piezemēties ikvienā sarunā.
Tas gan būtu labi, jo lielākajai sabiedrības daļai, ieskaitot mani, cilvēkus, kuri lasa pa diagonāli, audzināšana liek uzskatīt par vējagrābšļiem.
Pareizi! Jo parastam cilvēkam to ir grūti saprast – domāt nevis ar vārdiem, bet jēdzieniem, augstāka līmeņa izpratni. Cilvēkam izjūta ir daudz bagātāka, nekā jebkura valoda var to aptvert. No šīs transcendentālās pieejas es mēģinu iziet ārā, šos jēdzienus un uztveri cilvēcīgot, pārlikt saprotamā valodā. Citādi arī pašam ir grūti sadzīvot ar savām domām un realitāti, dzīvoju tādā kā purvā. Godīgi sakot, tā ir viena no retajām nelaimēm manā dzīvē.
19.1 °C
