Emma filmā "Pie bagātās kundzes", Bella filmā "Četri balti krekli" un Veronika filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Izdzirdot šos vārdus vien, skatītājam acu priekšā tūlīt ataust aktrises seja. Protams, Līga Liepiņa. Aktrise, kura ir starp vairākiem citiem, kas nupat uzņemti Latvijas skatuves mākslinieku Zelta fondā. Līga Liepiņa no 1971. līdz 1976. gadam bija Valsts Jaunatnes teātra aktrise, kopš 1977. gada – Nacionālā teātra aktrise.
Filmējusies vairāk nekā divdesmit kinofilmās. Žurnālā "Mājas Viesis" Vita Krauja intervējusi Līgu Liepiņu. Publicējam sarunas fragmentus, visu interviju lasiet jaunākajā "Mājas Viesa" numurā.
Kad Līgu Liepiņu apsveicu par uzņemšanu Latvijas skatuves mākslinieku Zelta fondā, viņa teic paldies, jūtoties ļoti pagodināta, un tad piebilst, ka daudz vairāk nekā viņa būt tajā Zelta fonda kompānijā pelnījis dramaturgs Pauls Putniņš, aktrises vīrs, kas jau mūžībā. "Tā kā Paula vairs nav mūsu vidū, viņa iekļaušana Zelta fondā izpaliek," saka Līga Liepiņa. "Bet tas, ko viņš devis teātrim, nav izdzēšams. Savulaik Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājs, abi ar Pēteri Pētersonu nodibināja "Spēlmaņu nakti". Varbūt Putniņš nav tāda ļoti augsta ranga dramaturgs, bet bija kā sava laika nerva sūklis, kas uzsūc visu, kas notiek mūsu zemītē. Un visu sasmelto kā dramaturgs izlika uz papīra..."
Daudzi Paula Putniņa lugas atceras joprojām.
L. Liepiņa: Bet tā ir tikai vecā un vidējā paaudze. Tādēļ jau teicu, ka tajā Zelta fondā būtu bijusi viņa vieta. Žēl, ka viss tā pazūd pagājībā. Varbūt to "aizmirstību" Pauls dabūja tādēļ, ka iegāja politikā.
Kā zināms, tas, kas ieiet politikā, cilvēku acīs pamazām kļūst slikts.
Kā nu kurš...
Ar retiem izņēmumiem. Tāpat savulaik pārdzīvoja arī Olga Dreģe, kad viņu kā Saeimas deputāti sāka paļāt. Pēc tam attapās, sāka atgūties. Bet Paulam tas laikam bija par smagu... Arī tāpēc viņš aizgāja tik ātri... Varbūt ne ātri, bet tādā veidā, ar insultu un vairākiem gadiem uz gultas.
Ko nozīmēja būt aktrisei un reizē dramaturga sievai?
Es biju pirmā, kas izlasīja vīra lugas, un arī tā, kas tās pārrakstīja. Jo mācēju rakstīt ar rakstāmmašīnu, pēdējos gados ar datoru. Vīrs man jautāja arī padomus. Tad nu izteicos, bet nekas jau netika ņemts vērā. Kaut kādā mērā es Paulu varētu salīdzināt ar Kaudzītēm. Arī viņš bija zemnieks ar filozofisku domāšanu. Jebkurš cilvēks, jebkura situācija mūsu zemē vai pasaulē tika milzīgi analizēta, pie visa piedomāts, un viņš vienmēr uzskatīja, ka dramaturgam jāatspoguļo pašreizējā situācija gan pasaulē, gan īpaši savā zemē. Tāpēc viņam kādreiz pārmeta piezemētību, bet Pauls uzskatīja, ka
teātrim jākalpo savai zemei, savai tautai, ka nedrīkstam tam stāvēt pāri, tikai abstrakti filozofējot par cilvēku savstarpējām attiecībām ārpus laika un telpas.
Piebalga ir īpatnēja vieta, neteikšu, ka esmu te iejutusies. Tā uzreiz tevi nemaz nepieņem. Kad Pauls bija dzīvs, sabiedrībā izgājām vairāk. Es vairāk tā kā tikai devos vīram līdzi un klausījos, ko Pauls runāja. Piebaldzēni nemaz tik ļoti neatveras, un man šī īpašība pat patīk. Kad kaut kur gājām, Pauls vienmēr apstājās, izrunājās ar cilvēkiem, arī pavisam svešiem, pat ar pakausi redzēja, dzirdēja, izjuta cilvēkus. [..] Turklāt Paulam, kā jau piebaldzēnam, piemita īpašība būt tik pārliecinātam par savu patiesību, ka iebilst ārkārtīgi grūti. Tik dzelžaini un strikti par savu, ka reizēm iemanto arī ienaidniekus.
13.1 °C
