12.1 °C
Izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā Lāsmas Gaitnieces grāmatu "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko…", kas nu nopērkama Latvijas grāmatnīcās.
Andrejs Lihtenbergs pagājušā gadsimta 60. un 70. gados bija spoža Latvijas estrādes zvaigzne. Lāsma Gaitniece viņa dzīves biogrāfiskos līkločus apskatījusi, balstoties arhīvu materiālos un Andreja Lihtenberga laikabiedru atmiņu stāstījumos. Lihtenbergam izdevās padomju laikiem pilnīgi neticamais, jo, nemācījies mūzikas skolās un nepazīdams notis, viņš izlauza ceļu uz skatuvi vien ar paša dedzīgu un neatlaidīgu darbu. Dziedātāja galvu reibinošie skatuves panākumi ne visiem bija tīkami, jo viņš izpildīja dziesmas, kas ne vienmēr atbilda padomju varu atbalstošam repertuāram. Viņam tika izteikti aizrādījumi, liegta uzstāšanās. 1979. gada janvārī Andrejs Lihtenbergs pazuda bez vēsts. Spožā zvaigzne bija nodzisusi.
Personība, kas pelnījusi plašāku izpēti
Grāmatas autore Lāsma Gaitniece izdevuma ievadā raksta: "Kad 2025. gada janvārī ceļu pie lasītājiem sāka mana iepriekšējā grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē 2", kur vienu nodaļu esmu veltījusi latviešu estrādes mākslinieka, dziedātāja Andreja Lihtenberga (22.05.1938.–1979. gada ziema) traģiskajai bojāejai, apzinājos, ka šī neparastā, spilgtā personība būtu pelnījusi plašāku izpēti, kas, vēlams, rezultētos ar biogrāfiskas ievirzes darba tapšanu. Jāatzīst, ka ideja par jaunas grāmatas rakstīšanu bija dzimusi jau tolaik, strādājot pie iepriekšējā darba par noziegumiem, jo radās iespēja nokļūt notikuma vietā, kur 1979. gada 25. februārī tika atrasts Andreja Lihtenberga ķermenis bez dzīvības pazīmēm. Kaut arī kopš traģēdijas pagājis daudz gadu, turklāt man iepazīt dziedātāju nebija lemts, minētais brauciens izvērtās emocionāli smags. Uzreiz pēc pabūšanas notikuma vietā devāmies uz Jaundubultu kapsētu, kur šis pagājušā gadsimta 70. gados iecienītais estrādes mākslinieks apbedīts. Tolaik pat vispārdrošākajos sapņos nevarēja rādīties, kā izvērtīsies darbs pie grāmatas tapšanas. Ja vien, sākot strādāt pie manuskripta, būtu kaut mazliet nojautusi, kādu darbu esmu uzņēmusies un kā tas virzīsies uz priekšu… Kaut arī dzīvē nejaušību neesot, taču arī racionālu izskaidrojumu grūti atrast apstākļiem, kas saveda kopā ar vairākiem cilvēkiem, kuri savulaik labi pazina Andreju Lihtenbergu un ar saviem atmiņu stāstiem ļoti palīdzēja grāmatas tapšanā. [..] Kaut arī, sākot darbu pie manuskripta, uzskatīju, ka nekā daudz, kas liecinātu par dziedātāja dzīves gaitām, līdz mūsdienām vairs nav saglabājies, tajā skaitā arī fotogrāfijas, jau pavisam drīz pārliecinājos par pretējo. Biju aizkustināta, pārlasot Andreja Lihtenberga rakstītās vēstules un zīmītes, kā arī skatoties fotogrāfijas no visiem dziedātāja dzīves posmiem, no kurām absolūti lielākā daļa nekad agrāk nav tikušas publiskotas."
Publicējam dažus fragmentus no grāmatas – laikabiedru atmiņas par Andreju Lihtenbergu.
Piedzīvoja ļoti daudz netaisnību
Vijolniece un dziedātāja Sandra Ozolīte: "Vislabāk atmiņā ir palikusi Andreja kārtības mīlestība. Tā izpaudās it visur – ansambļa mēģinājumos, taču visspilgtāk viņa ārienē. Andreja skatuves apģērbs vienmēr bija perfektā kārtībā, turklāt izvēlēts pēc vislabākajiem ārzemju paraugiem. Vasaras sezonā gaišas bikses, balta žakete, kreklam piemeklēts pieskaņotas krāsas lakatiņš. Kurpes nospodrinātas. Mati vienmēr sakopti, safrizēti, tie viņam mazliet sprogojās. Pats vienmēr tīrs, smaržīgs, noskuvies. Nebija iedomājams, ka Andrejam, kaut arī viņš pats savām rokām Bigauņciemā būvēja māju, jo kolhozs viņam bija piešķīris zemi, varētu būt nekoptas rokas, melnumi aiz panadzēm. Viņš vienmēr bija labā formā, un arī liekā svara Andrejam nebija.
Andrejs bija ļoti stingra rakstura cilvēks, disciplinēts un to pašu prasīja arī no citiem. Es par disciplīnu mēģinājumos un uzstājoties biju ļoti priecīga, tās dēļ tieši gribēju pie viņa strādāt. Pirmkārt, disciplīna izpaudās tajā, ka dzeršana bija nogriezta kā ar nazi. Viņš gribēja, lai arī viņa ansambļa zēni būtu skaidrā. Ja tu draudzējies ar alkoholu, tad nevari strādāt ansamblī. Par to, ka kāds alkohola reibumā ierastos mēģinājumā, nemaz nerunājot par koncertu, nevarēja būt ne runas. Arī tad ne, ja neesi formā, piemēram, paģirains, – tas netika pieļauts. Ja pēc koncerta bija banketiņš, tā bija tava darīšana – vari dzert vai nedzert, taču darba procesā to darīt nedrīkstēja. Andrejs arī nesmēķēja, vismaz es to neatceros. Man patika arī tas, ka Andrejs nepieļāva kavēšanos. [..] Šī stingrība mūs, mūziķus, turēja rāmjos. Mums Andreja stingrības dēļ pret viņu bija respekts, taču ne bailes. Mūsu boss parasti arī nenāca klāt aprunāties vai koķetēt. Domāju, Andrejs savu vērtību apzinājās; viņš bija ļoti pašpietiekams.
Vēl aizvien apbrīnoju Andreja menedžera talantu, kā viņš prata visu nokārtot un noorganizēt. Tas bija apbrīnojami. [..] Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka mūsu boss bija piemērs mums visiem, kā vajag dzīvot, taču pret sevi viņš piedzīvoja ļoti daudz netaisnību. Ja vispār tā var salīdzināt, otra, kura tika pazemota tikpat šausmīgā veidā kā Andrejs, bija Nora Bumbiere. Manam tēvam [operdziedātājam Herbertam Ozolītim. – L. G.] bija tāds teiciens: "Cīsiņi vārās katlā. Viens uzpeld augstāk un tam – klakts! – ar šķērēm gals nost." Tas tika izdarīts ar Andreju Lihtenbergu."
Darīt, cik vien labi var
Žurnāliste Lia Guļevska: "Pirmais, kas man nāk prātā, ir Andreja ārkārtīgā uzņēmība un neatlaidība. Kaut ar dabas dotu talantu, taču viņš labi apzinājās, ka ar to vien nepietiks, tāpēc meklēja skolotāju, gāja mācīties. Nostāja, ka viss jāizdara tik labi, cik vien labi tu to spēj, bija raksturīga visai viņa ģimenei. Andreja mamma, cik es atceros, bija tieši tāda pati. Un tā viņš bija audzināts. Ja kaut ko dara, tad dara, cik vien labi var. Savu mammu viņš ļoti mīlēja, cienīja, respektēja.
Ja Andreju nepazina, viņš varēja šķist lecīgs. Tā viens otrs publiski ir arī izteicies. Es gan teiktu, ka tā bija nevis lecība, bet tiešums. Andrejs, ja viņam kaut kas nepatika, to varēja pateikt ļoti tieši. [..] Ar mums, radioraidījuma "Mikrofons" darbiniekiem, Andrejs vienmēr bija ļoti laipns, sirsnīgs, asprātīgs. [..] Mums uz "Mikrofonu" Andrejs nesa konfektes. Tas nozīmē, ka skops viņš nebija. (Pasmejas.) Toreiz konfektes brīvi nevarēja nopirkt, īpaši "Serenādes". Es vienmēr atceros, ka brīžos, kad mēs radionamā nesatikāmies, priekšniece daudzkārt teica: "Andrejs atkal bija atnācis ar konfekšu tūtu!" Es pieņemu, ka viņam konfektes dāvināja pēc koncertiem un viņš nezināja, kur tās likt. Mājinieki visas nevarēja spēt apēst. (Smejas.) Pārsvarā man atmiņā palikušas "Serenādes", jo veikalos tās tikpat kā nevarēja nopirkt."
Vīrs ar stipru mugurkaulu
Žurnālists, raidījuma "Mikrofons" aptaujas veidotājs Gunārs Jākobsons: "Ar dziedātāju Andreju Lihtenbergu savulaik esmu saticies epizodiski, parasti jau saistībā ar raidījumu "Mikrofons". Radiomājā un tajā skaitā pie mums viņš iegriezās regulāri. Prātā palikusi viena epizode. Tajā dienā es strādāju radio, un arī Lihtenbergs bija ienācis. Mēs nejauši satikāmies trešā stāva foajē, nākot katrs no pretējās puses. Viņam rokās bija milzīgs maizes klaips – rokām gatavots un cepts lielā krāsnī. To dziedātājam uz radio, visticamāk, bija atsūtījusi kāda klausītāja. [..] Viņš, mani pamanot, piedāvāja ar to pacienāt. Otrā rokā viņam bija nazis, un tā es tiku pie maizes šķēlītes. Pēc tam Andrejs turpināja ceļot pa radiomāju un visus, kurus sastapa ceļā, cienāja ar maizīti. Šī epizode atklāj viņa labestīgo attieksmi.
Es Lihtenbergu atceros kā vīru ar stipru mugurkaulu, savu nostāju un, protams, suģestējošo balsi, kas visiem, īpaši sievietēm, ļoti patika. Lihtenbergs uz skatuves ne tikai dziedāja, bet arī runāja, tajā skaitā asi [..]"
Nekādas vājības
Basģitārists Aivars Zītars: "Andrejam nepiemita tolaik plaši izplatītās vājības. Ne viņš smēķēja, ne arī lietoja alkoholu – to ļoti maz, tikai lai pagaršotu. Dažas reizes Andrejam gadījās vairāk "sadraudzēties" ar vietējiem, jo tie vienmēr mums uzbāzās, gribot sadzert ar māksliniekiem, un tad jau arī vajadzēja uzpīpēt, kaut gan ikdienā viņš to nedarīja. Pāris reižu gadījās novērot, ka Andrejs ir iedzēris, taču piedzērušos gan viņu neviens neredzēja. Tajos laikos jau arī bija pieņemts pēc koncertiem pasēdēt. Dažkārt tika organizētas pat somu pirtis. Pēc rakstura Andrejs bija ļoti prasīgs, stingrs, un tas ir labi, kā arī precīzs, pieļauju, ka arī pedantisks, taču to vislabāk zina ģimenes locekļi. Ja bija kaut ko apsolījis, vienmēr savu solījumu turēja. Nevar solīt to, ko nevar izpildīt! [..] Tajos laikos bija modē braukt uz kolhozu atskaites sapulcēm, kur [ar Tukuma rajona Lapmežciema kolhoza ansambli] uzstājāmies un labi nopelnījām. Vienā tādā vakarā ar deju spēlēšanu līdz pulksten četriem rītā saņēmām tikpat daudz, cik viena sekretāre mēneša laikā. Vienā tādā reizē nopelnījām 90 rubļus katrs [..]"
Pasūtini grāmatu šeit.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
