Ingrīda Karlberga: Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri nav melnbalti

Alfrēds Nobels izgudroja dinamītu un izveidoja paša vārdā nosauktu prēmiju. Aiz šiem, šķiet, vispārzināmajiem faktiem Nobela cilvēcisko pusi meklējusi un atradusi Ingrīda Karlberga, rakstniece, pētnieciskā žurnāliste un Upsalas Universitātes Goda doktore. Viņa sarakstījusi vērienīgu Nobela biogrāfiju, kas nule iznākusi latviešu valodā.

Ingrīda Karlberga. "Alfrēds Nobels"

Foto: Publicitātes

To tulkojusi vesela tulkotāju komanda un klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji" ar Zviedrijas vēstniecības Latvijā atbalstu. Ar Ingrīdu Karlbergu sarunājamies par dižiem vīriem un viņu vājībām, par interesantiem un citiem faktiem un par lasīšanas lomu mūsdienās.

Kā jums radās interese par Nobelu?

I. Karlberga: Tā sākās ar to, ka sapratu – šim pasaulslavenajam vīram nav kārtīgas sarakstītas biogrāfijas.

Aizrāvos ar biogrāfijas sarakstīšanu, jo dzīvojam laikos, kad zinātne tiek apšaubīta. Jutu, ka tas būtu īstens simbols ticībai zinātnei un tam, cik svarīga tā ir cilvēcei. Prēmija ir kā ikgadējs atgādinājums par zinātnes nozīmīgumu. Tas stiprināja manu interesi par šo projektu.

Interesanti, ka sakāt – nebija kārtīgas Nobela biogrāfijas. Lasot sapratu, ka par viņu ir ļoti daudz liecību, dokumentu un materiālu! Kā tā var būt?!

Nav tā, ka Zviedrijā nebūtu nevienas grāmatas par Alfrēdu Nobelu. Protams, ir! Bet tās ir diezgan virspusējas, to autori nebija pienācīgi rakuši pirmavotos.

Viens iemesls – Nobela fonds, kas organizē prēmijas piešķiršanu, jau no 20. gadsimta paša sākuma centās veidot Nobelu kā varoņa tēlu. Uz Nobela mantojuma nedrīkstēja būt neviena traipa. 

Tāpēc fondam bija svarīgi, lai Zviedrijā tiktu sarakstīta pirmā Nobela biogrāfija. Tā parādījās 1906. gadā, taču bija cenzēta, vēstīja tikai par labo. Pat pieminētas nebija Nobela 18 gadus ilgās attiecības ar dāmu, kas bija par viņu 18 gadus jaunāka, – jo viņi nebija precējušies.

Fonds neļāva piekļūt arhīviem līdz pat 70. gadiem.

Tā nu visas grāmatas, kas iznāca pēc pirmās – Nobela fonda veidotās oficiālās – biogrāfijas, bija savā ziņā no tās atkarīgas.

Pirms dokumentu digitalizācijas šis uzdevums – izpētīt Nobela biogrāfiju – arī bija pārāk apjomīgs. Proti, viņš dzīvoja dažādās valstīs – bija jādodas uz Krievijas, Francijas un Vācijas, ne tikai Zviedrijas arhīviem.

Kāpēc ir svarīgi aizpildīt baltos laukumus diženu cilvēku biogrāfijās? Varbūt tiem labāk palikt kā elkiem?

Man nepatīk, ka slavenus cilvēkus izskaistina vai ap tiem rada mītus. Ne jau tas, ka kāds ir nevainojams, padara cilvēku diženu vai apbrīnojamu.

Manuprāt, lai izprastu, cilvēks jāiepazīst no visām pusēm. 

Par Alfrēdu Nobelu bija tik daudz jautājumu bez atbildes, ka tas neļāva pa īstam tuvoties viņa personībai. Biju pārsteigta, atklādama pilnīgi citādu cilvēku, nekā biju sākumā iztēlojusies!

Kas tieši jūs pārsteidza?

Daudz kas. Viņš bija ļoti jūtīgs. Zināju, ka viņš sapņojis kļūt par rakstnieku, bet nezināju, ka viņš rakstīja tik romantisku dzeju. Iztēlojos viņu kā aristokrātu, kā ļoti turīgu cilvēku, kas dzīvo Parīzē modernā vidē, bet nevarēju iedomāties, ka savos uzskatos viņš bijis tik radikāls. Piemēram, viņš atbalstīja balsstiesību piešķiršanu sievietēm un sieviešu iesaistīšanos darba tirgū. Šajā buržuāzijas vidē viņš sevi dēvēja par sociāldemokrātu.

Dažkārt viņš mēdza būt visai komisks. Drastisks, ar sarkastisku humoru, par ko varēja pasmieties. To es negaidīju!

Kur un kā saskatījāt šīs sarkastiskā humora iezīmes?

Visvairāk – vēstulēs. Alfrēds Nobels nekad netika rakstījis memuārus, tāpēc, lai iepazītu, aptvertu viņa personību, bija jālasa viņa vēstules. To ir desmitiem tūkstošu. Daudzas no tām ir sarakste par darījumiem, kurās personība tā neatklājas, bet ir arī personīgākas vēstules – ģimenes locekļiem, draugiem un arī šai sievietei, piemēram.

Cik daudz laika jums vajadzēja, lai uzrakstītu šo darbu?

Sāku 2014. gadā, un to publicēja 2019. gadā.

Laikam jums patīk rakties arhīvos!

Jā! (Smejas.)

Iespēja uzrakstīt šādu grāmatu man pirmām kārtām nozīmē atrast stāstu.

Esmu stāstniece, bet, lai radītu stāstus, rakstot dokumentālajā žanrā, vajag faktus. Ja gribas, lai tas būtu dzīvīgs un vēstījošs, un viegli lasāms, vienlaikus saglabājot uzmanību pret faktiem, šie fakti ir jāatrod.

Vajag gan jaukus faktus, gan cietus faktus… Man ir tāds prieks būt arhīvā un redzēt, kā stāsts iegūst apveidu, balstoties faktos!

Latvijā biogrāfijas ir ļoti populāras, taču pašlaik sevišķi iecienīti ir biogrāfiskie romāni, kuros ir fakti, bet tos papildina autora iztēle. Jūsu grāmatā ir tikai fakti. Vai negribējās tos papildināt, piemēram, ar iztēlotiem dialogiem vai kādām sadzīviskām mizanscēnām?

Tas ir liels nē, nē. (Smejas.)

Kāpēc?

Jo es rakstu par realitāti, es rakstu vēsturi – tādu, kāda tā bija.

Protams, tas ir personisks stāsts, es ielieku sevi šajā vēstījumā, tas ir stāstījumus, ko es esmu sarakstījusi. Rakstot izmantoju mākslinieciskus paņēmienus, bet visiem atsevišķajiem gabaliņiem, visiem faktiem jābūt patiesiem. Man jāspēj pierādīt, ka tā patiešām bija. Es būtu varējusi iztēloties, kādas bija mēbeles viņa mājās Malakova avēnijā Parīzē, tomēr – nē un nē! 

Nekas nav jāizgudro. Ja sāk kaut ko izdomāt, kur tad ir patiesība? Uz ko var paļauties? Lai izdomājumi paliek daiļliteratūrai. Manā darbā katram faktam ir avots, atsauce.

Jau rakstot savu pirmo biogrāfisko darbu par ebreju glābēju Raulu Valenbergu, sapratu: ja es to veidošu stāstījuma formā, piemēram: "Bija saulains ceturtdienas rīts, Rauls Valenbergs jutās nomākts," – es to nespēšu, ja nebūšu pārliecināta, ka todien noteikti spīdēja saule un kādā Valenberga vēstulē es nebūšu izlasījusi, ka tajā dienā viņš juties nomākts. Es nespētu to vienkārši pati sagudrot! Sapratu, ka tad, ja rakstītu šādā stilā, visi Zviedrijas vēsturnieki mani nogalētu! (Smejas.) Un ko es darīju? Man bija desmitiem tūkstošu atsauču. Tā ka tad, ja rakstīju, ka viņš aizbrauca zilā auto, man bija atsauce, ka zils auto norādīts tādā un tādā avotā. Varbūt tāpēc šī grāmata netika ļoti daudz kritizēta. (Smejas.) Tieši otrādi.

Varētu būt grūti par kādu kaut ko noskaidrot, ja nav tik milzīga materiālu daudzuma kā par Alfrēdu Nobelu. Iespējams, jūsu gadījumā izaicinājums bija to visu apkopot vienā darbā.

Man izaicinājums bija atrast dokumentus, kas vēl nebija atrasti.

Piemēram, man ļoti gribējās uzzināt kaut ko par Francijas drošības policiju. Viņi izsekoja Alfrēdu Nobelu, draudēja ar ieslodzījumu un piespieda aizbraukt no Francijas, jo turēja aizdomās par spiegošanu. Visu šo gadu gaitā neviens nebija atradis šos Francijas policijas aktus. Nevarētu gan teikt, ka ļoti daudzi būtu centušies tos iegūt, bet… Man tas izdevās.

Es gribētu atgriezties pie jautājuma par elku gāšanu no pjedestāla. Sabiedrībā to ne vienmēr atbalsta. Man šķiet, cilvēki grib, lai elki tur paliek, lai ir uz ko paskatīties, lai ir ko apbrīnot. Kāda bija reakcija?

Iznākums bija tāds, ka es nemaz neatradu tik daudz traipu Alfrēda Nobela biogrāfijā. 

Jā, viņš bieži lamājās, ienīda baznīcu, jokoja par sievietēm… Viņa vēstulēs saskaitīju, šķiet, ap 20 antisemītisku komentāru. [..] Tādā ziņā viņš bija sava laikmeta cilvēks. 

Šādā veidā var iegūt daudz detalizētāku priekšstatu par personību, iepazīt un saprast. Viņš it kā atradās manā priekšā kā īsts cilvēks. Ļoti interesants un fascinējošs cilvēks. Kautrīgs cilvēks. Uzzināju, ka viņa pašpārliecinātībai bijuši kāpumi un kritumi. Reizēm Nobels bija pret sevi ļoti kritisks, pašnosodošs, citkārt – pašslavinošs. Viņš bija ļoti jūtīgs un radošs…

Mēs, zviedri, katru gadu Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijā redzam viņa krūšutēlu, kas viņu attēlo kā ļoti striktu un garlaicīgu, skarbu cilvēku. Man viņš it kā atdzīvojās.

Nē, Nobela fondu nešokēja atklājumi par Nobela personību, nekādas reakcijas nebija.

Par viņa sakaru 18 gadu garumā ar 18 gadus jaunāko sievieti jau tolaik bija zināms, kaut gan tas gadu desmitiem tika slēpts. To mēģināja turēt noslēpumā. Tas bija muļķīgi, jo Nobelam šāda cenzūra neko nedeva, jo cilvēki Nobelu nepazina, nezināja, kāds viņš bija.

Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri nav melnbalti, bet kuriem ir daudz dažādu personības iezīmju.

Vai Alfrēds Nobels kādā brīdī nožēloja, ka izgudrojis dinamītu?

Domāju, tas ir ļoti virspusējs uzskats, ka Alfrēds Nobels izveidoja prēmiju, lai būtu izdarījis kaut ko labu pēc tam, kad bija izgudrojis dinamītu. Jautājums par to, kāpēc viņš radīja prēmiju, ir krietni sarežģītāks. Jau sākot ar to, ka Nobels nekad nebūtu noņēmies ar sprāgstvielām, ja par tām nebūtu interesējies jau viņa tēvs, kuram tā bija nepieciešamība ģimenes sliktā ekonomiskā stāvokļa dēļ. Viņam bija jāpalīdz tēvam. Viņa vecāki bija patiešām ļoti, ļoti nabadzīgi. Viņš bija vienīgais dēls, kuram bija kādas izredzes ģimenes situāciju uzlabot. Viņš gāja tēva pēdās. Tas bija loģisks turpinājums, un tā viņš nonāca līdz dinamītam.

Jau uzreiz pēc panākumiem, kad Nobels kļuva bagāts, viņš jutās vīlies, jo bija taču sapņojis kļūt par rakstnieku, kura darbus izdod. 

Rakstniecība bija viņa dzīves lielā kaislība. Otra šāda kaislība bija zinātne.

Ap 1890. gadu viņš izlemj savu naudu izmantot kam citam un sāk finansēt vairākus zinātniskus projekts. To viņš dara pats. Tas sākas ar medicīniskiem pētījumiem, piemēram, viņš noalgo zinātniekus un ierosina jauninājumus asinspārliešanā, taču investē naudu arī citos virzienos.

Ap 1892. gadu, kad plosās holeras epidēmija, it sevišķi – Krievijā, viņam rodas doma par prēmiju. Varbūt jāievieš balva, ko saņemtu tas, kuram izdotos apturēt holeras izplatīšanos jau agrīnā stadijā? Tā būtu starptautiska prēmija… Kad šo domu viņš apspriež ar savu draudzeni, miera aizstāvi Bertu fon Zutneri, viņi runā arī par to, ar kādiem paņēmieniem pasaulē panākt ilgstošu mieru. Arī tam vīrietim vai sievietei, kurš visvairāk darījis, lai pasaulē būtu miers, būtu jāpiešķir šāda prēmija. Jā, varētu teikt, ka 

tajā ir saskatāmi kādi centieni notīrīt reputāciju, jā, viņš vēlas kaut ko izdarīt cilvēces labā, bet tur ir arī šīs šaubas: man piemita radošums, literatūra ir mana kaislība, bet arī zinātne ir mana kaislība. 

Beigās caur prēmiju viņam izdodas tuvoties sava dzīves sapņa piepildījumam.

Kāds ir jūsu lasītājs?

Valenberga biogrāfiju Zviedrijā lasīja galvenokārt sievietes. Tā nu es iedomājos, ka šī būs grāmata vīriešiem, bet patiesībā Nobelu arī lasīja daudz sieviešu. Lasa cilvēki ar interesi par vēsturi, kuriem patīk biogrāfijas un pamatīgi stāsti.

Un jaunieši?

Viņiem grāmata varbūt ir par biezu. (Grāmatas "Alfrēds Nobels" izdevumā latviešu valodā ir 670 lappuses. – Red.)

Protams, atsevišķos gadījumos jauni lasītāji man ir, esmu saņēmusi pa vēstulei no trīsdesmitgadniekiem, bet, par nelaimi, veidojas paaudze, kas nav radusi lasīt tā, kā to darīja mani vienaudži. Lasīšanas krīzei ir starptautisks mērogs. 

Zinu, ka Zviedrijā pirms dažiem gadiem izglītības sistēmā tikpat kā pārtrauca lietot grāmatas, to vietā izmantojot planšetes, un zinātnieki pierādīja, ka tas katastrofāli ietekmēs bērnu lasīšanas paradumus. 

Lai spētu aprīt tādu grāmatu kā šī, ir jābūt paradumam lasīt daudz. Bet bērniem un pusaudžiem tagad pat viena lappuse šķiet par grūtu.

Nesen uzzināju, ka ir tāds termins – sekundārais analfabētisms, proti, cilvēks prot lasīt, bet, tā kā nedara to regulāri, lasīšanas iemaņas regresē. Par to uztraucas speciālisti Latvijā.

Tas ir skumji, bet, šķiet, vismaz Zviedrijā kaut kas mainās uz labo pusi, jo skolās atkal pievēršas īstām grāmatām un lasīšanai. Protams, grāmatas nebija pavisam izzudušas, bet liela daļa mācību satura tika pārcelta uz virtuālām platformām, skolēniem atlika tikai meklēt internetā.

Bet, tiesa, ir grūti kādu piespiest iemīlēt lasīšanu. Taču man par pārsteigumu atklāju, ka lasīšana kļūst par modes lietu. Mana meita – viņai ir 29 gadi – ir iesaistījusies grāmatu klubā. Kad viņi dodas nedēļas nogales vai brīvdienu ceļojumā, tad līdzi ņem īstas grāmatas! Un lasa. Nevēlas lasīt planšetēs. Varbūt, varbūt… Jātur īkšķis! (Smejas.) Digitāla satura patēriņa ir par daudz, tāpēc ļaudis sāk ilgoties pēc īstām lietām, īstām grāmatām. Līdzīgi kā kompaktdisku laikā cilvēki sāka ilgoties pēc vinila platēm.