Es gribētu atgriezties pie jautājuma par elku gāšanu no pjedestāla. Sabiedrībā to ne vienmēr atbalsta. Man šķiet, cilvēki grib, lai elki tur paliek, lai ir uz ko paskatīties, lai ir ko apbrīnot. Kāda bija reakcija?
Iznākums bija tāds, ka es nemaz neatradu tik daudz traipu Alfrēda Nobela biogrāfijā.
Jā, viņš bieži lamājās, ienīda baznīcu, jokoja par sievietēm… Viņa vēstulēs saskaitīju, šķiet, ap 20 antisemītisku komentāru. [..] Tādā ziņā viņš bija sava laikmeta cilvēks.
Šādā veidā var iegūt daudz detalizētāku priekšstatu par personību, iepazīt un saprast. Viņš it kā atradās manā priekšā kā īsts cilvēks. Ļoti interesants un fascinējošs cilvēks. Kautrīgs cilvēks. Uzzināju, ka viņa pašpārliecinātībai bijuši kāpumi un kritumi. Reizēm Nobels bija pret sevi ļoti kritisks, pašnosodošs, citkārt – pašslavinošs. Viņš bija ļoti jūtīgs un radošs…
Mēs, zviedri, katru gadu Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijā redzam viņa krūšutēlu, kas viņu attēlo kā ļoti striktu un garlaicīgu, skarbu cilvēku. Man viņš it kā atdzīvojās.
Nē, Nobela fondu nešokēja atklājumi par Nobela personību, nekādas reakcijas nebija.
Par viņa sakaru 18 gadu garumā ar 18 gadus jaunāko sievieti jau tolaik bija zināms, kaut gan tas gadu desmitiem tika slēpts. To mēģināja turēt noslēpumā. Tas bija muļķīgi, jo Nobelam šāda cenzūra neko nedeva, jo cilvēki Nobelu nepazina, nezināja, kāds viņš bija.
Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri nav melnbalti, bet kuriem ir daudz dažādu personības iezīmju.
Vai Alfrēds Nobels kādā brīdī nožēloja, ka izgudrojis dinamītu?
Domāju, tas ir ļoti virspusējs uzskats, ka Alfrēds Nobels izveidoja prēmiju, lai būtu izdarījis kaut ko labu pēc tam, kad bija izgudrojis dinamītu. Jautājums par to, kāpēc viņš radīja prēmiju, ir krietni sarežģītāks. Jau sākot ar to, ka Nobels nekad nebūtu noņēmies ar sprāgstvielām, ja par tām nebūtu interesējies jau viņa tēvs, kuram tā bija nepieciešamība ģimenes sliktā ekonomiskā stāvokļa dēļ. Viņam bija jāpalīdz tēvam. Viņa vecāki bija patiešām ļoti, ļoti nabadzīgi. Viņš bija vienīgais dēls, kuram bija kādas izredzes ģimenes situāciju uzlabot. Viņš gāja tēva pēdās. Tas bija loģisks turpinājums, un tā viņš nonāca līdz dinamītam.
Jau uzreiz pēc panākumiem, kad Nobels kļuva bagāts, viņš jutās vīlies, jo bija taču sapņojis kļūt par rakstnieku, kura darbus izdod.
Rakstniecība bija viņa dzīves lielā kaislība. Otra šāda kaislība bija zinātne.
Ap 1890. gadu viņš izlemj savu naudu izmantot kam citam un sāk finansēt vairākus zinātniskus projekts. To viņš dara pats. Tas sākas ar medicīniskiem pētījumiem, piemēram, viņš noalgo zinātniekus un ierosina jauninājumus asinspārliešanā, taču investē naudu arī citos virzienos.
Ap 1892. gadu, kad plosās holeras epidēmija, it sevišķi – Krievijā, viņam rodas doma par prēmiju. Varbūt jāievieš balva, ko saņemtu tas, kuram izdotos apturēt holeras izplatīšanos jau agrīnā stadijā? Tā būtu starptautiska prēmija… Kad šo domu viņš apspriež ar savu draudzeni, miera aizstāvi Bertu fon Zutneri, viņi runā arī par to, ar kādiem paņēmieniem pasaulē panākt ilgstošu mieru. Arī tam vīrietim vai sievietei, kurš visvairāk darījis, lai pasaulē būtu miers, būtu jāpiešķir šāda prēmija. Jā, varētu teikt, ka
tajā ir saskatāmi kādi centieni notīrīt reputāciju, jā, viņš vēlas kaut ko izdarīt cilvēces labā, bet tur ir arī šīs šaubas: man piemita radošums, literatūra ir mana kaislība, bet arī zinātne ir mana kaislība.
Beigās caur prēmiju viņam izdodas tuvoties sava dzīves sapņa piepildījumam.
Kāds ir jūsu lasītājs?
Valenberga biogrāfiju Zviedrijā lasīja galvenokārt sievietes. Tā nu es iedomājos, ka šī būs grāmata vīriešiem, bet patiesībā Nobelu arī lasīja daudz sieviešu. Lasa cilvēki ar interesi par vēsturi, kuriem patīk biogrāfijas un pamatīgi stāsti.
Un jaunieši?
Viņiem grāmata varbūt ir par biezu. (Grāmatas "Alfrēds Nobels" izdevumā latviešu valodā ir 670 lappuses. – Red.)
Protams, atsevišķos gadījumos jauni lasītāji man ir, esmu saņēmusi pa vēstulei no trīsdesmitgadniekiem, bet, par nelaimi, veidojas paaudze, kas nav radusi lasīt tā, kā to darīja mani vienaudži. Lasīšanas krīzei ir starptautisks mērogs.
Zinu, ka Zviedrijā pirms dažiem gadiem izglītības sistēmā tikpat kā pārtrauca lietot grāmatas, to vietā izmantojot planšetes, un zinātnieki pierādīja, ka tas katastrofāli ietekmēs bērnu lasīšanas paradumus.
Lai spētu aprīt tādu grāmatu kā šī, ir jābūt paradumam lasīt daudz. Bet bērniem un pusaudžiem tagad pat viena lappuse šķiet par grūtu.
Nesen uzzināju, ka ir tāds termins – sekundārais analfabētisms, proti, cilvēks prot lasīt, bet, tā kā nedara to regulāri, lasīšanas iemaņas regresē. Par to uztraucas speciālisti Latvijā.
Tas ir skumji, bet, šķiet, vismaz Zviedrijā kaut kas mainās uz labo pusi, jo skolās atkal pievēršas īstām grāmatām un lasīšanai. Protams, grāmatas nebija pavisam izzudušas, bet liela daļa mācību satura tika pārcelta uz virtuālām platformām, skolēniem atlika tikai meklēt internetā.
Bet, tiesa, ir grūti kādu piespiest iemīlēt lasīšanu. Taču man par pārsteigumu atklāju, ka lasīšana kļūst par modes lietu. Mana meita – viņai ir 29 gadi – ir iesaistījusies grāmatu klubā. Kad viņi dodas nedēļas nogales vai brīvdienu ceļojumā, tad līdzi ņem īstas grāmatas! Un lasa. Nevēlas lasīt planšetēs. Varbūt, varbūt… Jātur īkšķis! (Smejas.) Digitāla satura patēriņa ir par daudz, tāpēc ļaudis sāk ilgoties pēc īstām lietām, īstām grāmatām. Līdzīgi kā kompaktdisku laikā cilvēki sāka ilgoties pēc vinila platēm.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.