Protams, mēginājumi plūdināt savu propagandu Ukrainā joprojām ir: tas jo sevišķi masveidīgi notiek okupētajās teritorijās, kā arī frontes tuvumā. Viņi mēģina rādīt savu spēku un piespiest cilvēkus pakļauties.
Ko jūs varētu ieteikt: kā Latvijai vajadzētu cīnīties ar Krievijas propagandu un cik svarīgi ir to apkarot?
Tas ir ļoti svarīgi.
Domāju, ka pirms desmit gadiem Ukraina zaudēja Krimu un daļu Doneckas apgabala tieši Krievijas propagandas dēļ: vēl pirms šo teritoriju sagrābšanas tā bija ilgstoši un metodiski attiecīgi sagatavojusi sabiedrisko domu
šajos reģionos gan ar masu mediju, gan sociālo tīklu palīdzību. Diemžēl Ukraina to netika laikus pamanījusi, novērtējusi šīs propagandas bīstamību un to novērsusi.
Latvijai ieteiktu censties bloķēt arī "Telegram" kanālus, kuros izplata Krievijas propagandu vai kuros Latvijai tiek draudēts ar iebrukumu.
Kāds var iebilst, ka tas būtu pret vārda brīvību.
Krievijas propaganda lielākoties ir meli. Propagandisti mēģina pierādīt, ka balts ir melns un melns ir balts, viņi cenšas attaisnot karu; tāpēc tās aizliegšana nav vēršanās pret vārda brīvību. Ja propagandisti skaidro, kāpēc ir attaisnojams iebrukums jūsu valstī, vai tas ir normāli? Es domāju, ka nav vis normāli. Krievijas propaganda un rīcība apliecina, ka tā vēlētos savākt visas bijušās padomju republikas atkal vienā valstī un ir gatava par to karot.
Latvijā ilgstoši diskutējam par to, vai sabiedriskajiem masu medijiem ir jābūt krievu valodā un cik daudz krievu valodas šajos medijos jābūt. No vienas puses, krievvalodīgajiem iedzīvotājiem sen bija laiks iemācīties latviešu valodu, bet, no otras puses, ja reāli viņi valsts valodu nemāk, tad var palikt bez objektīvas informācijas dzimtajā valodā. Kā jūs domājat, vai sabiedriskajiem medijiem jābūt krieviski?
Es varu pastāstīt par Ukrainas pieredzi. Mums krievu valodu televīzijā vajadzēja aizliegt daudz ātrāk, nekā to izdarījām. Tagad sabiedriskā televīzija ir tikai ukrainiski un nav nekādu diskusiju par to, ka vajadzētu būt kādiem raidījumiem arī krieviski. Jo,
ja nav krievu valodas skolās, nav krievu valodas valsts oficiālajos dokumentos, ir tikai loģiski, ka krievu valodas nav arī televīzijā.
Protams, arī Ukrainā joprojām ir krievvalodīgie iedzīvotāji, kuri savā starpā runā krieviski. Ar to nav nekādu problēmu, bet tas nenozīmē, ka arī televīzijai jāraida krieviski.
Esmu sapratusi, ka krievu valodas izmantošana masu medijos bija veids, kā kontrolēt mūsu valsti, kā saglabāt savu ietekmi. Jā, nebija viegli pāriet uz televīziju tikai ukraiņu valodā: tas prasīja daudz darba. Saprotu, ka Latvijai šī pāreja būs vēl grūtāka, jo latviešu un krievu valodas ir vēl atšķirīgākas. Taču ņemiet vērā: Krievijai krievvalodīgie masu mediji noder arī tam, lai vāktu informāciju par jūsu valsti. Protams, tā to darīs arī tad, ja paliks masu mediji tikai latviešu valodā, taču tad šādi spiegot būs grūtāk: būs nepieciešami cilvēki, kas māk latviešu valodu.
Jau minējāt, ka jūsu organizācija "slidstvo.info" ir partneris lielā izmeklējošās žurnālistikas projektā "Organizētās noziedzības un korupcijas ziņošanas projekts". Ieskatoties tā mājaslapā, var redzēt, ka lielākā daļa pēdējā laikā publicētās informācijas skar Krieviju. Vai varētu teikt, ka šī projekta žurnālistiskā izmeklēšana pirmkārt pievēršas tieši tai noziedzībai, kas nāk no Krievijas?
Nē, noteikti nav tā, ka šajā projektā apzināti fokusējamies tieši uz Krieviju. Tajā apvienojušies žurnālisti no visas pasaules: ne tikai no visas Eiropas, bet arī Āfrikas, Dienvidamerikas. Tā ka pievēršam uzmanību organizētajai noziedzībai un korupcijai visā pasaulē. Tiesa, jā, diezgan daudzi žurnālisti šajā projektā ir arī no bijušajām Padomju Savienības republikām, un, tā kā šīm valstīm saiknes ar Krieviju joprojām ir diezgan ciešas, tad tā arī sanāk, ka diezgan daudz no žurnālistu ziņotā skar Krieviju.
Protams, iemesls ir arī tas, ka daudziem noziegumiem visā pasaulē – ne tikai kara, bet arī ekonomiskajiem un citu veidu – ir kādas saiknes ar Krieviju.
Turklāt tā dažādos veidos arī mēģina iespaidot norises citās valstīs, izdara spiedienu uz amatpersonām un žurnālistiem.
Jā, bieži vien rodas iespaids, ka Krievija ir kā zirneklis, kas izpletis savus tīklus pa visurieni un tas ļauj šo ietekmi vismaz daļēji paturēt arī kara laikā, kaut sankcijām it kā vajadzēja Krieviju izolēt. Kaut vai projekta pēdejās publicētās ziņas: Ukrainā, kas karo ar Krieviju, joprojām ir tiesneši, kam ir arī Krievijas pilsonība, Krievijas pilsoņi turpina pirkt pases Maltā. Kā tas iespējams vairāk nekā divus gadus pēc kara sākuma?
Jo Krievijas pārstāvji ir veidojuši dziļus ietekmes tīklus daudzās valstīs. Nav noslēpums, ka daudzās valstīs dzīvo ļaudis, kas nāk no Krievijas. Daļa no viņiem ir spiegi, aģenti, kas veido šos tīklus, tieši tā, kā teicāt: viņi darbojas gluži kā zirnekļi. Acīmredzot šie ietekmes tīkli jau gadiem austi daudzās valstīs. Kaut vai ja paskatāmies uz krievu oligarhiem, kuriem ir ļoti daudz naudas: daudzi no viņiem vismaz daļēji dzīvo Lielbritānijā un citās valstīs. Viņi investē šajās citās valstīs, tāpēc saņem uzturēšanās atļaujas vai pat pases, bet viņiem ir sakars arī ar Krievijas noziedzīgo pasauli, un tādējādi noziegumi no Krievijas tiek pārnesti arī uz citām valstīm. Veidojas starptautiski noziedzīgi tīkli, kas joprojām saglabā saikni ar Krieviju, un šie noziedznieki vienlaikus var būt gan spiegi un aģenti, gan mafiozi.
Kur ņemat motivāciju turpināt strādāt un vēstīt par Krievijas noziegumiem tagad, kad Rietumi nesniedz pietiekamu atbalstu Ukrainai?
Piekrītu, ka mums neklājas viegli, taču mēs dzīvojam šajā valstī, citas valsts mums nav, un ir jācīnās līdz galam.
Mēs esam upuri, un mēs nedrīkstam par to klusēt, mums ir jāfiksē noziegumi, kas veikti pret Ukrainas tautu, jāatklāj pāridarītāju sejas, ja tas iespējams.
Es ticu, ka galu galā viņi saņems sodu un tas palīdzēs novērst iespējamus karus nākotnē.
Uzziņa
Neatkarīgie žurnālisti – okupantu ienaidnieki
Dokumentālā filma "Okupācija – vārda cena" stāsta par ukraiņu žurnālistiem, ko nogalinājusi, apcietinājusi, spīdzinājusi vai citādi centusies ietekmēt Krievijas okupācijas vara. Atšķirībā no daudziem citiem žurnālistiem nebija ļauts izbraukt no okupētajiem apgabaliem. Krievijas armijas izveidotajos kontrolpunktos bija gan Ukrainas amatpersonu, gan arī žurnālistu saraksti, lai viņi tiktu aizturēti. Kā atzīst kāda no filmas varonēm, žurnālisti ir okupantu ienaidnieki.
Svetlanai Zalizetskai, tobrīd vietnes "RIA Melitopol" īpašniecei, izdevās izbraukt ar svešu pasi, maskējoties kā medicīnas darbiniecei pēc tam, kad vietne bija raidījusi Ukrainas iedzīvotāju protestus pret okupantiem. Taču okupācijas vara aizturēja sievietes tēvu. Lai panāktu tēva atbrīvošanu, viņa bija spiesta nodot pieeju savai ziņu vietnei Krievijai. Vienlaikus gan žurnāliste sociālajos tīklos paziņoja, ka vairs vietni nepārvalda.
Savukārt Oļehs Baturins pirms kara bija laikraksta "Novij den" žurnālists. Sākoties karam, viņš ziņoja par to, kas notiek okupētajos apgabalos gan televīzijā, gan sociālajos tīklos, piemēram, vēstīja, ka nav nopērkama maize. Viņu uz tikšanos paaicināja paziņa, taču tikšanās vietā viņam uzbruka, piekāva, ielika automašīnā un aizveda. Oļeham draudēja, ka viņu nošaus pēc kara laika likumiem, lika saukt nacistu uzvārdus.
Oleksandrs Hunko, Nova Kahovkas pilsētas portāla galveno redaktoru, nolaupīja un, draudot nogalināt, piespieda ierakstīt video, kurā viņš atvainojās, ka savos rakstos saucis Krievijas armiju par okupantiem un orkiem, kā arī apgalvoja, ka ar Krieviju viss mainīsies uz labu. Ticis drošībā Rietumukrainā, O. Hunko no saviem vārdiem par labu okupantiem atteicās.
Pirms filmas par ukraiņu žurnālistiem "Slidstvo.info" komanda veidoja filmu par nolaupītajiem un uz Krieviju aizvestajiem ukraiņu bērniem "Bēgšana no nebrīves Krievijā".
Savukārt pēdējā "Slidstvo.info" veidotā filma "Viņš sauca mani par savu meiteni" stāsta par četriem Hersonas civiliedzīvotājiem, ko Krievijas armijas pārstāvji spīdzinājuši un izvarojuši.
"Slidstvo.info" veidotās filmas pieejamas vietnē "Youtube".
Par ko vēstī Organizētās noziedzības un korupcijas ziņošanas projekts?
Vietnē "occrp.org" lasāms, piemēram,
ka vēl 2023. gadā, apejot sankcijas, Krievijas uzņēmēji, kuri apgādā arī armiju, ieguvuši Maltas pilsonību sev un saviem ģimenes locekļiem;
ka vairākiem Ukrainas tiesnešiem ir Krievijas pilsonība. Kāda tiesnese to ieguvusi tikai 2019. gadā. Viņa arī regulāri devusies braucienos uz Krimu;
kāda ir shēma, ar kuras palīdzību Krievijas flote joprojām saņem nepieciešamās preces no Eiropas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".