-0.6 °C
No pagājušā gada 1. augusta stājušies spēkā Saeimā pieņemtie grozījumi Alkohola aprites likumā, ar kuriem samazināts spirtoto dzērienu pārdošanas laiks darbdienās un sestdienās no pulksten desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā, bet svētdienās – līdz pulksten sešiem vakarā. Aizliegta arī cenu un atlaižu reklāma gan drukātos izdevumos, gan tīmekļvietnēs un tiešsaistē.
Diez vai atradīsim kādu cilvēku, kurš savā mūžā nebūtu baudījis ne lāsītes vieglāka vai stiprāka alkoholiskā dzēriena. Spirtu saturoši ir pat daži medikamenti, īpašos gadījumos arī ārsti iesaka pa graķītim asinsrites uzlabošanai, un te nu atslēgas vārds ir “mērenība”. Latviešiem Jāņu svinēšana bez alus vai Jaunā gada sagaidīšana bez šampanieša glāzes nav iedomājama, bet vai šo tradīciju dēļ jāpārdzer jēga un lielos daudzumos jālieto alkohols cauru gadu?
Ir grūti pieņemt, ka, pēc 2024. gada datiem, alkohola patēriņa ziņā Latvija līdzās Rumānijai un Portugālei ir Eiropas vadošajā trijniekā, patērējot 11,3 litrus tīra spirta uz vienu iedzīvotāju gadā* un 12 litrus, ieskaitot tūristu patēriņu, kas ir virs vidējā rādītāja Eiropā (10 litri).
Pretstatā daudzām Rietumeiropas valstīm Latvijas kopējā alkohola patēriņā tradicionāli lielāko īpatsvaru ieņem stiprie dzērieni (~ 40%), apmēram tikpat daudz alus un atlikušo daļu – vīni.
Statistikas dati rāda, ka ievērojami vairāk alkohola patērē vīrieši, kuru vidū biežāk vērojama arī pārmērīga un riskanta dzeršana, turklāt ar to saistītas sirds un asinsvadu slimības, aknu ciroze, onkoloģiskās saslimšanas un traumas, kas rada papildu slogu veselības aprūpes sistēmai, kā arī vardarbība un satiksmes negadījumi.
No savas padomjlaiku bērnības atceros, ka pļēgurošana, it īpaši laukos, bija visai izplatīta parādība, kad polšs (puslitra šņabja pudele) kalpoja arī kā vietējā valūta – atlīdzība par daudziem darbiem. Taču pēc neatkarības atgūšanas pēdējos gadu desmitos šķita – situācija ir būtiski mainījusies. Vismaz inteliģentu ļaužu aprindās saviesīgos pasākumos esmu manījis, ka alkohola patēriņš ir krietni samazinājies, jo vairumam jābūt pie auto stūres vai arī jālieto ārsta parakstīti medikamenti, līdz ar to no dzeršanas jāatturas. Tāpēc oficiālie dati par spirtoto dzērienu lietošanas mērogiem Latvijā, domāju, ne mani vien pārsteidza.
Ko domā mākslīgais intelekts?
Kāpēc latvieši tik daudz dzer? Šo jautājumu uzdevu socioloģisko aptauju rīkotājiem, un par mani pasmējās. Tas visiem esot skaidrs, ka neba nu aiz labas dzīves cilvēki dzer. Dzer tie, kas ar reālās dzīves problēmām netiek galā, bet vajagot pavaicāt mākslīgajam intelektam. Tad nu pajautāju arī, un, lūk, ko MI atbildēja:
“Jautājums ir sarežģīts, svarīgi izvairīties no vispārinājumiem – ne visi latvieši dzer daudz, un alkohola lietošanas paradumi atšķiras starp reģioniem, paaudzēm un sociālajām grupām. Tomēr ir vairāki faktori, kas var ietekmēt augstāku alkohola patēriņu Latvijā. Alkohols tradicionāli ir bijis daļa no svētkiem, sabiedriskām sanākšanām un pat ikdienas kultūras. Padomju laikā alkohola lietošana bija plaši izplatīta un sociāli pieņemta. Ekonomiskā nestabilitāte, zemi ienākumi, darba nedrošība un emigrācija var veicināt stresu un bezcerības sajūtu, kas dažiem cilvēkiem palielina alkohola lietošanu kā “pašārstēšanos”.
Depresija, trauksme un citi psihiskās veselības traucējumi var būt saistīti ar pārmērīgu alkohola lietošanu, īpaši, ja piekļuve palīdzībai ir ierobežota vai stigmatizēta. Dažkārt pastāv tolerance pret “iedzert”, un atteikšanās var tikt uztverta kā neierasta vai pat aizdomīga uzvedība noteiktās vidēs.”
