Partly cloudy 25 °C
O. 21.05
Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Maija Krekle: "Es nevaru rakstīt kā daži citi – kā vienu grāmatu beidz, tā otru sāk. Man vajadzīga atpūta, laiks, kurā uzkrāties jauniem iespaidiem, domām un jūtām."
Maija Krekle: "Es nevaru rakstīt kā daži citi – kā vienu grāmatu beidz, tā otru sāk. Man vajadzīga atpūta, laiks, kurā uzkrāties jauniem iespaidiem, domām un jūtām."
Foto: Valdis Semjonovs / Latvijas Mediji

Pie lasītājiem jūnijā nonāks 300. "Vakara romāns" – Maijas Krekles šķelmīgi romantiskais "Lai nu kurš tas būtu".

Izdevniecība "Latvijas Mediji" šogad svin dubultu jubileju – gan 25 gadus kopš dibināšanas, gan arī 300. grāmatu sērijā "Vakara romāns" (agrāk – "Lata romāns"), kuru 1999. gada agrā pavasarī aizsāka Vladimira Kaijaka nu jau nemirstīgais romāns "Enijas bize". 300. grāmatas gods pelnīti ticis Maijai Kreklei – daudzu brīnišķīgu un lasītāju iemīļotu romānu autorei.

"Lai nu kurš tas būtu" galvenā varone ir burvīgi enerģiskā Elita – dāma, kura tik tikko aizgājusi pensijā un cer, ka viņas dēla Franča ģimenē varētu ienākt vēl viens bērniņš – brālītis vai māsiņa bērnudārzniekam Fabiānam –, par kuru vecmāmiņa varētu rūpēties. Tā vietā, atgriezusies no bērnu uzdāvinātā ceļojuma uz Itāliju, Elita uzzina – Francis aizgājis no viņas mīļās (kaut arī neoficiālās) vedekliņas. Viņa izlemj abus atkal savest kopā...

Kā Elitai veicas, to uzzināsiet, lasot grāmatu, bet Maijai Kreklei jautāju ne tikai par šo romānu, bet arī daudzām citām lietām.

Maija, man šķiet, ka šis ir jūsu visvieglprātīgākais romāns. Kā tā sagadījās?

M. Krekle: Žūrija man vienmēr teikusi, ka rakstu ļoti smagus romānus, ar daudziem līķiem un par drūmām tēmām. Reiz, kad autoru pasākumā sēdēju Toma ielā, klausījos, kā slavē vienu – tas laikam bija Danutas Butrimas "Varžu princis", kur viss aiziet šķērsām, bet tā viegli, bez traģēdijas, un ienāca prātā, ka es taču arī varētu uzrakstīt tādu pavisam vieglu romānu, kur tēliem ir labi nodomi, bet viss aiziet šķērsām. 

Ja tā padomā, šā romāna centrālā tēma pati par sevi nemaz nav ļoti viegla, bet centos tai pieiet viegli, padzīvot varoņiem līdzi, bet ar jautru prātu, vieglu skatu un labām cerībām. 

Kā būtu, ja būtu tā, kā es gribētu, lai būtu.

Jums izdevies vienkārši brīnišķīgi, patiešām ar labu, vieglu prātu, sižets burvīgi savīts, ar vairākiem, ja tā drīkst teikt, "dibeniem" – ja nu kādam gribas padomāt, tad taču ir arī par ko padomāt.

Padomāt tur tiešām ir daudz par ko, bet ne tā, ka tev būtu jāpaliek no domāšanas pilnīgi slimam. Optimistisks un dzīvelīgs stāsts par tēliem, kuriem ir lielas ieceres un nodomi, bet Dievam ir citi plāni.

Iepriekšējā romānā, "Rudens šogad būs agrs", jums bija ļoti interesants stāsts par to, kā izvēlējāties abiem galvenajiem tēliem vārdus – toreiz vajadzēja, lai tie abi būtu kalendārā vienā dienā. Kā bija šoreiz, vai te arī ir stāsts?

Kad sāku domāt par šo romānu, tēma man bija jau skaidra, tāpat zināju, kas būs galvenās personas, tad ņēmu kalendāru, un, tā kā jau bija rudens, vispirms šķīru tur. 

Iekrita acīs vārds Elita – ļoti labs vārds tādai enerģiskai mammai, kāda man bija prātā. Mazliet tālāk vārds Francis – atcerējos citātu "kad es dzirdu frančus, es ģībstu", ienāca prātā vīrs, kam nepatīk francūži, un tieši viņam par spīti tad arī būs tas Francis. Betijai vārdadiena novembrī, man šķita, ka Francis un Betija labi skan, gluži kā imperators Francis un Sisī. Un dēlam, protams, vajadzēja vārdu, kurā apvienoti abu vecāku vārdi – to gan bija grūti izdomāt, jo vajadzēja gan "B", gan "F". Bet viņu vecmamma sirsnīgi sauc par Fabīti, tā mīlīgi.

Uzlikāt sev sarežģītu uzdevumu. Neviens no jūsu mazbērniem taču nav Fabiāns, vai ne?

Nē, nē, man ir Emīls, Ernests, Kristiāns, Sebastians, patiesībā Sebastians Gabriels, bet to otru jau neviens vairs neatceras. Viņš mums ir vienkārši Sebītis – nu re, Sebītis, Fabītis, pat nebiju iedomājusies, bet kaut kāda līdzība ir gan.

Šajā romānā man liels prieks, un ceru, ka arī lasītāji novērtēs, ka ir izdevies radīt tik burvīgu mātes Elitas tēlu. Vai no sevis tajā daudz pasmēlāt?

Varētu teikt – pusi uz pusi, jo tik aktīva kā Elita es neesmu vis, un, lai gan ļoti mīlu savus bērnus un viņu otrās pusītes, pat nemēģinu maisīties viņu dzīvē. 

Reklāma

Taču dzīves izjūta manos labākajos brīžos, kad neesmu ļoti filozofiski vai depresīvi noskaņota, man ir tāda pati – dari visu, ko vari, ja vari, tikai netraucē citiem dzīvot. 

Mana Elita cenšas no visas sirds, bet, kā redzat, nekas tur labs nesanāk.

Viņa jau to nedara ļaunprātīgi, kā dažbrīd pārāk uzstājīgi vecāki, bet ļoti šarmanti.

Nē nē, kā tāda ļoti enerģiska sieviete, kas ir radusi savu dzīvi pati veidot – un pie viena gribētos arī bērnu dzīvi saveidot.

Teicāt, ka brauksiet uz Prāgu, jūsu Elita romāna sākumā atgriežas no Itālijas. Tad nu vēlreiz: pastāstiet, lūdzu, kādas jums ir attiecības ar ceļošanu? Kur gribētos atgriezties un atgriezties, atkal un atkal?

Es varētu atgriezties un atgriezties Itālijā, bet neesmu tur bijusi 17 gadus, un vispār pēdējo reizi biju pie meitas Anglijā tieši tad, kad Sebītis piedzima, un pēc tam nekur vairs neesmu braukusi. Patiešām skumji. Un tad pēkšņi jaunākais dēls ar savu dzīvesbiedri uzdāvināja man šo ceļojumu uz Prāgu kopā ar viņiem abiem. Domāju – cik skaisti, ka tā piepildās vēlēšanās. Pagājušajā gadā, kad mazajai Elīzītei svinējām gada jubileju un bijām visi kopā, es ieminējos, cik ļoti gribētos aizbraukt uz Prāgu, uz Vīni un tad vēl arī uz Itāliju, Florenci – tur es nemaz neesmu bijusi, tikai Romā un Venēcijā. Un tad pēkšņi man uz vārdadienu uzdāvina Prāgas ceļojumu, bet vecākais dēls uz manu vēl ļoti tālo dzimšanas dienu – braucienu uz Vīni. Laikam būšu turējusies pie koka galda, kad izteicu savu vēlēšanos, gandrīz vairs necerēju, ka tiešām kaut kur vēl aizbraukšu. Tad jau varbūt arī Itālija piepildīsies.

Esat arī to minējusi, ka rakstīšana notiek aukstajā laikā, kad nav jākopj rozes, tātad tagad, kad jau vasara mīņājas uz pavasara sliekšņa, vairs pie datora nesēžat.

Rakstu, kad nav jākopj rozes un kad ir atkal uzpildījies radošais krājums. Es nevaru rakstīt kā daži citi – kā vienu grāmatu beidz, tā otru sāk. Man vajadzīga atpūta, laiks, kurā uzkrāties jauniem iespaidiem, domām un jūtām. 

Kad vienu sižetu no sevis norakstu nost, vajag atpūtu, citādi sāk šķist, ka rakstu vienu un to pašu. Pa vasaru vajag atpūsties un uzlādēt baterijas, tad jau pa ziemu kaut kas arī uzčibinās.

Šoziem, redz, tā uzčibinājās romāns par Mariju Stalbovu.

Ar Mariju sirdī es dzīvoju 20 gadus, kamēr beidzot uzrakstīju. Tagad, kad esmu viņu laimīgi nogādājusi romānā, varbūt beidzot būšu no viņas brīva. Taču rakstīt bija tiešām smagi, visa tā pirmsnāves sajūta... Man pat uzmācās depresīvas izjūtas, brīžiem bija grūti nošķirt, kur esmu es, kur ir Marija – šķita, ka esmu Marija tajā brīdī, kad viņa rakstīja savas piezīmes. Izjūtu viņu kā sev ļoti tuvu, tādēļ man bija ļoti grūti skatīties filmu "Pansija pilī", kur Marijas nav nemaz.

Esmu jau to kādreiz jautājusi, bet ir taču atšķirība – rakstīt par reāliem cilvēkiem vai romānus, kuros, protams, ielikti dzīvē noskatīti impulsi, bet bez ciešas piesaistes realitātei?

Jā, protams, šādā romānā man ir lielāka brīvība – ko gribu, to daru. Par reālu cilvēku jau nevar tā ņemt un izdomāt kaut ko, kas nav bijis. Protams, tas jebkurā gadījumā būs tikai mans skatījums uz šiem cilvēkiem, taču piedzejot klāt kaut ko tādu, kas nav noticis, to gan es nevaru. "Vakara romānā" ir vienkāršāk: ko gribu piedzejot, to piedzejoju, kādus jokus gribu ielikt, tādus ielieku. 

Biogrāfiskajos romānos jūtu atbildību gan savu varoņu, gan vēstures priekšā – tādi lieli vārdi, bet patiešām tā arī ir.

Te vērts vēlreiz pieminēt, ka šis būs trīssimtais "Vakara romāns".

To uzzinot, biju tiešām patīkami pārsteigta un gandarīta. Atceros sērijas pirmos romānus, Vladimira Kaijaka "Enijas bizi", "Zem Marsa debesīm" – tiem patiešām gaidīju katru nākamo turpinājumu. Visas sērijas grāmatas noteikti neesmu izlasījusi, un tagad, kopš vairs nestrādāju bibliotēkā, pavisam ne, bet ir ļoti labi, ka pastāv šāda sērija, kurā tiek publicēti gan pieredzējušu rakstnieku darbi, gan var startēt cilvēki, kas grib rakstīt, bet nezina, vai viņiem jāraksta, un baidās arī kādam rādīt.

Jūs man esat savulaik stāstījusi, kā izdomājāt pieķerties Skujiņas un Dārziņa romānam, bet kā izdomājāt rakstīt sērijai?

Pašā sākumā mani uzrunāja Eva Mārtuža un Viesturs Serdāns – par rakstiem žurnālam "Mājas Viesis". Pēc tam jautāja, vai man nav uzrakstīts vēl kaut kas. Teicu, ka man ir ļoti mīļš romāns, būtībā jau uzrakstīts, un Eva teica, lai iedodu. Iedevu, to nodrukāja, un, kā izrādījās, sērijā "Lata romāns", tagad – "Vakara". Un tad, kā es smejos, Eva kādu laiku strādāja pie manis par mūzu – ik pa laikam teica, ka vajadzētu vēl par to vai šo uzrakstīt. 

Un tagad, aiz cieņas pret izdevniecību, palikdama tai mūžam uzticīga, es laiku pa laikam, kad nevaru nerakstīt, kaut ko atsūtu.

Ja nu mūzas vieta šobrīd ir brīva, es, piemēram, ļoti gribētu zināt, kas tālāk notiek ar policista Ričarda meitu no romāna "Rudens šogad būs agrs". Tur vēl ir palikuši nesasieti mezgli...

Ja nu man kāda dzirkstele radīsies, kas zina, varbūt arī kas taps, bet pagaidām esmu pavisam brīva no radošās dzirksts.

Protams, priekšā taču vasara un rožu dārzs, bez kura pieminēšanas es nemaz nevaru pabeigt sarunu. Atceros, pagājušovasar teicāt – visa platība, kas rozēm atvēlēta, ar tām jau apstādīta. Vai tiešām nekas jauns vairs klāt nenāks?

Nu, man dārzā tieši rožu dobes galā viena ābele šoziem nokrita – tai jau arī bija apmēram simts gadu –, un tur atbrīvojās vieta. Nav gan neviena, kurš man būtu gatavs tur uzrakt zemi, bet man ir tāda klusa cerība, ka varētu tikt līdz 300 rozēm.

Vēl jau gan īsti nezinu, kas tur palicis pēc ziemas. Vienīgā reize gada laikā, kad tiešām nožēloju, ka man ir tik daudz rožu, ir laiks, kad tās pavasarī visas jāapgriež un citādi jāaprūpē – tad trīs dienas nekam citam nav laika, mugura beigta un rokas sadurstītas, vienalga, velc cimdus vai nevelc...

Aptauja

Par kuru tēmu LASI.LV vēlētos uzzināt un lasīt vēl vairāk?

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma