Latvijas Leļļu teātrī pirmizrāde jaudīgam un teātrim neierasti skaļam režisora Mārtiņa Eihes iestudējumam "Jelgava '94". Jāņa Joņeva populārā romāna dramatizējumu veidojusi Krista Burāne, māksliniece ir Pamela Butāne, un izrādē skan Jēkaba Nīmaņa mūzika ar Kirila Ēča dziesmu tekstiem. 

Par četrpadsmitnieku ilgām pēc brīvības, par teātri un valsti "Latvijas Avīze" uz sarunu aicināja Latvijas Leļļu teātra direktoru, režisoru Mārtiņu Eihi.

Izrādes sākumā aktieri stāsta par savām ilgām 14 gadu vecumā. Pēc kā jūs toreiz ilgojāties?

M. Eihe: Viena no manām toreizējām ilgām bija motocikls. Četrpadsmit gadu vecums ir laiks, kurā ilgojies atrast tos, kuri ir tavi domubiedri, un vienalga, ko dari – skrūvē moci, klausies mūziku, spēlē basketbolu vai skrituļo –, tu viņus meklē. Toreiz arī es biju tādā meklējumā, kaut gan vienlaikus draugu loks jau bija nostabilizējies. Mani četrpadsmit bija 1989. gadā, bet pavisam noteikti toreiz neilgojos pēc Latvijas neatkarības, par to, kas ir neatkarība, bija pavisam miglains priekšstats.

Mēdz teikt, ka mūsdienu jaunieši esot gudrāki, vairs nepakļaujoties svešām tendencēm, mēdzot visu analizēt…

Viņi ir informētāki, mēs bijām dzīves pieredzējušāki. Tādā nozīmē, ka meklējām daudz trakākus piedzīvojumus, nekā to dara mūsdienās. Nesen kopā ar meitu pastaigājāmies pa manu dzimto pilsētu Ogri un teicu – redzi tos milzīgos ledus gabalus, ar puikām uz tādiem braucām pa upi… Meita noteica, ka mēs esot bijuši muļķi – viņi tiešām zina, kā varētu beigties šāds ceļojums uz ledus gabaliem. Tiesa, arī mums vecāki teica gan tā, gan šitā, bet dzīves gudrības bija jāpārbauda pašiem, pēc tam, kad vienreiz iegāzāmies iekšā, vajadzēja tikt krastā. Jā, gadījās arī, ka kādreiz kāds tā arī krastā netika. Tā tas tiešām ir – jauniešiem tagad ir zināšanas un informācija, bet mēs krājām dzīves pieredzi.