Kā kulaks uz acs… Dokumentālā filma "Mākslas darbi rodas mokās" recenzija

Uz ekrāniem iznākusi "Vides Filmu studijā" tapusī Elizabetes Mežules-Gricmanes dokumentālā filma "Mākslas darbi rodas mokās" par komponistu Juri Kulakovu.

Patlaban tā skatāma vienā seansā nedēļā (!) kinoteātra "Splendid Palace" mazajā zālē. Filma veidota ar lietuviešu kolēģu atbalstu un ir 75 minūtes gara. Sacīšu uzreiz, pietiekami tēlaina un dinamiska, lai skatītājs par miegu nedomātu. Jo ekrānā skan Troksnis!

Uz tās nedēļas vienīgo seansu devos ar dalītām jūtām. Filma mani vilināja, bija pagājis tieši gads, kopš Juris Kulakovs tika aizsaukts Mūžībā. Atmodas laiks, kurā aizritēja manas paaudzes jaunība, nav iedomājams bez Kulakova un "Pērkona" radītās jaudas. Gāju kā pie baltas lapas*!

Taču vienlaikus mani nepameta bažas, vai filmas radošajai komandai būs izdevies uzķert un parādīt kaut ko par to Kulakovu, kurš visā šajā laikā aiz savas skatuviskās maskas (un tāda Jurim neapšaubāmi piemita) ir palicis ārpus kadra. Vai filma neiestrēgs un nemuļļāsies tajā, ko mēs tāpat jau sen par Kulakovu zinām? Kā nebūs kā melnbaltā dziesma?

Astoņdesmito gadu beigās, vēl mācoties vidusskolā (to saku, jo tā laika paaudze, par un ap to, manuprāt, ir filmas mērķauditorija), jautājums: ko klausies no latviešu mūzikas, skanēja vienkārši – "Jumprava" vai "Pērkons"? Būsim godīgi, lielākā daļa atbildētu – "Jumprava", bet tie, kuri lūkojās tālāk par "Ziemeļmeitu" un "Vēlreiz", nodimdināja – "Pērkons"!

Kad skan "Pērkons", ir acīmredzami un ausīm dzirdami, ka Pērkona pērkonā "Pērkons" – ir Juris. Bez Jura muzikālā ģēnija "Pērkons" nav iedomājams. Ko vērta ir leģendārā "Baletomānija" Jura izpildījumā. Citi izpildītāji un komponisti varēja apskaust to brīvības un gara triumfa smalko matēriju, kuru latviešu mūzikā dzemdināja Kulakovs. Filma savdabīgi ar šo sajūtu spēlējas. Kulakova radošā dūre savā tvērienā satvēra, kratīja un nesa klausītājus kā lavīna. Tā gribējās man saules lēkta!

Taču nebūsim naivi, visam ir sava cena, "Pērkonu" aizliedza, Jurim neļāva strādāt, koncertēt un izdot plates. Viņu vajāja. Glābiņš bija bohēma. Arī par to filma neklusē. Juris bija un palika žņaudzošās sistēmas un konjunktūras ienaidnieks. Starp citu, viņš tāds ir arvien un, uzdrošinos sacīt, būs vienmēr – mietpilsoniskās, mantkārīgās un liekulīgās patērētājsabiedrības ienaidnieks. Tiem, kuri to liekulību mīl un tajā vārtās, Kulakovs un viņa mūzika vienmēr būs kā sitiens pa zobiem. Kā dienišķā dziesma: nē, dvēsele man neizputēs!

Skatoties mani pārsteidza patiesums, ar kādu Juris izturas un runā kameras priekšā, it kā nekādas kameras tur nebūtu. Kopā ar viņu mēs vārāmies katlā, kura nosaukumu var izteikt vienā vārdā – Revolūcija. Ar Kulakovu kopā nonākam un paliekam citā pasaulē, kurā valda citas prioritātes un likumi, kur aicinājums būt un radīt ir svēts, lai ko mēs šajos vārdos arī neieliktu. Tikai šajā Kulakova pasaulē uz bruņmašīnas nestāv Uļjanovs… un daudz pārliecinošāk par Internacionāli skan "Gulbis"! Ak vai, cik stulbi!

Ar savu publisko tēlu Juris spēlējas, dažkārt pat aiz tā paslēpās, bet šajā reizē 

kameras objektīvam Kulakovs neslēpj neko – ne savas vājības, ne kaislības, ne ilgas. 

Nav arī nekādas vajadzības, Kulakovam nekas vairs nav jāpierāda. Viņš var būt viņš pats un radīt ap sevi to, ko ir darījis vienmēr – telpu Revolūcijai. Viņš ir revolūcija, vai arī revolūcija mājo viņā, aizsmakušā, degunā runājošā, uzdzīvojošā, novecojošā Kulakovā, kura muzikālais ģēnijs ir savā oriģinalitātē neatvairāms, turklāt neapturams, kā tas mākslas avangardam pienākas. Arī tad, ja tā ir "Dzērājdziesmiņa"!

Skatoties es jautāju sev, ar kuru no pasaules roka leģendām es varētu Juri salīdzināt, un man neviens cits nenāca prātā kā Deivids Bovijs. Gan tēla veidošanas, gan muzikālā radošuma, gan sevis pasniegšanas ziņā viņus droši varētu likt līdzās. Un ja salīdzinātu, kura pieeja dziesmu radīšanai un komponēšanai trāpa vairāk, kura skanējuma ģenialitāte savaldzinot gūst virsroku, tad vēl nevar zināt, kurš šajā duelī paliktu uzvarētājs. Lai izšķir skatītājs un klausītājs. Taču neviens nenoliegs: Kulakovs ir un paliek izcili apdāvināts, savdabīgs, savrups! Nav izšķiroši – iešmigojis vai skaidrā –, ja nepievils instruments, Juris nospēlēs tīri, un arī ja instruments pievils, improvizēs nevainojami. Gandrīz tautasdziesma!

Filma viņu atklāj kā vienu lielu, radošu mākslas laboratoriju, viņš meklē jēgu, meklē īstumu. Tam Kulakovs atdod sevi visu, arī tad, kad dzer skrūvi, kolekcionē auto vai medī senas un nenovērtētas klavieres vai muzikālos instrumentus, vai arī sapņo par savām mūzām. Viņa personība, tāpat kā mūzika, stāsta stāstus.

Galu galā – viņa darbs "Mākslas darbi" mums atklāj pavisam citādu Juri nekā to, kuru žurnālisti ir pūlējušies tiražēt pēdējos komponista dzīves gados. Vai zinājāt, ka Juris bija ticīgs cilvēks, kā jau tas pienākas katolim no Līvāniem. Vai zinājāt, ka viņš, kurš nekad nenoņēma savu cepuri pasākumos, koncertos un tikšanās laikā, tāds bija Jura stils un tēls, ieejot Dievnamā, locīja celi un pie ērģelēm sēdās ar kailu galvu. Tur viņš muzicēja Radītāja godam. Tur viņš vairs nebija skatuves elks, bet tāds pats grēcinieks kā mēs visi, tikai atšķirībā no lielākās daļas sabiedrības, prazdams dzīvot, nemelojot ne sev, ne citiem. Mēs pārtiekam viens no otra!

Mēs paliekam brīvi režisores redzējumam nepiekrist, bet filmā attēlotais Juris ir līdz galam patiess it visā, ko viņš dara. Jā, izdara minimumu, bet paveic to nevis vienkārši labi, bet izcili labi, un dažkārt, kad viņu aizdedzina dievišķā dzirksts – ģeniāli. Vai skatītājs to sapratīs? Par to es dikti, dikti baidos!

Atceros kādu sarunu pusaudža gados, kad jautāju kādam jomas speciālistam, kurš Latvijā, viņaprāt, ir izcils mūziķis, un bez vilcināšanās saņēmu atbildi – Kulakovs. Kāpēc? Jo viņš nospēlēs jebko uz jebkura mūzikas instrumenta, un, ja nebūs instrumenta, tad nospēlēs arī uz klozetpoda! Tā bija mana pirmā saskarsme ar Jura personību. Sāku klausīties slepus. Otrā nāca Jura Podnieka filmā "Vai viegli būt jaunam". Tur Kulakova straumē es sajutu to, pēc kā ilgojos, – patiesu brīvību, to var atcerēties, skatoties filmu. Lai manī uzplaukst sapumpurots zars!

Neilgi pirms Jura nāves man bija gods būt uz "Pērkona" pēdējo koncertu kādā slēgtā pasākumā – ar Kulakovu un "Pērkonu" pilnā sastāvā uz skatuves. Bija iespēja viņu vērot ne tikai skatuves lomā, gluži kā šajā filmā, bet arī ikdienā. Viņš bija un palika brīvs cilvēks, darīja to, kam bija aicināts – viņš spridzināja! Ļoti iespējams, tagad Juris Kulakovs kopā ar J.S. Bahu spēlē kādā citā Orķestrī un dzied citā Korī. Es vismaz uz to ļoti ceru. Neatvadīsimies!

* slīpā tekstā atzīmēti Jura Kulakova dziesmu nosaukumi vai to rindas