"Banāns upē". Scenārijs jeb prasmīga scenārista trūkums — filmas lielākais klupšanas akmens

Filmu veidot vairāk nekā četrus gadus nav joka lieta. Vajadzīga uzņēmība, neatlaidība un ticība saviem spēkiem. Īpaši filmējot latviešu komēdiju. Drāmas ("Bille") veidot protam, esam iemanījušies uzņemt vēsturiskas filmas ("Dvēseļu putenis"), arī animācijā plūcam starptautiskus laurus ("Straume"), bet ar komēdijām mums iet kā pa ciņiem.

Pašmāju, kur nu svešzemju skatītājam, smiekli labā nozīmē par jaunajām latviešu komēdijām nenāk. Ja komēdija rullē, tautas mutvārdu folklorā iedzīvojas filmā dzirdētie joki. Kopš leģendārās frāzes par "Andrīti un tubu" neko jaunu nedzird. Tāpēc uzdrošinos sacīt, ka pēdējā latviešu komēdija bija "Kriminālās ekselences fonds", taču kopš tās iznākšanas pagājuši jau pieci gadi.

Pirmizrādi ir piedzīvojusi režisora Kristapa Brīzes debijas spēlfilma "Banāns upē". Piedzīvojumi un attiecības galveno varoņu starpā risinās, laivojot Kurzemē. Varoņi ir trīs vīri – vienā laivā (par laimi – bez suņa). Galvenajās lomās iejutušies aktieri Toms Auniņš (Ralfs), Kaspars Dumburs (Linards), bet pusaudzi Kārli spēlē Nestors Carjovs-Krūmiņš.

Sižets stāsta par Ralfu, kurš pēc gada kopdzīves vēlas savai dzīvesbiedrei pierādīt, ka spēj komunicēt ar viņas pusaudzi dēlu Kārli, un, lai to paveiktu, abi dodas laivu braucienā. Tā kā laivu atrast neizdodas (piedodiet, lēts triks), viņiem piebiedrojas kolēģis Linards ar savu dzelteno piepūšamo banānu. Tā nu viņi kuģo trijatā ar banānu upē…

"Banāns upē" ir apzināta parafrāze par Aivara Freimaņa 1974. gadā uzņemto spēlfilmu "Ābols upē". Doma nav slikta, tikai atskaitot to, ka abas filmas veidotas četru gadu garumā, un, lai gan jaunajā ir pāris veiksmīgu dokumentālu epizožu Sabilē, filmēšana no statīva un daži tehniski knifi, "Banāns" garšas ziņā pietuvoties "Ābolam" tā arī nespēj. Līdz tām poētisma un radošuma virsotnēm, ar kādām skatītāju pārsteidz "Ābols", "Banānam" ir tikpat tālu, cik Dzegužkalna virsotnēm līdz Gaiziņam.

Režisors stāsta, ka filmai iedvesmojies tāpēc, ka viņam ne pārāk labi veidojušās attiecības ar dzīvesbiedres, arī režisores Ievas Ozoliņas, bērniem, vismaz ne tik labi, kā viņš to būtu sākumā vēlējies. Tik tālu filmā viss izdodas, jo dialogi un spriedze, kas sākumā veidojas Ralfa, Kārļa un viņa mammas starpā, ir ticama un dramaturģiski pamatota. Gandrīz visi vecāki tajā atpazīs kaut ko no savas ikdienas, laivojot cauri izaicinošajām pusaudžu vecuma krācēm. Frāze "Tu tikai neko nesačarē!" skatītāju atzinības gadījumā pat varētu ieieties tautas folklorā. Tas "Banānam" ir pluss. Otrs pluss ir ticami tēlotās attiecības abu galveno varoņu Ralfa un Kārļa saspēlē.

Filma veidota kā komēdija "road movie" ietvaros, tehniski to uzfilmēt noteikti nav bijis viegli, un man jāatzīst, ka tehniski viss izdevies pietiekami labi. Diemžēl to nevar teikt par dramaturģisko izpildījumu. Lai man piedod Linarda lomas tēlotājs Kaspars Dumburs, kurš spēlē pietiekami prasmīgi, bet kā tēls viņš šajā filmā vispār nav nepieciešams. Linarda uzdevums ir tīri mehāniski virzīt sižetu uz priekšu, ļaujot nonākt pie arvien jaunas joku porcijas. Linarda varonis neatstāj gandrīz nekādu ietekmi uz filmas darbību. Visu to, kas ar viņu tiek panākts, būtu iespējams izdarīt ar citiem dramaturģiskiem paņēmieniem.

Iemesls kļūdām ir pavisam vienkāršs – radošajā komandā es neatrodu scenārista vārdu. Drošības labad pārjautāju režisoram, kas ir scenārija autors, atbilde – "pats rakstīju, sieva un draugi piepalīdzēja". 

Scenārijs jeb prasmīga scenārista trūkums tad arī ir filmas lielākais klupšanas akmens, no kura izriet visi pārējie filmas trūkumi.

Lai man piedod Kaspars Brīze, bet profesionālās varēšanas ziņā viņš ne tuvu nav tik prasmīgs kā Aivars Freimanis, kurš spēj būt gan režisors, gan scenārists, kuram radošais lidojums "Ābolā" izdodas, toties īpaši scenārija veidošana "Banānā" klibo. Man ir grūti noticēt daudzām epizodēm – spontānai stangas likšanai, bērnišķīgai bikšu novilkšanai, pārtikas zagšanai un visvairāk – sarunai ar meitenes vecākiem pie mašīnas. Tas, cik nemākulīgi filmas varoņi sevišķi filmas vidusdalā nonāk no vienas epizodes otrā, dur kā ar pirkstu acī.

Nereti rīcība runā pretī Ralfa līdz šim atklātajam raksturam. Diez vai kāds tik nobriedis vīrietis ietu klāt svešam pusaudzim un rautu nost bikses – kaut vai joka pēc. To būtu varējis tāds tēls kā Linards, nevis Ralfs. Un, visbeidzot, visā filmas tālākā gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc tik nosvērtam vīrietim kā Ralfs ir blakus vajadzīga tāda sieviete kā Kārļa mamma. Filma mums tā arī neko vairāk nepastāsta par abu attiecībām.

Tā nu kopumā tāds pusdzīvs banāns peld pa Latvijas kino upi. Labi, ka tajā ir Ralfs un Kārlis. Labi, ka "Banāns upē" ir nogatavojies dzeltens!