Latvijas biatlonam aizvadītā sezona bijusi labākā daudzu gadu laikā. Galvenokārt pateicoties Andrejam Rastorgujevam, taču negaidīti spēcīga pēc bērna piedzimšanas bija Baiba Bendika, un vairāki sekmīgi starti izdevās gan pārējiem izlases sportistiem, gan arī jauniešiem.
Intervijā "Latvijas Avīzei" uz aizvadīto posmu atskatījās Latvijas izlases treneris Ilmārs Bricis.
Vai rudenī bija kādi priekšvēstneši, kas lika domāt, ka gaidāma laba sezona?
I. Bricis: Diezgan liela pārliecība bija tikai par Andreju Rastorgujevu, jo testi, skrējieni liecināja, ka viņš ir labā formā. Baiba (Bendika) bija liels nezināmais, kad un vai vispār sezona sāksies. Renārs Birkentāls lēnām turpina progresēt, gaidīju, ka būs vismaz daži labi starti, un tā arī bija. Sanitai Buliņai sākums bija labs, vēlāk saslima, un pēc tam atgriezties ir ļoti grūti. Aleksandrs Patrijuks, Edgars Mise liek mazus solīšus uz priekšu. Ja varētu trenēties ar Andreju, Baibu, izdarīt to programmu, tad vajadzētu būt labāk, bet tam vajag finanses un arī pašiem ļoti lielu gribēšanu, šobrīd izskatās, ka trūkst gan viens, gan otrs.
Kā tu novērtētu Latvijas biatlona saimniecību – kas mums ir labi un kas varbūt ļoti slikti?
Ļoti slikti nav, tad jau nekur nebūtu. Lielajā izlasē vajadzētu lielāku konkurenci, proti, vairāk sportistu, kas pretendētu uz komandu, bet tāda situācija jau nav tikai mums. Izņemot dažas valstis, starp izlasi un sekotājiem ir liela plaisa. Ja runājam par naudu, sarēķinot visu kopā, diez vai budžeta ziņā esam pirmajā trīsdesmitniekā, salīdzinot ar rangā blakus esošajām valstīm, mums ir divas trīs reizes mazāk.
Pagājušajā sezonā ar publisku skandālu beidzās sadarbība ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Vai federācija pieļāva kļūdu?
Armijas projekts bija ļoti labs, bet situācija izveidojās tāda – cilvēks, kas bija visam pa vidu, izvirzīja nosacījumu – vai nu ar mani, vai nekā.
Jā, tas bija Māris Čakars, kurš projektu izbīdīja un negribēja, ka tas dzīvo bez viņa. Sarunās nepiedalījos, gan jau tika meklēti kompromisi, bet nepiekāpās.