Vilki un lāči — plēsoņas vai cilvēku sabiedrotie?

Latvijā turpinās cilvēku ziņojumi par sastapšanos ar lāci vai vilku, šo plēsīgo dzīvnieku arvien lielāko pārdrošību, kā arī nodarītajiem posta darbiem.

Jo sevišķi izteikti tas izpaudās septembra beigās – oktobra sākumā, kad vai ik dienas reģionālajos un centrālajos medijos izskanēja ziņas, ka, piemēram, Valkas pusē lācis nebaidās no mednieka, ka sēņotāji vairās iet Vaiņodes mežos, jo arī tur negaidīti esot parādījies ķepainis, ka vilki plēš aitas utt.

Cik liela šī problēma ir Latvijā, mūsu reģionā, Eiropā? Vai cilvēkiem sevi un savu mantu jāsargā pašiem, ierobežot plēsējus jāprasa palīdzība medniekiem, varbūt valstsvīriem un politiķiem? "Cilvēka patiesa sadzīvošana ar plēsējiem būs tikai tad iespējama, kad sadzīvot pratīs cilvēki ar atšķirīgām interesēm," vērtē Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētnieks.

Atļauts nomedīt 300 vilkus

"Latvijas Avīzes" un citu izdevumu slejās šī tēma iztirzāta itin regulāri, līdz šim vairāk fokusējoties uz vilkiem. Šis dzīvnieks Latvijā ir medījama suga, kam Medību likums un Medību noteikumi nosaka stingrus ieguves apstākļus ierobežotā daudzumā. Mūsu valstī vidēji vienā sezonā atļauts nomedīt 300 vilkus. To medību sezona ir no 15. jūlija līdz Valsts meža dienesta (VMD) noteiktā nomedīšanas apmēra izmantošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2025. gada 31. martam.

Neskatoties uz to, lauksaimnieki sūdzas, ka vilki katru gadu uzbrūkot mājlopiem, nodarot lopkopjiem finansiālus zaudējumus. 

Tikai pērn VMD dienests saņēmis informāciju par 120 apstiprinātiem vilku uzbrukumiem, kuros cietuši 597 mājdzīvnieki. 

Pēc VMD vērtējuma, Latvijā patlaban mitinās apmēram 1400 vilku. Savukārt Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš pauž, ka, pēc zinātnieku pētījumiem, Latvijā ir 500–800 vilku.

Citās Eiropas Savienības (ES) valstīs vilks ir vēl vairāk aizsargāts nekā Latvijā. Bet arī tur augot spiediens uz vilku aizsardzības statusa izmaiņām, kas saistīts ar uzbrukumiem lauksaimniecības dzīvniekiem.

Dažviet Latvijas mežos uzliktas pat norādes, brīdinot cilvēkus par vilku klātbūtni. Pēc Valsts meža dienesta vērtējuma Latvijā patlaban mitinās apmēram 1400 vilku. Pēc citu zinātnieku pētījumiem – 500–800 vilku.

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Lāči – faktiski neaizskarami

Latvijā jau tagad dzīvojot arī apmēram pusotrs simts lāču. To skaits turpina netraucēti pieaugt, jo atšķirībā no vilkiem lāčus medīt ir aizliegts. Mednieki pārliecināti – statusa maiņa šobrīd neaizskaramajam lācim esot politisks jautājums, turklāt ES līmenī. Ātras izmaiņas neesot paredzamas.

Kāds šis statuss īsti ir no vietējo likumu un ES direktīvu viedokļa, "Latvijas Avīzei" skaidroja VARAM pārraudzībā esošās Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti.

Proti, abas sugas ir iekļautas ES Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (turpmāk – Dzīvotņu direktīva) II un IV pielikumā. Taču vilks vēl arī V pielikumā, kas pieļaujot sugas kontrolētu ieguvi, ja iespējams nodrošināt populācijas labvēlīgu aizsardzības stāvokli.

Tā kā abas plēsoņu sugas aizsargātas ES līmenī, arī Latvijas nacionālie likumi nevar būt pretrunā ar Dzīvotņu direktīvas prasībām. 

Līdz ar to lāču un vilku aizsardzībai ES līmenī veidojamas aizsargājamas dabas teritorijas jeb "Natura 2000" teritorijas, kā arī šo sugu ieguve ir stingri regulēta.

Attiecībā uz lāci Latvijā noteiktas vairākas "Natura 2000" teritorijas (purvu un mežu masīvi Austumlatvijā, piemēram, Teiču rezervāts). Turklāt lāču sagūstīšana un ieguve savvaļā, apzināta šo dzīvnieku traucēšana nav pieļaujama, izņemot konkrētas situācijas, kad pēc noteiktu procedūru izpildes saņemtas speciālas atļaujas.

Nacionālajos normatīvajos aktos lācis noteikts kā īpaši aizsargājama, nemedījama suga, bet vilks – īpaši aizsargājama, ierobežoti izmantojama suga.

"Izšaušana nav saprātīgs risinājums"

"Vairums cilvēku, turpinot pirmskara un padomju laika domāšanu, uzskata vilku par nevēlamu kaitēkli, kas jāiznīcina kā suga, jo tas ēd ne tikai Sarkangalvītes vecmāmiņu, bet arī stirnas, briežus, aitas un mežā palaistus suņus. 

Mūsdienās būtu jādomā plašāk, jo sevišķi jautājumos, kas attiecas uz veselīgas ekosistēmas saglabāšanu un vides veidošanu, kurā būs jādzīvo nākamajām paaudzēm. 

Mūsdienu tehniskās iespējas un finanšu instrumenti valsts atbalsta veidā arī Latvijā atļauj veikt efektīvu aizsardzību vietās, kur vilks ir nevēlams," domā Andis Liepa, biologs, medību speciālists un nevalstisko organizāciju pārstāvis.

"Vai, vilkus šaujot mežā, mēs nosargāsim aitas? Noteikti ne. Vilku skaita vispārēja samazināšana postīšanas problēmu neatrisina. Izšaušana nav saprātīgs risinājums, un arī pētījumi rāda, ka vilku iešana aitās nesamazinās rajonos, kur vilkus pastiprināti medī. Medīšanas efekts var būt tieši pretējs: ja nošauj kādu no ģimenes apgādniekiem, tad mazuļu uzaudzēšanai vilki ķeras pie vieglāk pieejamas barības – mājdzīvniekiem. Tas pats sakāms par jaunajiem vilcēniem, kuru vecāki ir nošauti un tos vairs neapmāca nomedīt meža zvērus," teic biologs A. Liepa. "Šaušana gan varētu būt efektīvs atbiedēšanas līdzeklis. Taču vilkus nevajadzētu medīt to dabiskajā vidē, tas ir, mežā, bet gan vilku potenciālo postījumu vietu tiešā tuvumā. Taču vispirms gan vajadzētu padomāt par preventīviem pasākumiem, elektriskiem vai citu veidu žogiem, kuru izbūvei attiecīgi finanšu instrumenti valsts atbalsta veidā pieejami arī Latvijā."

A. Liepa ir arī pārliecināts, ka ļoti daudzos gadījumos vilks faktiski ir cilvēka sabiedrotais, nevis ienaidnieks. 

Pārtiekot galvenokārt no zālēdājiem, vilks dabā pilda sanitāra lomu – noēd kritušos, izķer slimos, vecos un vārgos dzīvniekus. Turklāt vilki ierobežojot mazo plēsēju izplatību, 

piemēram, to klātbūtnē ievērojami samazinās jenotsuņu skaits. Daudzviet cilvēki cīnoties ar bebriem, jo tie nograuž kokus un dambē ūdensteces – arī šīs problēmas risināšanā vilks noteikti esot sabiedrotais, tāpat arī Āfrikas cūku mēra izplatības mazināšanā, briežu, stirnu un mežacūku postījumu ierobežošanā lauksaimniecībā un citur.

Cilvēkam jāpielāgojas

To, ka cilvēkiem jāmācās pielāgoties un pašiem piedomāt pie saviem paradumiem, lai neradītu riskantas situācijas un nepievilinātu savvaļas dzīvniekus, iesaka arī Dabas aizsardzības pārvalde. Piemēram, lauku viensētās dzīvojošajiem esot jāpārdomā savu atkritumu apsaimniekošanas paradumi, lai nepievilinātu lāčus. Attiecībā uz vilku radīto postījumu samazināšanu vasaras beigās un rudenī nevajadzētu atstāt nepieskatītu ganāmpulku pa nakti ārā, kā arī esot jāveido pareizas žogu konstrukcijas vai jāiegādājas speciāli suņi.

Bieži vien cietušie vainojot savvaļas dzīvniekus, aizmirstot, ka cilvēks pats ar savu neapdomīgo rīcību konkrēto situāciju varētu būt izraisījis. Tādēļ Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji cilvēkus aicina iepazīties ar pieejamo speciālo informāciju un veikt preventīvas darbības, lai izvairītos no konfliktsituācijām ar savvaļas dzīvniekiem. Dabas aizsardzības pārvalde atgādina: jau tagad Latvijā iespējams saņemt kompensācijas par lāču nodarītajiem postījumiem. Savukārt par vilku radītajiem postījumiem jāziņo Valsts meža dienestam, kas tad arī lemj par tālāko rīcību.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Daudzas interešu grupas

Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" meža faunas un medniecības pētījumu virziena vadošais pētnieks, Latvijā ir vienīgais zinātnieks, kurš visilgāk pēta ne tikai vilkus, bet arī lāčus.

Viņš uzskata, ka plēsēju daudzumu un skaita pieaugumu tāpat kā jebkuru citu dzīvo organismu skaitu nosaka pieejamās barības daudzums. 

Saskaņā ar zinātniskās metodes rekonstrukciju, Latvijas populācijas vilku skaits kopš šī gadsimta sākuma tomēr esot audzis lēnāk nekā to dabiskās barības – savvaļas pārnadžu – skaits. 

Citās Eiropas valstīs šī atšķirība starp vilku un pārnadžu daudzumu esot vēl lielāka nekā Latvijā, jo tur vilki tikai sākot atgriezties.

Ierobežojot vilku medības, populācijas atgriešanās varot notikt ātri, jo vilki ir spējīgi veikt lielus attālumus īsā laikā, kā arī spēj pielāgoties cilvēka pārveidotai ainavai. Līdz ar to skaita pieaugumu var regulēt ar barības un medību ierobežojumiem. Līdzīgi notiekot arī ar lāčiem. Taču tie esot visēdāji, līdz ar to barības trūkums lāčiem gandrīz neesot iespējams. Toties lāči esot mazkustīgāki par vilkiem un vairojas lēnāk. Taču lāčus arī medījot mazāk (pamatā tikai Igaunijā un Krievijā), nekā notiek populācijas atražošana un pieaugums.

"Sabiedrībā varam novērot atšķirīgu interešu, uzskatu un dzīves pamatvērtību grupas, kas pārsvarā ir savstarpēji neiecietīgas. Tās bieži dzīvo arī katra savā informācijas burbulī. Mednieku interesēs tradicionāli ir pēc iespējas mazāk plēsēju, bet vairāk pārnadžu, citiem vārdiem – to sugu, kuras var patērēt cilvēks. Lopkopju interesēs – ar pēc iespējas mazākiem ieguldījumiem izaudzēt savu produkciju. Vides aktīvistu interesēs ir, lai dabā pēc iespējas valdītu pašregulācijas procesi bez cilvēka iejaukšanās, jo tā var saglabāt bioloģisko daudzveidību. Savukārt dzīvnieku tiesību aizstāvju interesēs ir apkarot visas cilvēku darbības, kas rada ciešanas dzīvniekiem. Tādā veidā iespējams nodalīt ļoti daudzas interešu grupas. Tomēr 

man personīgi visproblemātiskākā grupa šķiet t. s. antropocentriķi, kuri uzskata, ka visam šajā pasaulē ir jākalpo cilvēka interesēm. 

Manuprāt, šī uzskata pārstāvji savukārt vispirms iedomājas paši sevi… Visbeidzot ir atsevišķa sabiedrības daļa – politiķi, kas ideālā gadījumā cenšas šīs interešu grupas samierināt un rast iespēju tām darboties sabiedrības kopējā labā," sarunā ar "Latvijas Avīzi" kopējo ainu iezīmē zinātnieks.

"Patiesībā plēsēju skaitu regulē nevis mednieki, kā tie patiesībā gribētu (protams, primāri plēsēju skaitu regulē barības pieejamība tiem), bet gan manis jau uzskaitīto un vēl daudzu citu interešu grupu strīdu vai sadarbības rezultātā tapušie normatīvie akti un lēmumi, kamēr vien valstī pastāv tiesiskums. Būtībā tā tad arī ir vai būs tā sadzīvošana ar plēsējiem. Šī sadzīvošana ietver daudzas tehniskas detaļas – medību ierobežojumu izmaiņas atkarībā no situācijas, saudzēšanas termiņus, sodu sistēmu par pārkāpumiem, mājdzīvnieku aizsardzības noteikumus, cilvēku uzvedību, sastopot dzīvniekus, utt. Tomēr patiesa sadzīvošana būs tikai tad iespējama, kad sadzīvot pratīs cilvēki ar atšķirīgām interesēm," uzskata Jānis Ozoliņš.

Tagadējie normatīvi – adekvāti?

Vai tuvākajā laikā Latvijas gadījumā iespējama aizsardzības statusa maiņa, piemēram, lāčiem? "Šobrīd nav pamata pārskatīt vilku un lāču sugu aizsardzības statusu, turklāt jāsāk ar statusa pārskatīšanu Eiropas Savienības līmenī. Latvijā nav bijuši letāli lāču uzbrukumi cilvēkiem. Ir bijis atsevišķs gadījums, bet arī tad cilvēks pats neņēma vērā lāča brīdinošo rūkšanu," sarakstē ar "Latvijas Avīzi" informē Dabas aizsardzības pārvalde.

Normatīvie akti esot adekvāti, turklāt Latvijā nekādas ārkārtējas tendences šīs jomas uzraugi no valsts puses neesot novērojuši. "Iekams abu sugu populācijas veiksmīgi atjaunojas ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, paralēli notiek cīņa starp sabiedrības grupām ar pretējiem viedokļiem. Piemēram, 

Slovākijā nesen tika konstatēti lāču uzbrukumi cilvēkiem. Šajā situācijā varēja iztikt bez upuriem, ja dzīvnieku tiesību aizstāvji iepriekš nebūtu apstrīdējuši kompetento iestāžu lēmumus uzreiz likvidēt problemātiskos dzīvniekus. 

Diemžēl šādi gadījumi neveicina labvēlīgu attieksmi pret lāčiem. Taču cilvēki piemirst savu lomu un pieņemto lēmumu sekas konkrētajās situācijās. Tādēļ vēlreiz jāatgādina par preventīviem pasākumiem, ko katrs var veikt, lai neveicinātu savvaļas dzīvnieku ciemošanos savā teritorijā," aicina Dabas aizsardzības pārvalde.

Pirms gada iesniedza priekšlikumus Saeimā. Kas notika tālāk?

Iedzīvotāji, kuru īpašumus vilki un lāči posta, kā arī reāli apdraud dzīvību, tik mierīgi un filozofiski situāciju tomēr nevērtē. Vairāk nekā pirms gada kolēģis Artis Drēziņš "Latvijas Avīzes" publikācijā "Izskatās jau pēc vilku terora" bija apkopojis postījumu datus par pēdējiem gadiem un cietušo saimnieku, kā arī mednieku viedokļus par to. Cita starpā Balvu novada mednieks Jānis Trupovnieks bija izteicies: "Vilkiem katru dienu jāēd un jāapmāca vilcēni. Aitas ir visvieglākais mērķis. Pašvaldībām un aitkopjiem jābūt aktīvākiem, jāmeklē risinājumi. Esmu nodevis informāciju Saeimas deputātam Ingmāram Līdakam, lai arī Rīgā domā."

"Latvijas Avīze" publikācijā pērn 7. augustā jau rakstīja par saimnieku stāstiem, kādus postījumus paveikuši pelēči un ko viņi gaida no varasvīriem.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Tagad, sazinoties ar 14. Saeimas deputātu I. Līdaku, "Latvijas Avīze" saņēma šādu komentāru: "Šķiet saprātīgi, ka vilkus drīkst medīt virs limita, saņemot atļauju, kas tiek izdota, konstatējot regulārus uzbrukumus ganāmpulkiem un mājsaimniecībām. 

Eiropas prasība pēc pierādīšanas, ka kaitējumu nodarījis konkrētais vilks vai to grupa, ir muļķīga, jo katrai vilku saimei ir sava labi aizsargāta teritorija un tās nepārklājas. 

Te arī atbilde uz jautājumu, vai jāpalielina sugas skaita regulēšanai noteiktais vilku medīšanas limits. Nē! Ja labi strādā īpašo atļauju izdošanas mehānisms, tad problēmu var atrisināt jau tagad. Vienlaikus vēlos arī uzsvērt, ka nekad neesmu atbalstījis un neatbalstīšu nevienas sugas medīšanu mazuļu laikā, jo nevienas sugas mazulis nav pelnījis nomirt visbriesmīgākajā – bada – nāvē, zaudējot vecākus. Pat vilks!

Par lāčiem: Igaunijā ir desmitreiz vairāk lāču nekā Latvijā, bet satraukuma par to klātbūtni ir krietni mazāk. Iespējams, tāpēc, ka kaimiņvalstī ik gadu tiek nošauti apmēram simts lāču, un sugas uzvedības modelis nosaka bailes no mednieka – cilvēka. Domāju, ka arī cilvēki tur ir izpratuši noteikumus, kas jāievēro, ejot uz mežu.

Nesaku, ka Latvijā jāsāk medīt lāčus, bet neuztvertu kā traģēdiju kāda dzīvnieka likvidāciju, ja tas pārmēru apgrūtina saimniecisko darbību vai apdraud cilvēku drošību. Paredzu, ka arī līdz lāču medību limitam mēs reiz nonāksim – ne drīz, bet nonāksim. Vilkiem, lūšiem un jo īpaši lāčiem vislielāko postu nodara nevis medības, bet gan austrumu robežas žogs. Tie daždesmit Latvijas lāči savā starpā pārosies, līdz nedzims vairs normāli mazuļi, kas tipiski tuvradniecībai, un drīz tas pats notiks arī ar vilkiem un lūšiem," situāciju vērtē un prognozes izsaka Ingmārs Līdaka.

MAF 2024

Foto: #sif_maf2024

Publikācija tapusi projektā "Mans pagasts, mana pilsēta", kurā "Latvijas Avīze" sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Zemgales Ziņas", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un "Ziemeļlatvija".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".