10.1 °C
Cēsu Izstāžu namā līdz 24. maijam apskatāma ekspozīcija "Vēstījumi no senatnes". Tajā ir iespēja iepazīties ar vienu no senākajiem cilvēces mākslas un saziņas veidiem – petroglifiem – seniem klinšu zīmējumiem vai iegrebumiem, ko veidojuši cilvēki, tos skrāpējot un gravējot akmenī. Petroglifi ir kā klintīs ierakstīta vēsture, kas palīdz saprast, kā dzīvoja un domāja cilvēki pirms rakstības izveidošanās.
Izstāde piedāvā unikālu skatu uz ziemeļvalstu aizvēstures mantojumu sešu tūkstošu gadu tālā pagātnē. Ekspozīcija mākslinieciskā un izzinošā daudzveidībā stāsta par senām zīmēm un simboliem Oņegas ezera krastā Karēlijā, kur kopumā atrasti un fiksēti vairāk nekā 1200 petroglifu. Izstādē radošās interpretācijās apskatāmi mēness un saules simboli, ūdensputni, aļņi un citi dzīvnieki, laivas, cilvēkveidīgi attēli un dažādi nenoteikti objekti.
Ekspozīcija ir starptautiska, starpdisciplināra un multimediāla. Līdzās Igaunijas Aizvēstures mākslas biedrības veiktajai pētniecībai, ko redzam videofilmā, kartēs un grafikās, vizuālā māksla ir pārstāvēta ar tekstilmākslas un mazu formu tēlniecības darbiem. Nekas tāds Latvijā līdz šim nav redzēts, un ekspozīcija ir interesanta ar to, ka petroglifu – seno zīmju un simbolu – refleksijas un interpretācijas rādītas divās dimensijās – mākslas un izpētes, sniedzot dziļu pētniecības un mākslas baudījumu. Izstādes ietvarā 23. aprīlī notika starptautiska zinātniska konference "Senatnes kods: zīmju semantika, mīti un māksla ziemeļu dialogā", kur Latvijas un Igaunijas pētnieki savos stāstījumos iedziļinājās seno zīmju pasaulē un to transformācijā cauri gadu tūkstošiem.
Ekspozīciju ir veidojusi Igaunijas Aizvēstures mākslas biedrība sadarbībā ar Latvijas mākslinieci, izstādes kuratori Gintu Kristjansoni, savienojot arheoloģisko mantojumu ar mūsdienu mākslas refleksijām Latvijas un Igaunijas kultūrtelpā. Ginta Kristjansone teic: "Tas bija 2023. gadā, kad savu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra darbu "Vārdene", kas veltīts cilvēka identitātes meklējumiem valodas kontekstā, izvēloties kūdru kā vienu no izteiksmes veidiem, izstādīju Igaunijas Aizvēstures mākslas biedrībā. Mums kopīgi radās ideja apvienot senos petroglifus ar maniem darbiem, jo tos vieno dziļš un tāls vēstījums no senatnes. Runājot par vēlēšanos strādāt ar kūdru – piesaistīja tieši šī materiāla veidošanās process un īpašības. Kūdra ir dzīvs materiāls – tā aug apmēram piecus milimetru gadā, desmit centimetri izveidojas divdesmit gados un viens metrs – divsimt gados. Kūdras izceltais slānis, ar kuru strādāju, pēc maniem aprēķiniem, ir tūkstoš gadus sens. Materiāls manām figūrām nāk no Rūjas un Olaines purviem. Kūdra ir aktīva un apkārtējo vidi absorbējoša – tā labi uzsūc mitrumu un saglabā organiskas atliekas, darbojoties kā konservants."
Kūdrā simtiem un tūkstošiem gadu saglabājas sūnas, purva augi, koku daļas – zari, lapas, stumbru fragmenti, sēklas un ziedputekšņi –, kukaiņi un ļoti retos gadījumos arī dzīvnieku un cilvēku mirstīgās atliekas. Kūdra, tāpat kā senās zīmes uz klintīm un akmeņiem, darbojas kā dabisks arhīvs, sniedzot iespēju pētīt cilvēces un dabas aizvēsturisko pagātni.
Ginta Kristjansone savās skulptūrās ir iestrādājusi vēstījumu, kas radies no asociācijām par latviešu senvārdiem, kuru nozīme mūsdienās ir jau zudusi.
Latviešu petroglifi – senvārdi
Ko mēs sajūtam, skaļi sev pasakot vārdus "šņapata", "čuinis’, "tucis", "kneipe", "tīmiņš", "truksnis"?
Tie visi ir latviešu senvārdi, ko pētījusi literatūrzinātniece Janīna Kursīte. Gintai Kristjansonei, veidojot kūdras skulptūras, par izejas punktu kļuvis nevis šo seno vārdu skaidrojums, bet to skaņa un skaņas iedarbība uz radošu cilvēku un, pirmkārt, uz sevi pašu. Skulptūrās māksliniece atveidojusi tēlus un sajūtas, kas tapuši skaņas ietekmē un iedarbībā, skaļi izrunājot senvārdus. Darbi ir pirmatnīgi un ļoti tāli no šodienas dzīves izpratnes. Tie ir ļoti tāli no mūsdienu patēriņa kultūras un virspusējības. Senvārdi darbojas kā sava veida latviešu valodas petroglifi, kur skaņa un simbols saplūst ar arhetipiskām atmiņām un materializējas mākslas formās. Senvārdos nosauktas četrpadsmit maza formāta Gintas Kristjansones kūdras skulptūras, kas veido savdabīgu salu izstādes ekspozīcijā. Tie ir simboliski un dabai pietuvināti mākslas darbi – raupji un robusti, neregulāri un ar noslēpumainu noskaņu.
Skulptūru veidošanā lietoti tikai dabiski materiāli. Savienojot atsevišķas to daļas, izmantots biezs un lipīgs klīsteris, ko izgatavojusi pati māksliniece. Atsevišķos darbos kā bruņas iestrādātas tamborētas tekstilijas, kaņepju masa un metāla skavas. Figūrās dinamismu un atšķirīgus ritmus ienes floras elementu klātbūtne – tomāta sakne un žāvētas augu šķiedras. Tas viss raksturo kūdras īpašības un mākslinieces spēju līdz dziļākajam slānim saprast šo dabisko materiālu.
