Dzintars Tilaks: Radioteātris aktieriem ir laba prakses vieta

Viņa balss jau ilgus gadus ir atpazīstama daudziem LR2 klausītājiem, kā arī viņš ir iecienīts jauniešu un skolēnu grāmatu autors. Pats stāsta – radio vienmēr bijis viņa dzīvē klātesošs un darba sākšana Radioteātrī bijis viens no laimīgākajiem notikumiem viņa dzīvē. Noteikti visus viņa darbus uzskaitīt būs ļoti grūti un gari, taču ir viens viņa vadītais raidījums, ko atcerēsies daudzi – "Sirdslietu aģentūra". Tas ir neviens cits kā Dzintars Tilaks, un sarunā viņš dalās ar savu bagāto pieredzi, strādājot radio, kā arī ar pārdomām par rakstīšanu skolēnu un jauniešu auditorijai.  

Esat mēģinājis darboties arī citās jomās, taču visu laiku nonācāt atpakaļ pie darba radio. Kas ir bijušas šīs citas jomas?

Laikā, kad vēl nestrādāju radio, biju kultūras darbinieks un darbojos saistībā ar režiju. Toreiz strādāju kultūras nozarē, tikai reizēm nokļuvu radio kā ārštatnieks. Pirmo reizi 1980. gadā darbojos radio kā ārštata žurnālists. Tajā laikā bija tāds populārs raidījums "Mikrofons". Es skraidīju apkārt ar smago reportiera kasti un intervēju – tas man likās ļoti interesanti. Paralēli studēju, un bija grūti apvienot mācības ar darbu. 1992. gadā kļuvu par radio štata darbinieku, taču arī ar pārtraukumiem, jo bija periodi, kuros noteiktu laiku biju ārštatā. Tad es mēģināju darīt arī kaut ko pilnīgi citu, piemēram, lasīju lekcijas, bet sapratu, ka galīgi neesmu savā vietā. Vēlāk es atkal atgriezos Latvijas Radio un strādāju ar dažādiem projektiem. Skaistākais pavērsiens notika, kad pirms sešiem gadiem nokļuvu Radioteātrī. Esmu laimīgs cilvēks.

Noteikti pašiem grāmatu autoriem ir interesanti dzirdēt savu grāmatu varoņu balsis Radioteātrī. Tostarp arī jums kā grāmatu autoram, no kurām dažas ir iestudētas Radioteātrī.

Jā – noteikti. Man ir jāveido dramatizējums dažādiem darbiem, piemēram, jāizveido audio luga no romāna. Arī vairākas manas grāmatas, kas domātas skolēnu auditorijai, ir iestudētas Radioteātrī, bet tas ir bez jebkāda blata. Manas grāmatas izvēlējās iestudēt, pateicoties cilvēkiem, kuri tās ieteica. Klausīties no malas to, kā tavi varoņi atdzīvojas, ir tiešām fantastiska sajūta. Dažreiz arī var sanākt vilšanās, jo galvā varoņu balsis skan citādi, nekā tās ir atskaņotas, taču to vienkārši pieņemu.