6.1 °C
Kristus mums ir atstājis arī rīcības paraugu, kam sekot. Viņš to visu jau ir piedzīvojis – gan kārdinājumu tuksnesī ar velnu par kaut ko vienoties, gan to, ka mācekļi, tuvākie sabiedrotie, Viņu atstāja – Jūda nodeva, Pēteris aizliedza, pārējie bēga.
Viņš mums ir atstājis rīcības paraugu – neskatoties uz acīmredzamu pretinieku pārākumu, savējo mazdūšību, gļēvumu un nodevību, – turpini cīņu, kamēr uzvari! Nepiekāpies ļaunumam, nemēģini vienoties. Tas ir pacifistisks apmāns, tas nav pat daļējs miers, bet atelpa ļaunumam, lai tas atgūtu spēkus, izdarītu secinājumus, ieviestu uzlabojumus, lai tad no jauna mestos cīņā ar vēl lielāku sparu.
Cīņa ir jāizkaro līdz tam galam – līdz iznākumam, kas pravietots, ieprogrammēts pasaules kārtībā no Dieva: proti – ļaunums tiks satriekts.
Vienā no grūtākajiem brīžiem Neatkarības kara laikā 1919. gada 12. novembrī K. Ulmanis uzrunāja Tautas padomi: "Nav atkāpšanās, nav ceļa atpakaļ, nevar būt runa par kaut kādiem līgumiem vai izlīgumiem, kamēr ienaidnieks nebūs atstājis mūsu zemi."
Labā cīņa ar ļauno nebeigsies līdz laicīgās pasaules galam
Ļaunums nav kāds pārpasaulīgs, no zemes attāls spēks, par kuru spriest tikai teoloģijai un filozofijai, bet tas pasaulē ienāk, iemiesojas gluži taustāmi. Ne velti Vecās derības vēstī dzirdējām par velna, čūskas dzimumu.
Tie ir ļaunuma nesēji, kuri paši par to izšķīrušies, parakstījuši līgumu ar velnišķu sistēmu.
Krievijas armija nav karavīri, bet militāri bandīti, laupītāji, slepkavas, kas alkatības dēļ ir devušies sirojumā, laupot veļas mašīnas, krēslus, tējkannas, tualetes podus. Viņi slepkavo, spīdzina, izvaro. Ne tikai naudas dēļ. Tas ir arī viņu pašizpausmes, pašapliecināšanās veids. Krievija kā valsts ir bijusi agresors no pašiem tās sākumiem. Tā tikai šādi turpina sevi izpaust.
Laupītāju dzīves veids ir laupīt – tā ir viņu vienīgā esības forma, kurā tie var pastāvēt, tam viņi pakārto visu pārējo. Visus resursus tie iegulda laupīšanā, jo salaupītais ir nepieciešams viņu izdzīvošanai – lai varētu turpināt laupīt.
Bijušais Doneckas tautas republikas vadītājs Aleksandrs Borodajs sacīja:
"Karavīrus pērk kā gaļu. No uzvalkos tērpto cilvēku viedokļa šie cilvēki nepārstāv lielu sociālo vērtību. Viņi ir neproduktīvi sabiedrības locekļi. Iztērējami cilvēki. Tā ir viņu galvenā [īpašība]
(..). ...tos var izmantot karā, lai pēc iespējas vairāk izsmeltu ienaidnieku. Te nav nekā negodīga – viņi tiek finansiāli atalgoti."
Te uzskatāmā veidā parādās ļaunuma garīgais mehānisms. Kas cilvēkos atsaucas velna aicinājumam? Tā ir iekāre, kāda nu katram – godkāre, varaskāre, mantkāre vai jebkura cita kārība. Vienam šī alkatība nozīmē nolaupīt klozetpodu, kādam citam – noslēgt nekrietnu vienošanos, lai iegūtu vēl dažas nulles pie saviem miljoniem.
Grēks ir īstenība, kas grauj cilvēku no iekšienes. Grēks šķiet specifiski reliģiska kategorija, bet, pārtulkojot ikdienas valodā, tajā ietilpst arī visnotaļ banālas īpašības kā slinkums, egoisms, mīkstčaulība, gļēvums, neizlēmība, mietpilsonība, sevis neapgrūtināšana ar morāli. Tas notiek ne tikai indivīda, bet diemžēl arī daudz plašākos – nācijas un visas civilizācijas – mērogos.
