Guntis Kalme: Mēs neesam vergi, mēs esam latvieši!

Svinot Latvijas neatkarības deklarācijas pasludināšanu, uz toreiz notikušo varam atskatīties ar jau pietiekami garu, Jēzus vecuma – 33 gadi, vēsturisko distanci. Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū latviešu bruņoto cīņu pret komunistiskajiem okupantiem nomainīja ilgstoša nevardarbīgā pretošanās. Iemesls bija tas pats, kas nacionālajiem partizāniem – nevēlēšanās pieņemt brutālo okupācijas varu.

Pretestība izpaudās kā spontānas protesta akcijas – okupācijas režīma karogu noraušana, Latvijas karogu uzvilkšana, ziedu un svecīšu nolikšana Latvijai nozīmīgās vietās, pretpadomju izdevumu izgatavošana un izplatīšana, atsevišķu pretestībnieku darbošanās. Tas liecināja, ka tautas brīvības ilgas nav apslāpētas, bet pretestība arī nespēja jūtami ietekmēt režīmu.

Bijām okupēta, pakļauta, apspiesta un pazemota tauta pati savā zemē. Dominēja sajūta, ka jājūtas vainīgam par to vien, ka esi latvietis. Tukšie veikali, garās rindas pēc ikdienišķiem produktiem, propagandas meli, bezcerība, depresija, apātija – tāda bija mūsu dzīve toreiz.

Atlika ierauties sevī, doties iekšējā emigrācijā, izveidot savu mikropasaulīti. Tas palīdzēja, bet ne uz ilgu laiku. 

Sašutums, pārestības sajūta, savas identitātes apziņa nelika mierā: mēs neesam vergi, mēs esam latvieši! 

Mūsu vēsturiskā un sociālā atmiņa atgādināja: mēs reiz bijām brīvi, mums, latviešiem, reiz bija sava valsts, mēs dzīvojām citādi...

Zilonis ar kāju skudru pūznī

Latvijas valsts bija likvidēta, bet ne mūsu valstsgriba. Negribējām dzīvot diktatūras, agresijas, uzmācīgas propagandas un okupantu bezkaunīgu prasību pasaulē. Zilonis, ar kāju iebridis skudru pūznī, prasa skudrām ievērot viņa likumīgās tiesības uz "kopējo māju" – tā situāciju aprakstīja dzejnieks Imants Ziedonis. Teoloģijas doktors Roberts Feldmanis, atceroties savu izsūtījumu, sacīja, ka kameras biedri krievi esot gan nožēlojuši latviešiem nodarīto deportācijās, bet ne to, ka viņi ir iznīcinājuši Latvijas valsti.

Pagāja gandrīz pieci gadu desmiti. PSRS varenības šķietamais un butaforiskais raksturs sevi pieteica aizvien skaidrāk. 1987. gadā jaunais PSRS vadonis Mihails Gorbačovs režīma glābšanas nolūkos centās to reformēt. Tā bija t. s. pārbūve, kas nedaudz atslābināja varas tvērienu. 

Tā nebija filantropija, režīms netapa mazāk ļauns, tikai iepriekšējā spēka vairs nebija. Bet kompartija joprojām sīksti turējās pie varas. Cilvēki drīz vīlās solītajās reformās.

 Latviešos strauji auga vēlme atdalīties no padomju titānika. 1988. gada 8. oktobrī nodibinājās Latvijas Tautas fronte (LTF), kas tās radikālā spārna – LNNK – spiediena rezultātā izvirzīja prasību par Latvijas neatkarību.

Divi risinājumi

Latviešus plosīja jautājums – kā to izdarīt vislabāk, vispareizāk, visefektīvāk? Bija divi iespējamie risinājumi. 1989. gadā dibinātais Pilsoņu kongress (PK) gribēja iet starptautiski tiesisku ceļu, apelējot pie to tiesību normām. Taču bija skaidrs, ka Padomju Savienībai tie nebija argumenti, tā neizvestu nedz savus militāros, nedz civilokupantus. Turklāt PK nebija pietiekama atbalsta sabiedrībā un nozīmīgu varas institūciju. LTF piedāvāja iegūt reālu politisku varu, izmantojot pašas PSRS varas struktūras, tās faktiski plaši infiltrējot oficiālo vēlēšanu ceļā. Tas bija riskanti. Bija jāiegūst divas trešdaļas balsu apstākļos, kad Latvijā atradās okupācijas karaspēks, kura virsnieki arī piedalījās vēlēšanās. LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gada 18. aprīlī tomēr tas izdevās. Neatkarības prasību jau varēja virzīt parlamentāri – caur pašām okupācijas varas oficiālām institūcijām.

Protams, no zināmas vēsturiskās abstrakcijas un laika distances ir vienalga, kā tieši tas notika: starptautiski tiesiski vai parlamentāri, svarīgi, ka tas notika.

 Jā, bija nepilnības, kļūdas, bet nekur pasaulē nebija pieredzes, kā no komunistiskās diktatūras nevardarbīgi pāriet uz civilizētu sabiedrību. Izšķiroši bija, ka tas notika vispār.

Vairāk nekā tikai Dāvida cīņa pret Goliātu

Lasot notikumu dalībnieku atmiņas un vēsturnieku pētījumus, izkristalizējas atziņas par to, kas tieši palīdzēja uzvarēt šajā nevardarbīgajā cīņā.

1) Pati brīvības ideja. Tā bija aizraujoša. Par 4. maija deklarāciju Dainis Īvāns raksta: cilvēki ne tik daudz iedziļinājās juridiskajā saturā un sekās, cik emocionāli tvēra pašu dokumenta nosaukumu "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Tā iedvesmoja latviešu tautu un lika pašorganizēties vēl nebijušos apmēros. LTF rindās bija vairāk nekā 100 000 biedru, atbalstītāji – vairāk nekā 62% Latvijas iedzīvotāju.

2) Tā bija cīņa, kaut arī galvenokārt nevardarbīga. Karā kā jau karā – ievainotie, kritušie, nodevēji, nodotie, spiegi, pārbēdzēji.

3) Apziņa, ka nav pieļaujama vardarbīga atbilde uz pretējās puses provokācijām. 

Avarējušais smagais kravas auto – LPSR – no kalna – okupācijas režīma – bija jānolaiž uz bremzēm, neizraisot neatgriezenisku milzu humānu katastrofu.

4) Bija aizvien nemitīgi un konsekventi jāvirzās uz priekšu, kaut pa metram, centimetram, bet uz priekšu. Bez nevajadzīgas steigas un bez kavēšanās – mērķtiecīgi un metodiski, tajā pašā laikā elastīgi un ar izdomu.

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas sveiciens Rīgā.

Foto: Paula Čurkste/LETA

5) Neatkarības atgūšana bija pat vairāk nekā tikai Dāvida cīņa pret Goliātu. Tajā vajadzēja ne tikai pārliecību par savu taisnību, bet arī taktisku gudrību un izveicību. Lai arī LTF rindas bija pretinieku infiltrētas, taču pretinieki – interfronte un kompartija – bija pārāk tūļīgi un korumpēti. Mēs viņus apspēlējām ar ātrumu un kreativitāti.

6) Bija vajadzīga piesardzīga drosme, taustot varas pieļautās iespējamā robežas katrā atsevišķā gadījumā. Pacietība, panesība, sīkstums, prasme izturēt spiedienu bija no svara.

Komunisti sūkstījās, ka latviešu revolūcijas eksports slikti ietekmē situāciju PSRS, jo citas pakļautās tautas sāka pārņemt mūsu pieredzi. 

Mūsu vērtības, nacionālā pašapziņa, tautas vienība izrādījās stiprāka par režīma bravūrīgo un uzpūsto varenību.

Pārāk pretimnākoši savas tautas ienaidniekiem...

Atmoda kopumā ir latviešu un pārējo Baltijas tautu slavas lappuse mūsu (un ne tikai mūsu!) vēsturē. Tā joprojām ir nepietiekami novērtēta Rietumos no nācijas vērtību aizstāvības viedokļa.

Tajā pašā laikā godīgi jāatzīst, ka ilgais okupācijas laiks, kurā paguva izaugt gandrīz trīs paaudzes, diemžēl ir nopietni mūs ietekmējis. Joprojām neesam pārvarējuši okupācijas sekas un jau pat kautrējamies runāt šādos terminos. Bibliskie četrdesmit tuksneša gadi drīz būs pagājuši. Vecās Derības tautai tik ilgi vajadzēja, lai atbrīvotos no vergu mentalitātes. Vai mēs būsim to nokratījuši? Būsim reālisti – ja ārējā kolonizācija ilga piecdesmit gadus, tad diez vai mūsu iekšējā dekolonizācija varētu būt īsāka.

Esam beidzot, izmantojot dramatisko Ukrainas kara fonu, sākuši attīrīt Latviju no okupekļu politelkiem. Kampaņa ir jau apsīkusi. 

Nez kāpēc Rīgā joprojām ir Maskavas un nevis Latgales iela. 

Dainis Īvāns savos memuāros atzīst: var jau būt, ka dažbrīd esam bijuši pārāk toleranti un pretimnākoši savas tautas ienaidniekiem un nacionālo interešu pretiniekiem tautiešu vidū.

Mums nevajag kautrēties teikt patiesību un pilnu patiesību. Mēs nebaidāmies runāt par 1941.–1944. gadu Latvijā, saucot to par vācu laiku, jo nebaidāmies aizvainot vāciešus. Tad kāpēc mēs tāpat nesaucam okupācijas laiku par krievu laiku? Ir iegājies jēdziens – padomju laiki. Profesors Heinrihs Strods man vienmēr atgādināja, ka darbaļaužu padomēm nebija nekādas reālas varas, tikai dekoratīva funkcija. Reāli valdīja krievu kompartijas diktatūra. Lai arī visi tās locekļi nebija etniski krievi, taču pārkrievoti gan – pēc mentalitātes un attieksmes. Tie bija t. s. padomju cilvēki. D. Īvāns min gadījumu, ka pats Rubiks (LPSR komunistu oficiālais līderis) 1991. gadā laikraksta "Moscow News" 8. numurā bija paziņojis – neesmu ne latvietis, ne krievs, esmu padomju cilvēks (sovjets). Bet Alksnis (Krievijas latvietis, ievērojamā padomju kara aviācijas komandiera, Staļina tīrīšanās nošautā Jēkaba Alkšņa mazdēls) 1992. gada 27. marta "Dienā" rakstīja – esmu veidots par sovjetu, t. i., krievzemnieku (rosijaņin), un neredzu tur neko sliktu.

Naidīgas varas simboliem jāpazūd

Tādi viņi bija un diemžēl daudzi tie, kuri joprojām dzīvo Krievijas informācijas un vērtībtelpā, arī joprojām palikuši – pārkrievota civilokupantu masa – t. s. krievvalodīgie, padomju cilvēki ar parazītiski agresīvu mentalitāti.

Viņiem un sev nevajag kautrēties atgādināt – šī ir Latvija, latviešu nācijvalsts. 4. maija deklarācija faktiski bija latviešu nacionālās atbrīvošanās kustības dokuments. Ir jāpabeidz Latviju attīrīt ne tikai no okupekļiem, bet arī jāatbrīvojas no visiem krievekleņiem. Režisors Alvis Hermanis par to saka: ""Russkij mir" ar saviem pieminekļiem un ielu nosaukumiem iečurā savas impērijas robežas." 

Kā zināms no vēstures, Krievijas impērija beidzas tur, kur viņi dabū pa muti. Tā arī ir robeža.

 Pieminekļi un ielu nosaukumi ir ideoloģiski simboli, un tiem šajā gadījumā nav nekāda sakara ar autoru daiļradi. Pēc pagājušā gada 24. februāra šie simboli ir viennozīmīgi mums naidīgas varas simboli, un tiem ir jāpazūd no šejienes.

Par brīvību apliecināt Dieva dotās vērtības un kā pirmo savu identitāti – latviskumu – savā zemē mums aizvien ir jācīnās pašiem. Tā nedrīkst būt ne krieviska, ne makdonaldizēti bezsejaina. Dievs mūs radīja kā latviešus, ar īpašu identitāti, kultūru, valodu. Mūsu pienesums cilvēces kopējai civilizācijai ir savas identitātes izkopšana, proti, cilvēcība tās specifiski latviskajā variantā.

D. Īvāns savu uzrunu pēc 4. maija deklarācijas beidza ar vārdiem: "Jūs, mēs nu esam brīvi, tādēļ dzīvosim, kā brīviem cilvēkiem, tautai pienākas."

Jo, kā saka Sv. Raksti: "Jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai."