Mācītājs un politiķis Francis Trasuns (1864–1926) bijis ne tikai ievērojamākais Latgales valstsvīrs, bet arī pirms vairāk nekā simt gadiem sarakstījis asprātīgas cilvēciskām vājībām veltītas fabulas, kurās netrūkst ne humora un dzēlības, ne arī sirds mīlestības un bērnišķīga naivuma. 29. aprīlī, pirmizrādi koncertzālē "Gors" Rēzeknē piedzīvos jauna dziesmuspēle "Trasuns. Fabulas", muzikāls jaundarbs, kurā fabulas kopā ar četriem mūzikas autoriem – Platonu Buravicki, Orestu Silabriedi, Ievu Paršu un Ernestu Mediņu – iedzīvinās arī jaunā komponiste, ēteriskās balss īpašniece un flautiste Sniedze Prauliņa, kura šobrīd studē kompozīciju Latvijas Mūzikas akadēmijā un ir pazīstama arī kā dažādu neakadēmisku mūzikas apvienību dalībniece.
Franča Trasuna fabulas izdziedās un izspēlēs Rēzeknes kamerorķestra mūziķi, J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas kora grupa un Rēzeknes Tautas teātra aktieris Aldis Leidums diriģenta Jāņa Stafecka un režisores Ineses Mičules vadībā.
Sniedze, pirms runāt par dziesmuspēli, vispirms vēlos pavaicāt par tevi pašu un tavu mūzikas ceļu. Tas sācies ļoti muzikālā vidē, augot komponista Uģa Prauliņa un komponistes, ērģelnieces Silvijas Silavas ģimenē, un turpinājies visai akadēmiski – Dārziņskolā un mūzikas akadēmijās Rīgā un Māstrihtā – nu esi flautas maģistre. Reizē pazīstam tevi gluži neakadēmiski, muzicējot un radot dziesmas tumšā folka grupā "Juuk" vai kopā ar panku vectēvu Dambi grupā "Amorālā psihoze", kā arī pašas solo daiļradē. Tie ir atšķirīgi ceļi vai tomēr apvienojas?
S. Prauliņa: Protams, vecāki ir kaut ko devuši, tomēr nav tā, ka mūziku es būtu izvēlējusies, jo kāds man būtu to spiedis. Tu mācies mūzikas skolā un zini klasiskās mūzikas telpu un tās brīnišķīgos cilvēkus... Ir cilvēki, kas it kā aiziet prom no klasiskā, bet īsti no šīs mūzikas aiziet nevar – galu galā mēs visi patērējam klasisko mūziku, tā mūs bagātina. [Pēc sarunas uzzinu, ka Sniedze Prauliņa šobrīd studē kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Andra Vecumnieka.] Tomēr mani interesē un vilina arī kaut kas cits, ne tikai klasiskā mūzika. Savulaik liktenis saveda kopā ar dziesminieci Helēnu Kozlovu un viņas grupu "Levīti", mani interesēja viņas dziesmas un pasaule – tas bija mans alternatīvās mūzikas ceļa sākums. Tu vienkārši satiec pareizos cilvēkus, dari to, kas tev patīk, un esi gatavs tā labā daudz ko ziedot, daudz nedomājot. Tā notika, piemēram, Dārziņskolā, kur mitu klasiskās mūzikas pasaulē, bet turpat blakus, pāri pagalmam, Rīgas Doma kora skolā izdzirdēju kori. Man šī vieta šķita kā nepieejams templis, kur mācās skaistākās balsis. Tomēr saņēmos aiziet uz tobrīd diriģenta Gunta Cimiņa vadīto jauniešu kori "Mūza". Galu galā izdevās apvienot abus – grupu "Levīti" un kori – vienā koncertā. Sevi redzu abās pasaulēs, nemaz nevaru atbildēt, vai esmu klasiskais mūziķis vai alternatīvais. Esmu mūzikas radītājs. Alternatīvā mūzika ir interesanta, lai izkustētos visādos veidos un eksperimentētu ar sevi.
Tieši aprīlī pirms sešiem gadiem, 2017., iznāca tavs pirmais solo albums "Inkrustācija". Kādēļ tev ir vajadzība radīt savas kompozīcijas, ja ar savu radošo pienesumu labi iekļaujies arī dažādās apvienībās?
"Inkrustācija" radās no tādas mūzikas, kādu pati gribēju klausīties, bet tāda nebija atrodama. Tā radās pasaulīte, kurā varēja šo manu "inkrustāciju" ierakstīt, izdot, koncertēt. Līdzās mūzikai albumā ir īsstāstu krājums "Kosmiskie priekšraksti" – tas ir blakus stāsts albuma muzikālajam saturam, ko papildina arī mākslinieces Zanes Putniņas ilustrācijas. Līdzās manai mūzikai vēl viena pasaule, kas ir uzbūvējusies, ir īstie cilvēki grupā "Juuk", kuras kodols ir Edgars Šubrovskis [Sniedzes dzīvesbiedrs] un Oskars Jansons. Kad izdzirdēju viņus pirmoreiz, toreiz vēl muzicējot kopā ar vijolnieci Dinu Skreituli, nodomāju – ārprāts, cik skaisti, es arī gribu būt tajā iekšā! Man palaimējās, ka mani paņēma grupā! Jāsaka, ka viss, ko daru, sasaistās vienā ķēdītē. "Juuk" albumā skan dziesma "Kro-Kro" franču valodā, kas radīta dzejniekam Knutam Skujeniekam veltītajai izrādei ar tādu pašu nosaukumu, ko savukārt veidojām kopā ar režisori Inesi Mičuli, kura tagad veido dziesmuspēli "Trasuns. Fabulas".
Izrāde "Kro-Kro" tieši šodien skatāma Līgatnes kultūrvietā "Zeit". Tas ir tevis un aktiera Mārtiņa Meiera izspēlēts iestudējums, balstīts dzejnieka Knuta Skujenieka un viņa sievas Intas Skujenieces mīlestības vēstulēs, ko viņi sūtīja viens otram, dzejniekam esot apcietinājumā Mordovijā. Mārtiņš uz skatuves iedzīvina vēstuļu tekstu, tu – runā mūzikā. Atceros, pirmizrādē aizmugurējās rindās skatījās arī pats Knuts Skujenieks un Inta. Ko tev tas nozīmēja?
Veidojot izrādi, mums bija iespēja paviesoties pie paša Knuta, redzējām viņa mājiņu, ko Inta bija cēlusi savām rokām, kamēr Knuts bija izsūtījumā. Viņa toreiz iedāvināja tādus īpašus sīpoliņus, kuri aug virs, nevis zem zemes. Knuta un Intas klātbūtne manī radīja īstenības izjūtu, apziņu, ka viņi tiešām bija dzīvi cilvēki, kas visus septiņus gadus bija ap tūkstoš piecsimt kilometru attālumā viens no otra. Knutam un Intai izrāde patika, lai gan viņi atzina – nu jau ilgu laiku ir cita dzīve Latvijā un lēģeris ir tālu aiz muguras. Izrāde piedzīvoja vairākus posmus – pirmais bija pirms pandēmijas laika, otrais – kad iesākās karš Ukrainā. Katrā posmā šīm vēstulēm parādījās pavisam citāds svars.