Diskusija: Zem latviešu dramaturģijas karoga. Tuvojas "Spēlmaņu nakts"

Sestdien, 23. novembrī, latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā, skaisti atjaunotajā Valmieras Drāmas teātrī pasniegs "Spēlmaņu nakts" balvas 14 nominācijās par veikumu 2023./2024. gada sezonā, arī balvas par mūža ieguldījumu, ko saņems Dailes teātra aktrises Lidija Pupure un Ilze Vazdika. Cik aktīvi Latvijas teātri trešajā kara gadā ir bijuši savā politiskajā vēstījumā? Kāds ir "Spēlmaņu nakts" žūrijas skatījums uz Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra vietu Latvijas kultūrvidē? Kāpēc nevajag skaitīt teātru nominācijas?

Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, "Kultūrzīmju" organizētajā "Zoom" diskusijā satikās "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāvji – ATIS ROZENTĀLS, žūrijas komisijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists, ANNA ANDERSONE, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore, EVITA MAMAJA, teātra zinātniece, KITIJA BALCARE, žūrijas priekšsēdētāja vietniece, teātra kritiķe, DITA JONĪTE, teātra un dejas kritiķe. Neklātienē diskusijā piedalījās MĀRA ĶIMELE, teātra režisore, pedagoģe.

Septiņi labi režisori

A. Bormane: – Pirmais, ko vēlos jums jautāt, – 2023./2024. gada sezonas "Spēlmaņu nakts" nominācijās ir izvirzīti pat septiņi režisori – Alvis Hermanis ("Melnais gulbis"), Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts"), Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi"), Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte"), Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku"), Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls"), Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes"). Kāpēc šoreiz tik daudz? Žūrijai bija grūti vienoties?

Atis Rozentāls.

Foto: Evija Trifanova/LETA / LETA

A. Rozentāls: – Tas liecina par žūrijas domu daudzveidību un to, ka dažādi žūrijas locekļi ar dažādiem paņēmieniem panāca, ka šo režisoru loku paplašina. Mēs būtu varējuši palikt arī pie pieciem nominantiem, bet šis bija kompromisa variants situācijā, kad domas ļoti dalījās. Šī sezona – varu salīdzināt, jo šī ir sestā "Spēlmaņu nakts" žūrija manā biogrāfijā, – izceļas ar domu dažādību, kas ir ļoti patīkami brīdī, kad viens ar otru sarunājamies un diskutējam, bet brīdī, kad jāsaskaita punktu izteiksmē, tad, protams, tas rada zināmus sarežģījumus. Šis tiešām bija tāds kompromisa variants, kas tapa izņēmuma kārtā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes atsevišķu balsojumu, jo principā iepriekšējos gadus mums no valdes puses nav dotas pilnvaras paplašināt nominantu loku.

Evita Mamaja.

Foto: Ieva Makare/LETA / LETA

E. Mamaja: – Dalīt Gada lielās formas un Gada mazās formas izrādes agrāk bija diezgan loģiski, bet tagad kļūst arvien grūtāk saprast, jo ienāk vēl "black box" zāles. Varbūt turpmākajām žūrijām vispār būtu jāliek šīs izrādes kopā – tas viņu ziņā –, bet ir diezgan loģiski, ka piecas labākās lielās formas un piecas labākās mazās formas izrādes veido labākie režisori. Bet, ja režisoru nominācijai ir tikai piecas vietas, tad ir grūti salikt, lai būtu objektīvi.

Dita Jonīte.

Foto: Agnese Zeltiņa

D. Jonīte: – Var teikt arī tā: esam septiņi ļoti dažādi eksperti, katrs ar savu redzējumu, un grūtības vienoties tikai par režisoriem parāda arī, ka režisori ir ļoti spēcīgi, katrs ar savām kvalitātēm un arī tāpēc tā kompānija veidojas lielāka. Jā, tas ir arī zināms kompromiss.

Kitija Balcare.

Foto: Edijs Pālens/LETA / LETA

K. Balcare: – Man šķiet, ka šī sezona bija samērā mērena, un arī nominētie darbi parāda, ka nav tā, ka kāds darbs ļoti stāvētu ārpus, ir īpaši spožs un ka nav šaubu, ka tas aiziet arī uz režijas pozīciju. Līdz ar to arī esam tādā jocīgā situācijā, ka šī mērenība izraisīja arī šīs nominācijas paplašināšanos, lai tiešām būtu ņemts vērā kopīgais viedoklis, cik vien tas bija iespējams.

E. Mamaja: – Šajā sezonā neapšaubāmi bija tādi sasniegumi, virsotnes, par kurām neviens nešaubījās, bet pārējais un it sevišķi mērenība, kad nav ļoti daudz spilgtu izrāvienu, šo viedokļu dažādību rosina. Ja tā nebūtu, es ļoti sāktu šaubīties par savu izvēli.

A. Andersone: – Septiņas režisoru nominācijas bija kompromisa variants, kas bija atrisināts ar mums dotajiem instrumentiem, bet man ir arī prieks strādāt kopā ar kolēģiem, kas ir pārliecināti par savu izvēli. Katrā ziņā gribu noraidīt Alvja Hermaņa sociālajos tīklos izplatītās baumas, ka ir notikusi kāda negodprātīga balsošana vai kaut kāda balsu uzspiešana. Tā gluži nebija.

Nomināciju skaits nav rādītājs

Skats no Gada lielās formas iestudējumam nominētās Alvja Hermaņa izrādes "Melnais gulbis" Jaunajā Rīgas teātri.

Foto: Justīne Grinberga/Publicitātes

– Saprotu, ka nedrīkstat vēl izpaust savus favorītus, manējais ir Alvja Hermaņa "Melnais gulbis". Liepājas gadījumā – diemžēl jāatzīst, ka daudzas izrādes vienkārši nav redzētas. Tomēr pirms "Spēlmaņu nakts" taču notiek nominēto izrāžu skate starptautiskajai žūrijai. Vai vienmēr ir iespēja visas izrādes tajā parādīt?

A. Rozentāls: – Jācer, ka Liepājas teātris ar savām izrādēm atbrauks arī uz Rīgu. Bija runa, ka viņi varētu "Latviešu raķetes" atvest uz šo starptautiskās žūrijas skati, tomēr tehniski un finansiāli tas nebija iespējams. Tāpēc ārzemju vērtētāji, kuru vērtējums nenāk klāt mūsu žūrijas vērtējumam, arī palika, Liepājas izrādes neredzējuši. Uz Liepāju viņi arī neaizbrauca. Protams, tā ir problēma, ka šī teātru mobilitāte joprojām nav tik liela – Rīgā izrādes vai nu nenonāk nemaz, vai ar gada vai divu nobīdi, ne visi var aizbraukt un noskatīties. Tomēr es katrā ziņā neriskētu runāt par favorītiem, jo personīgi man nav sajūtas, ka varētu prognozēt, par ko žūrijas septiņi cilvēki 22. novembrī nobalsos. Ir vairākas līdzvērtīgas iespējas gan lielajā, gan mazajā formā, gan bērnu un jauniešu izrādēs, gan arī individuālajās kategorijās. Tur šobrīd pateikt, kurš izies par vienīgo uzvarētāju, es personīgi neriskētu.

K. Balcare: – Man subjektīvi šķiet, ka nevajadzētu skaitīt nominācijas kopā pa teātriem un izdarīt secinājumus. Kā kritiķe nevērtēju teātri, bet konkrētu mākslas darbu, tā rezonansi šajā laikā un telpā, izmantotos mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, nevis to, ko teātris raksta programmiņā vai sociālajos tīklos. Tad, kad tas viss tiek likts vienā groziņā un skaitīts, man liekas, tas kaut kādā ziņā tomēr kropļo kopējo ainu. Mēs skatāmies katru izrādi kā unikālu faktu, ņemot vērā, kas to ir veidojuši. Kaut vai paskatoties, kādas kustības un tautu staigāšana notiek teātru vidē, redzam atsevišķus aktierus, kas darbojas gan publiskā finansējuma teātros, gan neatkarīgajos teātros. Tāpat arī režisori iestudē izrādes gan lielajos teātros, gan mazākos formātos un dažādās vidēs. Mēs vairs nevaram runāt par teātri kā ēku vai kā konkrētas tematiskās sezonas pieteicēju, vērtējam konkrētos mākslas darbus. Tas nenozīmē, ka, ejot tikai uz šo teātri, vienmēr visi mākslas darbi būs izcili. Nē, katrs mākslas darbs ir vērtējams atsevišķi.

E. Mamaja: – Es gribētu vēl papildināt: ir pierasts, ka teātriem tiek skaitīts kopā šis nomināciju skaits, jo tas ir it kā objektīvs kritērijs, ar ko kāds var palepoties. Bet bieži tas arī nav viennozīmīgi, jo šīs nominācijas ir tikai vienai izrādei. Piemēram, Valmierai visa nomināciju gūzma (18), kas ir tieši divas reizes vairāk nekā jebkuram citam teātrim, ir tieši divām izrādēm (nominācijās visvairāk figurē Ineses Mičules iestudējums "Jāzeps un viņa brāļi" un Reiņa Suhanova "Pazudušais dēls". – Red.), vai arī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrim, kam arī ir solīds nomināciju skaits – visas (8) nominācijas ir vienai izrādei – Indras Rogas iestudētajai "Vecās dāmas vizītei". Savukārt citiem teātriem šīs nominācijas ir mērenāk izplatījušās. Līdz ar to šis it kā objektīvais kritērijs – nomināciju skaits – nekādā ziņā neliecina par teātra kvalitāti, lai gan var celt teātra individuālo pašapziņu un prieku.

A. Rozentāls: – Šis ir iemesls, kāpēc Kultūras ministrija ir atteikusies no principa, ka (valsts teātru) finansējuma koeficientu rēķināja no nomināciju skaita. Tāpēc mēs, eksperti, ne tikai izvirzām nominācijas, bet jūsu lasītājiem ir jāatgādina arī tas, ka eksperti liek atzīmes visu valsts teātru visām izrādēm piecās kategorijās. Liekam vērtējumu, un valsts teātru dotāciju ietekmē šis vērtējums, nevis nomināciju skaits, jo tas tiešām, kā Evita pareizi saka, var izveidoties no vienas ļoti spēcīgas izrādes vai divām.

Žūrija un skatītāju viedoklis

– Tomēr jau trešo gadu visvairāk nomināciju, šogad – 18, un iespēja turpināt darbu atjaunotajās telpās Valmieras teātrim nenoliedzami dod jaunu elpu, tāpat arī Jaunajam Rīgas teātrim – atgriešanās atjaunotajās mājās Lāčplēša ielā 25 un deviņas nominācijas par ļoti dažādām izrādēm. Tas, kā šis nomināciju skaits ietekmē, tomēr šķiet ļoti subjektīva lieta.

Tomēr var jautāt, kāpēc nav nominēta JRT sezonas iesākuma izrāde "Sapņu tulkotāju sekta"?

K. Balcare: – Esam noskatījušies tuvu simtam izrāžu. Patiešām – tā ir izšķiršanās, ir lielā, mazā forma un bērnu izrādes, kā arī katrs atsevišķs sniegums. Mēs neapsveram, kāpēc šī izrāde, kas varbūt kādai daļai sabiedrības šķiet izcila kaut kādā mērā, mūsu nominācijās neparādās. Skatītājiem ir savs balsojums, kurā arī varam redzēt rezultātus, un tad ir divas puses, kur var redzēt – ir šī sakritība un kur tā varbūt nerodas.

A. Rozentāls: – Ļoti atbalstu to, ka skatītājiem nav jābalso tikai par to, ko žūrija ir izvirzījusi, bet ka viņi var balsot par visu. Līdz ar to mēs šajā skatītāju balsojuma sarakstā spilgti redzam, ka ir interešu un atbalstītāju grupas, kas ir ļoti aktīvas. Piemēram, Čehova teātra Mazās zāles izrādi "Lietus lāšu pasaciņas" objektīvi nevar būt noskatījušies ļoti daudz skatītāju, tātad šai izrādei gluži vienkārši ir ļoti aktīvs atbalstītāju loks. Šāda skatītāju aktivizēšanās var arī nepateikt neko par to, cik lielā mērā tā ir rezonanse visā sabiedrībā, bet gan cik ļoti šo izrādi atbalsta ļoti aktīvi un motivēti skatītāji.

D. Jonīte: – Tikko paskatījos portālā "izrādes.lv", kur skatītāji var likt šos punktus, "Sapņu tulkotāju sektai" ir nedaudz pāri astoņiem punktiem, bet gandrīz 100 izrādēm ir vairāk par astoņiem punktiem. (Liepājas teātra "Svešā āda" – 9,7 (112 vērtējumi), teātra grupas "Kvadrifrons" "Ērces" – 9,7 (50), Nacionālā teātra "Terors" – 9,7 (142), Čehova teātra "Lietus lāšu pasaciņas" – 9,7 (226), Latvijas Leļļu teātra "Sibīrijas haiku" – 9,6 (140) u.c. – Red.).

Svaigi teksti, kas reflektē

– Manā iepriekšējā diskusijā ar teātra kritiķiem teātra zinātniece Vēsma Lēvalde teica – kopš 90. gadiem bija vērojams pieaugošs nihilisms pret verbālo tekstu, mēģinājumi dekonstruēt klasikas tekstus, bet šobrīd notiek atgriešanās pie dziļiem tekstiem, lieliem naratīviem. Iezīmējas meklējumi, kā šos lielos, dziļos tekstus ielikt mūsdienīgā formā. Vai arī jūs to jutāt, strādājot "Spēlmaņu nakts" žūrijā? Vai teātri vienmēr spēj iznest šos dziļos tekstus?

D. Jonīte: – Valmieras "Pazudušajā dēlā" vispār neviens vārds nav izlaists. Teātris ir ļoti, ļoti dažāds – nav tā, ka kaut kas būtu kardināli mainījies. Ir pilna apjoma lugas, kuras iestudē, nepazaudējot nevienu vārdu vai remarku, un ir arī kā "Spīdolas nakts", kur Rainis pa pusei ir aprakstīts no jauna.

– Lēvaldes kundze uzsvēra – bažas rada tas, ka teātri ir atraduši strādāt ar šiem lielajiem dramaturģiskajiem tekstiem.

A. Rozentāls: – Domāju, ka šobrīd tās izrādes, kas nominētas gan lielajā, gan mazajā formā, parāda, ka aktieriem principā nav problēmu ar teksta apjēgšanu, pārraidīšanu, iemācīšanos tīri tehniski, kādu jēgas līnijas uzturēšanu, vai arī skatītāju uzmanības noturēšanu caur lielu teksta apjomu. Šogad ir (nominētas) gan lielās klasikas izrādes, gan arī mūsdienu dramaturģijas, bet arī tekstā lielā mērā balstītas izrādes kā "Vecās dāmas vizīte" Čehova teātrī, kur redzam, ka teksta ir daudz, bet ar to ir prasts strādāt un nav kaut kādu pretrunu. Jā, mums ir režisori, kuri savā dzīvē un daiļradē ir apmetuši kaut kādu loku un ir pamēģinājuši arī citādi strādāt, un šie teksti ir vairāk atgriezušies, bet kopumā domāju, ka tur nekādu milzīgu tendenču nav. Šogad ir izrādījies, ka lielās tēmas un lielās tekstuālās izrādes ir pietiekami labas, lai būtu pelnījušas nomināciju.

K. Balcare: – Bez Raiņa un Blaumaņa nekad neiztiksim, bet tas, uz ko gribēju vērst uzmanību – uz nominantiem, kas ir mazajā formā. Līdzās Reiņa Suhanova tīrajam Blaumaņa iestudējumam, kas ir klasikas darbs ("Pazudušais dēls" Valmieras teātrī), redzam četrus teātra režijā samērā jaunus uzvārdus – Matīss Kaža ("Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris), Marija Linarte ("Milžu cīņas", JRT), Kristīne Brīniņa ("Gaišās naktis", Liepājas teātris), Barbara Lehtna ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", "Real Life Company" (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) – šie visi režisori kaut kādā ziņā ir ienācēji režijā, un tie ir oriģināldarbi, kas balstās dažos dokumentālā teātra principos. Redzam svaigus tekstus, kas reflektē par šodienu. Tie vēl nav klasikas teksti un, iespējams, nekad nebūs, bet redzam izrādes, kas spoguļo šodienu, – līdzās klasikai.

No Nacionālā līdz Daugavpilij

– Kā Latvijas teātriem ir ar tādu svarīgu, bet grūti definējamu lietu kā pārliecība par sevi, savu darbību? Šķiet, tā lielā mērā piemīt Dailes teātrim? Kad runāju ar Valmieras teātra direktori vai aktieriem, tad izskan viņu sajūta, ka viņi jūtas, ka visi ir kopā, dara kaut ko vienu, uz perspektīvu vērstu, ir skaidra stratēģija, kāda būs jauno aktieru nākotne, tāpēc viņiem ir panākumi. Tāpat arī Daile sadarbībā ar Mūzikas akadēmiju tagad izglīto jauno aktieru kursu, un, šķiet, viņiem nav šķēršļu. Bet – vai ar to pietiek; kas notiek, piemēram, ar Nacionālo teātri, ar Daugavpils teātri?

D. Jonīte: – Daugavpils teātris šobrīd izstaro tādu zināmu pašpārliecinātību, neteikšu, ka tas garantē kvalitāti, bet noteikti rada iespaidu par līdera vietu teātra vidē.

A. Rozentāls: – Šosezon bija diezgan jūtama teātra iekšējo procesu atbalss tajā, ka šīs pārvērtības tomēr nebija līdz galam akceptētas aktieru ansamblī. To varēja nedaudz just Nacionālajā teātrī, kas bija piedzīvojis direktora maiņu un iekšēji ļoti lielu viļņošanos. Jaunā vadība realizēja iepriekšējās programmu, un tā bija zināma plaisa, ka gada vidū tika liktas klāt izrādes, kuru iepriekšējā programmā nebija. Bija skaidrs, ka Nacionālā teātra kurss kaut kādā veidā mainīsies, bet nevarēja saprast, uz kuru pusi. Varbūt tāpēc viena daļa šo izrāžu nesasniedza vienotu elpu un skanējumu tieši tā iemesla dēļ, ka iekšējie procesi bija tādi, ka atstāja ietekmi uz ansambļa kopējo sajūtu. Cilvēki nāca uz skatuves, ļoti godprātīgi darīja savu darbu, bet tāda milzīga degsme varbūt šajos darbos neparādījās. Tomēr tā ir ļoti grūti uztverama lieta, un citiem liekas, ka viss ir kārtībā.

Kas attiecas uz Daugavpili, domāju, ka viņiem pārliecības trūkumu nevar pārmest. Daugavpilī ir ārkārtīgi sadalīts repertuārs atsevišķiem skatītāju segmentiem – gan valodās, gan žanros. Līdz ar to viņi varbūt nenāk ar kādu vienotu programmu, jo ļoti rūpīgi segmentē, kura izrāde ir bērniem, kura latgaliski, kura ir mūsdienu vai kura ir dejas izrāde. Tas nenozīmē, ka viņiem nebūtu pārliecības par to, ko dara. Vienkārši – taktika ir atšķirīga, kā runāt ar savu skatītāju; kā piedāvāt Daugavpilī maksimāli plašu spektru, ko citi teātri varbūt var nedarīt, jo to pieejamība ir lielāka atšķirībā no Daugavpils.

D. Jonīte: – Mums, rīdziniekiem, vajadzētu aktīvāk braukt uz Latgali un tur dažādos veidos sadarboties, atbalstīt šo reģionu. Daugavpils teātris ir ļoti vajadzīgs, bet tam ir ļoti grūti. Viņiem ir ļoti jāizbalansē, zinot, ka tajā pusē Latvijai lojālu cilvēku ir stipri maz. Tomēr šis teātris ir ļoti vajadzīgs Daugavpilij un Latvijai. Man liekas, ka tas ir viens no labajiem piemēriem, kad cilvēki ar dažādu pārliecību un dažādām dzimtajām valodām tiešām ir integrēti vienā vidē. Rīgā Čehova teātrim ir daudz vieglāk, Daugavpilī mainīt šo estētiku un vērtību skalu ir daudz, daudz grūtāk, bet viņi to dara. Un – paldies viņiem par to.

– Dailes teātrim ir līgums ar Rietumu banku, VDT – ar Borisa un Ināras Teterevu fondu. Vai šie papildu finansējuma meklējumi un atradumi kaut kādā veidā ietekmē to repertuāru un sniegumu?

A. Andersone: – Dailes "Wintera stāstā" tas bija redzams diezgan tieši. Šāda mēroga un tehniskās sarežģītības izrādi droši vien nevar uzvest bez lieliem līdzekļiem, un šāds vēriens ir redzams. Bet tas nenozīmē, ka teātri ar mazāku finansējumu darbotos mazāk radoši un interesanti. Tomēr jebkurai kultūras institūcijai stabila finansiālā situācija ļauj attīstīties, nevis stagnēt.

Čehova teātris – pabaltiem cimdiem?

– Kāds ir jūsu skatījums uz Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra vietu Latvijas kultūrvidē?

A. Rozentāls: – Viena lieta ir pieprasīt teātrim, lai tas pārkrāsojas no ārpuses, tagad tas būs Čehova teātris un viss būs kārtībā. Tās ir pilnīgas muļķības. Bet pozitīvi ir tas, ka teātris patiešām domā, kā integrēt savu krievvalodīgo skatītāju latviešu kultūrtelpā. Diemžēl iepriekšējos gados teātris ar to konsekventi nenodarbojās. Mums pat pirms gadiem desmit, piecpadsmit bija diskusijas par to, kā viņi paši jūtas – iekšā vai ārā. Viņi paši būtu gribējuši "justies iekšā", bet tas nenoliedzami saistās ar vienas daļas skatītāju pretestību. Te pat nav runa par lojalitāti, bet gan to, ka ir viena daļa cilvēku, kas šajā teātrī grib redzēt ļoti tradicionālas, konservatīvas vai mūsdienīgi iestudētas izrādes, kurām tomēr nav tiešas sasaistes ar situāciju, kas viņiem varētu likties kaut kādā veidā nepatīkama vai arī izraisīt diskomfortu. Tādēļ teātris šīs tēmas skata ar tādiem kā pabaltiem cimdiem, baidoties šo vienu skatītāju daļu kaut kā aizvainot. Tomēr pārmest krievu auditorijai adresētam teātrim, ka viņi spēlē krievu valodā, mēs nevaram, tas ir valsts finansēts, teātris un līdz šim esam to akceptējuši. Ja valsts pateiks, ka turpmāk to nedarīs, tā būs cita situācija. Man liekas, ka ir muļķīgi arī tas, ko dara Rīgas dome, neļaujot izvietot plakātus ar izrāžu nosaukumiem krievu valodā, jo, ja akceptējam, ka šis ir teātris krievu skatītājiem, tad ir jāļauj viņiem komunicēt ar savu skatītāju krievu valodā. Ja pasakām, ka tas nevar notikt, tad mainām teātra koncepciju. Tas, ka Krievu teātris Viļņā (2022. gadā. – Red.) ir nosaucies par Veco teātri, nav mainījis faktu, ka lielākā daļa izrāžu tajā ir krievu valodā. Pašreizējā situācijā, ja Čehova teātris ir valsts teātris, tad ļausim tam strādāt atbilstoši koncepcijai, kas ir diezgan normāla, turklāt viņi pirms katras izrādes apliecina nosodījumu karam un atbalstu ukraiņu tautai. Ārēji tur tiešām problēmu nav, kas tur notiek iekšēji, es nezinu. Kaut gan viena daļa aktieru, kas nav bijuši ar šo kursu līdz galam apmierināti, ir aizgājuši.

Jaunie spēki aug

– Ja runājam par jaunajiem skatuves māksliniekiem, tad nominēti, kā vienmēr, ir astoņi. Neviens nav nosaukts no JRT, kur ir palikuši tikai daži no tā kursa, kas tur ienāca. Ir aizgājuši Jānis Grūtups, Gerds Lapoška, Matīss Ozols, no pārējiem kolēģiem – aktrise un režisore Marija Linarte, varbūt vēl kāds. Toties Valmierā jaunie turas ārkārtīgi saliedēti. Kā kopumā vērtējat jaunās aktieru paaudzes ienākšanu Latvijas teātrī?

D. Jonīte: – Mēs no malas nevaram par to neko pateikt, jo neesam iekšā. Tā ir katra teātra iekšējā politika. Viens no Jaunā Rīgas teātra jaunajiem aktieriem nesen intervijā teica: varbūt Hermanis ir izaudzinājis tik patstāvīgus spēkus, ka – ko grib, to dara. Mēs varam vērtēt to, ko redzam iestudējumos. Redzams, ka Valmiera ir mērķtiecīgi strādājusi, lai viņiem šis jaunais aktieru kurss būtu.

A. Rozentāls: – JRT jau ir štatā paņēmis vienu studentu no pašreizējā Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa. Otrs puisis jau spēlē JRT izrādē. Nacionālais teātris ar vairākiem jauniem 4. kursa studentiem ir noslēdzis štata līgumus. Tā ka no šā 4. kursa, kas pavasarī beigs, jau vairāki studenti ir piesaistīti teātrim. Tas, ka Čehova teātris, iespējams, nepaņems visus, kas sākotnēji bija uzņemti ar domu tur būt, jau ir zināms, tomēr kādas pāris meitenes viņi paņems. Protams, mēs nevaram pateikt, kāpēc jaunie aktieri emigrē no viena teātra uz otru, bet lielā mērā tas ir teātra iekšējā mikroklimata vai iekšējās sajūtas jautājums. Tomēr tas, ka teātri nedomātu par savu nākotni, gan nav tiesa – Dailes teātrim aug muzikālais kurss Mūzikas akadēmijas paspārnē – redzēs, ar kādiem diplomiem viņi pabeigs. Tūlīt pat "Meža gulbjos" viņi visi būs uz skatuves. Otrā kursa studenti būs redzami masu skatos iestudējumā "Lielais Getsbijs".

Teātris nav tikai dramatisks

– Nominācijā "Gada aktieris" ir nosaukts Maksims Busels – par Eižena Finka lomu iestudējumā "Sfinksa" (producentu grupa "7"). Kā ir ar muzikālo teātra izrāžu izskatīšanu "Spēlmaņu nakts" kontekstā, protams, izņemot operas?

A. Rozentāls: – Ja muzikālā teātra izrāde ir tapusi un producenti ir to pieteikuši, tad ejam un skatāmies. Neejam uz Nacionālo operu un baletu, jo esam vienojušies, ka šīs izrādes atstājam Lielajai mūzikas balvai. Šis bija gadījums, kad producentiem bija cerība, ka novērtēsim Maksimu Buselu, ko arī izdarījām. Šie starpžanru projekti jau nav nemaz tik reti – piemēram, Ģertrūdes ielas teātra izrāde "Monstera Deliciosa", kas nominēta mazajā formā, ir mūzikas teātra izrāde. Mums jārēķinās, ka nevaram novilkt ļoti stingru robežu pat tad, ja teātris iet kādu citu ceļu. Tomēr – šiem nevalstiskajiem teātriem ir jāpiesaka sevi pašiem.

A. Andersone: – Ja runājam par muzikālajām izrādēm Latvijas teātros, tad ir vairākas tendences, kas liecina, ka drīzumā šis žanrs kļūs biežāks. Tagad tie ir tādi izņēmuma gadījumi, bet Dailes teātris jau audzina savu jauno kursu muzikālajam teātrim, nupat bija Valsts kultūrkapitāla fonda programma muzikālā teātra izrādēm, Valtera Sīļa muzikālā izrāde "Alfas" "Dirty Deal Teātrī". Šis žanrs tiek ar dažādiem mehānismiem atdzīvināts. Man liekas, šis jautājums būs aktuāls arī nākamajai žūrijai.

D. Jonīte: – Pirms desmit gadiem, kad biju "Spēlmaņu nakts" žūrijā, bija atsevišķa kategorija muzikālajam teātrim, bet toreiz bija tikai viens spēcīgs darbs "Oņegins", un tādēļ tā netika saglabāta, "Oņeginu" vienkārši iekļaujot lielās formas izrādēs. Un, kā jau Atis teica, mēs neskatāmies tikai valsts un kādus īpaši definētos teātrus. Pēc iespējas visu, ko redzam un manām un ko mums iesaka, skatāmies. Nav tā, ka kaut ko speciāli bīdām ārā, jo tas it kā nekvalificējas.

– Vai, vērtējot bērnu un jauniešu izrādes, tiek ņemts vērā arī Latvijas skolas somas piedāvājums?

– Tā ir kolosāla programma, bet lielākoties tās projektus redz tikai bērni. Tomēr būtu forši, ja arī nacionāla līmeņa vērtētāji tos redzētu un varētu izvērtēt to kvalitāti. Arī tur ir muzikālās izrādes – sezonas sākumā redzēju izrādi "Klase", kas ir brīniškīga izrāde jauniešiem. Mēs mēģinām visu ieraudzīt un aizsniegt, cik vien varam, nav tā, ka kaut ko ļoti segmentējam.

K. Balcare: – Man ir prieks, ka aizvien vairāk redzam teātra daudzveidību; ka nav vairs pārsteigums, ka teātris nav tikai dramatisks teātris psiholoģiskā manierē. Ir prieks, ka šī dažādība ienāk arī nominācijās un aina kļūst izteiksmīgāka. Arī skatītājam ir vērts paeksperimentēt un aiziet turp, kur viņš vēl nekad nav bijis.

– Man likās būtiski, ka Valtera Sīļa iestudētā izrāde "Sibīrijas haiku" ir izvirzīta gan kā Gada izrāde bērniem un jauniešiem, gan arī Valters Sīlis kā Gada režisors.

– Šī izrāde ir īpaša ar to, ka nāk īstajā laikā un vietā kā īsta ģimenes izrāde ar ārkārtīgi trāpīgiem izteiksmes līdzekļiem. Šis ir gadījums, kad dažādas paaudzes atšķirīgos līmeņos var reflektēt par pieredzēto un tas kalpo par labu pamatu sarunai par ģeopolitiskajiem notikumiem, kas norisinās pašreiz.

Drošības saliņā?

– Cik teātri šosezon ir bijuši politiski aktīvi? Šķiet, Alvja Hermaņa "Melnais gulbis" un Valtera Sīļa "Sibīrijas haiku" ir labi piemēri.

K. Balcare: – Arī Nacionālā teātra izrāde "Maigā vara" ir laba refleksija par neviennozīmīgu situāciju. Tas, kā man ļoti pietrūkst, – aizvien ļoti maz redzam dramaturģiju, kas nāk no mazo valodu tautām, to oriģināldarbus. Tieši tie, manuprāt, spēj reflektēt par šodienu un uzlikt jaunus akcentus. Oriģināldramaturģijas darbi šajā brīdī tomēr strādā precīzāk.

A. Andersone: – Jā, man arī divas sezonas pēc kārtas ir radusies sajūta, ka Latvijas teātri dzīvo tādā kā drošības saliņā un tie izņēmumi, kas sasaucas ar pasaulē notiekošo, manai gaumei ir pārāk reti. Es gribētu, lai teātri ir drosmīgāki, politiskāki, neērtāki un kreisāki. Tas, ko vēlos izcelt, ir Valters Sīlis, kurš otro sezonu ir konsekventi turējis Ukrainas tēmu savā fokusā, iestudējot trīs izrādes par to, viena no tām ir tapusi ārpus Latvijas, bet arī ir bijusi redzama Latvijā.

D. Jonīte: – Teātri jau spoguļo sabiedrību, un tā dzīvo diezgan labi.

A. Rozentāls: – Ir jābūt iekšējam pieprasījumam, lai šāda veida izrādes skatītos. Lai šo politiskās aktivitātes sajūtu uzturētu, šai saiknei būtu jābūt, tomēr jābūt profesionāliem, gudriem un jāsaprot, kādu vēstījumu nodod, jo šajā sezonā bija arī diskutablais Daugavpils teātra gadījums ar izrādi "Pamiers", kurā jautājums par karu Ukrainā tika pagriezts mazliet citādā virzienā. Bet mēs pašreizējā kara apstākļos tādu neitralitāti nevaram atļauties. Iekšējai sajūtai ir jābūt pietiekami precīzai, lai tie vēstījumi mums nesanāk greizi.

Pamattēma – kā uzturēt latviskumu

– Vai pagājušās sezonas teātra ainā jums bija kādi īpaši pārsteigumi, ko vēlaties izcelt?

K. Balcare: – Esmu ļoti cerīga par jaunajiem – aktiermeistarībā, scenogrāfijā, režijā. Pakāpeniski redzu, ka ne tikai aktieru ziņā varam sākt runāt par jauniem uzvārdiem, bet ienāk arī tie, kas varbūt nav vairs gados jauni, bet izmēģina režijā savus skatuves mākslas paņēmienus. Redzam, ka tas lauks paplašinās, jo viņiem acīmredzot repertuāros esošajos darbos un izrādēs, kurās piedalās paši ne kā režisori, pietrūkst sev būtisku tēmu, attieksmes un vērtību, par kurām viņi paši grib runāt vairāk.

A. Rozentāls: – Pārskatot nominēto izrāžu sarakstus, redzu, ka šī lielā mērā ir bijusi latviešu dramaturģijas sezona. Pirms desmit gadiem latviešu dramaturģijas iestudējumiem bija izdomāta atsevišķa kategorija, un mēs tos vērtējām atsevišķi kā siltumnīcas stādiņus, bet tagad pārliecinoši saskatām gan latviešu mūsdienu dramaturģijas, gan latviešu literatūras klasikas dominanti. Vēlme reflektēt par latviešu autoru darbiem ir rezultējusies ļoti interesantos virzienos. Mums ir bijusi sporta sezona – gan ar Valmieras teātra "Daliņu", gan ar Liepājas "Latviešu raķetēm". Ir bijusi tēmu daudzveidība, gan ieskatoties cietumā, gan biogrāfiskās, personiskās vietās. Arī no tām izrādēm, kas netika līdz nominācijām, ir redzams, kādos virzienos strādā gan dramaturgi, gan režisori. Kopumā pamattēma ir – kā uzturēt mūsu latviskumu.

E. Mamaja: – Es šajā sezonā ar jaunu skatienu ieraudzīju un iemīlēju Valmieras teātri. Pirms gadiem bija ļoti liels pacēlums, kad Oļģerts Kroders taisīja ļoti labas izrādes un visi no Rīgas brauca tās skatīties. Arī tagad – nav pat runa par nominētajām izrādēm, vispār, ja teātrī ir sezonā viena divas izcilas izrādes, tad tas jau ir ļoti labi, bet tur ir kāda mijiedarbība ar jauno kursu, kas ļoti labi sadarbojas ar vecākās un vidējās paaudzes aktieriem, veidojot jaunu, ļoti spēcīgu enerģētiku. Vienkārši – gribas tur piedalīties.

D. Jonīte: – Savukārt es gribētu pateikt paldies Liepājas teātrim, kas, neskatoties uz vadības maiņu, joprojām ir ļoti spēcīga sava reģiona kultūrvieta. Es arī ar lielu prieku braucu uz katru Liepājas teātra izrādi. Ar lielām cerībām skatos arī uz Elmāra Seņkova jauno kursu. Tā ka mums ir arī nākotne.

A. Andersone: – Mana pagājušās sezonas virsotne bija Dailes teātra "Meistars un Margarita", atguvu ticību, ka šo lielās formas darbu iespējams iestudēt uz teātra skatuves. Tas ir atspoguļojies arī nominācijās.

Viedoklis

"Māksla ir politizēta un socializēta"

Māra Ķimele.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

MĀRA ĶIMELE, teātra režisore, pedagoģe, "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekle: "Jaunais laiks mākslu ir politizējis un socializējis. Grūti izsvērt, cik teātrim no tā ieguvumu, cik zaudējumu. Protams, sociālpolitiskiem projektiem fondos iegūt naudu ir vieglāk, kas provocē darbus aiz aprēķina. Tomēr ir pietiekami daudz arī sirds un pārliecības izrāžu augstā mākslinieciskā līmenī, piemēram "Latviešu raķetes" un "Tēvs klusums" Liepājā, "Maigā vara" Nacionālajā – tās ir pirmās, kas ienāk prātā.

Man nešķiet, ka žūrijas locekļi katrs pārstāv kādu teātra kopienu. Vienkārši esam ar atšķirīgām gaumēm, zināšanām un pieredzēm. Diskusijas nav ilgas, jo visu izšķir skaitļi – balsojums, ar vārdu sakot – demokrātija.

Jā, izrāžu vērtēšanas kritēriji ir mainījušies. Mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes atkāpjas aktualitātes un modes priekšā.

Joprojām ir daudz klasikas iestudējumu – "Heda Gablere, Atgriešanās", "Jāzeps un viņa brāļi", "Pazudušais dēls", "Kaligula", "Vecās dāmas vizīte" u. c. Domāju, ka Latvijas aktieru līmenis ir augsts, viņi tiek galā ar šo uzdevumu. Protams, visaugstākā grūtības pakāpe ir modernā izrādē runāt tekstus saistītā valodā, nezaudējot dabiskumu, jēgu un muzikalitāti. To teicami dara Inese Pudža un Krišjānis Salmiņš Valmieras "Jāzepā".

Pārmērīga pašpārliecība teātrim var arī kaitēt. Domāju, ka ar pašapziņu teātros viss ir kārtībā, bet kardinālu izmaiņu gadījumā, kā Liepājas un Nacionālajā teātrī, ir vajadzīgs laiks.

Visi teātri ir papildinājušies ar jauniem māksliniekiem, un tas ir brīnišķīgi. Galvenais, lai viņiem būtu iespēja izpausties, kādam par to ir jārūpējas. Izcili to dara Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena.

JRT atgriešanās tik brīnišķīgi pārradītās mājās noteikti iedvesmo gan trupu, gan Alvi. Bet daļa pagājušās sezonas Miera ielas izrāžu arī liecināja par JRT garu – "Pelikāni un vīnogas" vai "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" ar spožiem aktierdarbiem."