Sveicot kaimiņzemi Lietuvu Valsts atjaunošanas dienā, 16. februārī "Latvijas Avīzei" bija iespēja uzrunāt vienu no spožākajām Latvijas balsīm Lietuvā – koloratūrsoprānu Guntu Gelgoti, kura par izcilu sniegumu gada garumā, aktīvi koncertējot abu valstu koncertzālēs, nominēta Latvijas augstākajam apbalvojumam mūzikā – Lielajai mūzikas balvai.
To pasniegs svētdien, 23. februārī, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".
Savukārt pagājušajā gadā par Klaipēdas Valsts muzikālajā teātrī izdziedāto Jūlijas lomu B. Kutaviča operā "Lācis" soliste saņēma Lietuvas valsts augstāko skatuves mākslas apbalvojumu – "Zelta skatuves krustu" – un šogad par lomu operā "Strazds" apbalvojumam nominēta atkārtoti. Guntas Gelgotes balss ir izteiksmīga un stāstoša, ne velti viņai skaņdarbus veltījuši komponisti Gundega Šmite, Ēriks Ešenvalds, Mārtiņš Viļums, Indra Riše, Līga Celma, Onute Narbutaite, Jons Jurkūns un citi.
Starp Lietuvu un Latviju esat gluži kā kultūras vēstnese, cik bieži izdodas lietuviešiem dziedāt latviešu skaņdarbus?
G. Gelgote: Tas tiesa, ik pa laikam tiešām kāds mani nosauc par kultūras vēstnieci. Latviešu skaņdarbus dziedu, cik vien iespējams, ik pa laikam tos iekļauju lielākos un mazākos koncertos. Piemēram, 2022. gadā Baltijas Mūzikas dienās Kauņā biju laimīga kopā ar Lietuvas Simfonisko pūtēju orķestri dziedāt lielo Gundegas Šmites opusu "Plūdmaiņas". Man tas liekas dabiski, jo dziedu taču es, tā, kura mīl latviešu mūziku. Var teikt, ka uz Lietuvu aizgāju ar pūru, kurā atradās mūsu mūzika.
Notiek arī otrādi, piemēram, nesen biju priecīga par savu veikumu – nevis Lietuvā, bet Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, izdevās pirmatskaņot Onutes Narbutaites kamermūzikas darbu, viņa ir viena no mūsdienu zināmākajām komponistēm, tiek vērtēta kā dzīvā klasiķe.
Man gan primāra neliekas komponista tautība, mūziku izpildu tāpēc, ka tā var būt brīnišķīga, skaista, vērtēju arī, vai tā noteiktā situācijā būs visiederīgākā un domu ziņā visvairāk piestāvētu koncertam vai norises vietai.
Vai esat soliste abu valstu opernamos?
Operā Rīgā jau labu laiku neesmu dziedājusi. Lietuvā uz lomām operā ir konkursi, un, kad vien manai balsij ir kas piemērots, ik pa laikam piedalos atlasēs. Viļņā pašlaik izdziedu "Hofmaņa stāstu" lelli Olimpiju, lomu, ar kuru Latvijā uzmirdzēja Annija Kristiāna Ādamsone. Ļoti gaidu, kad izdosies noskatīties Nacionālās operas izrādes Rīgā, un priecājos, ka pēdējos gados abos opernamos top mūsdienīgi iestudējumi. Esmu par atvērtu traktējumu. Arī "Hofmaņa stāstos" Viļņas un Rīgas traktējumi kļuvuši svaigi, citādi, uz skatuves vairs nav redzama sastingusī, krinolīnos tērptā lelle! Lelles Olimpijas ārija ir ļoti slavena, un parasti to tēlo kā ar pušķīšiem saģērbtu lelli pusgarās zeķītēs… Tāds klišejisks attēlojums gadu gadiem neskaitāmas reizes ceļojis no vienas skatuves uz otru. Sevi no malas gan neesmu klausījusies, bet atsauksmes dzirdētas spožas.
6.2 °C
