Viedoklis: Tas, ka Ždanoka un vēl citi runā latviski, nebūt neliecina par viņu lojalitāti

Izlasot "Latvijas Avīzē" Bruno Javoiša rakstu "Vai Latvija būtu jālatvisko?" (13.09.2023.), nepiekrītu cienījamā autora viedoklim, ka pareizāk būtu lietot jēdzienu "atkrieviskot Latviju", nevis "latviskot Latviju". Šeit tomēr būtu jārunā par dažādas pakāpes mērķiem. Mūsu virsmērķis jeb nebeidzamais mērķis vienmēr būs latviskot Latviju, tās valodu un kultūru.

Andrejs Ermuiža.

Foto: Publicitātes

Un ne tikai latviskot, bet izglītot jeb intelektualizēt to, lai latviskumam un cittautiskumam būtu arī kopēji, bet ne tikai konfliktējoši mērķi.

Par tādu mērķi varētu kļūt sadarbošanās kopēju mērķu labad, bet ne tikai norobežošanās katrai kopienai savā ietvarā, kā tas notiek tagad. Atkarībā no situācijas apakšmērķi var būt gan atkrieviskot, gan atangliskot utt. Ja cīnās par kaut ko, tad virsmērķim vienmēr ir jābūt cīnīties par kaut ko, nevis pret, jo citādi, sasniedzot tikai apakšmērķi, zudīs vispārējā mērķtiecība. Diemžēl lielākā daļa no sabiedrības ir nevis cīnītāji "par", bet gan malā stāvētāji. Jāatceras, ka galvenais saskarsmē ar cittautiešiem ir ne tik daudz krievu valodas lietošana vai nelietošana, bet gan cieņas izrādīšana vai neizrādīšana no vienas puses un pašcieņas saglabāšana no otras puses. Valodas lietošana sabiedrībā tomēr nav izšķirošais kritērijs lojalitātes notikšanai – jāievēro samērīgums. Katrs cilvēks jāvērtē pēc viņa rīcības un izteikumiem, bet mēs nevaram zināt, ko katrs domā. Piemēram, 

tas, ka Tatjana Ždanoka un vēl citi runā latviski, nebūt neliecina par viņu lojalitāti, jo mēs zinām, ka viņi vairāk ciena Putina Krieviju nekā Latvijas valsti. 

Ja kāds veic pretvalstiskas aktivitātes, tad par to bargi jāsoda, jo, kā rāda notikumi Ukrainā, kara apstākļos demokrātiska tolerance nav pieļaujama.

Ko vēlamies atkrieviskot?

Kas ir šie krievvalodīgie, kurus mēs vēlamies atkrieviskot? Lielākā daļa ir nepilsoņi, kuri nav ieguvuši Latvijas pilsonību un necenšas to darīt, jo nav motivācijas. Tad vēl ir Krievijas pilsoņi, kuri dzīvo Latvijā. Tolerance pret 9. maija svinētājiem, kas demokrātijas principu ievērošanas dēļ tika pieļauta desmitiem gadu laikā līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā, ir ļāvusi izveidoties sabiedrības daļai, kurai simpatizē Krievijas propagandētais "uzvarētāju" (precīzāk gan – citu tautu pakļāvēju) kults. Atklājoties šī kulta necilvēciskumam pēc iebrukuma Ukrainā, daļa no viņiem ir gan pārvērtējusi savus uzskatus, daļa vēl šaubās, bet daļa tos tomēr vēl saglabājusi. Rezultātā izveidojusies uzskatos sašķelta sabiedrības daļa, kas ar aicinājumiem un piespiešanu vien nemainīsies. Turklāt piespiešana izraisa slēptu vai atklātu naidu.

Ja sarunāsimies krieviski ar ukraini vai vecāku cilvēku, kurš saprot tikai krieviski, tad nav jāvairās no krievu valodas lietošanas. Tāpat, ja informācija pieejama tikai krieviski, tad tā jāizmanto, lai gan jāpanāk, lai Latvijā netrūktu attiecīgas latviskas informācijas. Atcerēsimies, ka 

okupācijas gados bija jāpiemērojas, lietojot krievu valodu, lai iegūtu izglītību un pienācīgu darbu, taču tagad pašcieņas saglabāšanas dēļ mums nevajag pielāgoties.

Pašreizējā ģeopolitiskā situācijā, kad Ukrainā notiek atklāta agresija, uzspiežot ukraiņiem krievu valodu un pakļaušanos, bet Latvijā vēl ir daudz šādas politikas atbalstītāju, atkrieviskošana ir nepieciešama. Tā kā atkrieviskošanas kampaņa Latvijā līdzīgi kā Ukrainā sākta tikai nesen, tad būtiski panākumi ar neatlaidīgu darbu būs tikai pēc ilgāka laika. Atkrieviskošana nepieciešama, lai celtu latviešu tautas pašcieņu, tāpat kā tagad to dara ukraiņi. Bet, iedziļinoties šajā atkrieviskošanas kampaņas norisē, rodas šaubas, vai tā dos rezultātus, jo būtībā tā ir piespiešana apgūt latviešu valodu, nevis motivēšana to darīt. Kā panākt motivēšanu? Saukļa "Mācies vai vācies!" vietā labāks būtu sauklis "Vai piedalies, palīdzi un mācies latviski vai vācies!".

Vairāk jārūpējas par savu aizsardzību

Latvijā ir samērā neliels to iedzīvotāju īpatsvars, kuri piedalās vai motivēti piedalīties valsts aizsardzībā neparedzēta uzbrukuma gadījumā. Taču motivācija nevar rasties bez piedalīšanās. Lai gan garants aizsardzībai ir dalība NATO un tās dalībvalstu karaspēka palīdzība, tomēr vispirms pašiem jārūpējas par savu aizsardzību. 

Nedrīkst būt tā, ka mēs maz iesaistām savus iedzīvotājus valsts drošības uzturēšanas pasākumos, bet prasām citām valstīm mūs aizstāvēt. 

Nevar izslēgt variantu, ka NATO palīdzības iespējas var samazināties, piemēram, ASV prezidenta vēlēšanu mums nelabvēlīgā rezultāta gadījumā. No Baltijas valstīm mums ir mazākais bruņoto spēku (6700) un Zemessardzes (ap 10 tūkstošiem) skaitliskais sastāvs. To gan plānots palielināt, aicinot vairāk iesaistīties Zemessardzē, bet tas var izdoties nepietiekamā apmērā, jo prasības ir diezgan augstas (un tas nepieciešams!), lai tajā iestātos plaši iedzīvotāju slāņi. Tādēļ jāizvērš pievilcīgāks veids dažādu iedzīvotāju slāņu iesaistei drošības uzturēšanas un sabiedrības izglītošanas pasākumos, ietverot arī nepilsoņus ar nosacījumu, ka viņi gada laikā kļūs par pilsoņiem, jo raķetes, kas kristu uz mums uzbrukuma gadījumā, nešķirotu pēc piederības pilsonībai. Atmodas laikā mūs vienoja sauklis "Gribam gūt neatkarību!", bet tagad būtu jāvieno sauklim "Gribam saglabāt neatkarību!".

Neatkarību apdraud arī Šlesera izvērstā Saeimas atlaišanas aģitācijas kampaņa, kuras nolūks ir ievēlēt tādu Saeimu, kas atceltu atkrieviskošanu un mazāk nosodītu Putina agresiju. 

Sekojot notikumiem Ukrainā, jābūt sagatavotiem iedzīvotāju mobilizācijas plāniem un jāapzina mobilizācijai labāk sagatavotie iedzīvotāju kontingenti, piemēram, autovadītāji un mednieki, kuru veselības pārbaudes ļauj tiem atbildīgi lietot paaugstinātas bīstamības iekārtas.

Priekšlikums – nosaukt par aizsargiem

Pēdējā laikā, Zemessardzei sadarbojoties ar pašvaldībām, plānots izveidot plaša apjoma civildienestu, kas varētu organizēt iedzīvotājus sagatavoties aizsardzībai un pretoties iespējamai agresijai. Bet liekas, ka šajā jomā nekas vairāk par runām vēl nenotiek. Līdzīga struktūra – civilā aizsardzība – pastāvēja arī okupācijas laikā, taču tai bija tikai darbību imitējošs raksturs, jo tad nebija nekāda reāla apdraudējuma un vajadzēja tikai atskaites.

Lai izveidojamais civildienests būtu pietiekami patriotisks, ir apsverams priekšlikums to nosaukt par aizsargiem. Šāda patriotiska paramilitāra brīvprātīgo organizācija pastāvēja pirmskara Latvijā (1919–1940), un tās uzdevums bija palīdzēt valstī uzturēt kārtību un drošību. 

Bet aizsargi joprojām vēl nepelnīti noklusēti un aizmirsti. Viņi bija brīvvalsts mugurkauls, tāpēc okupanti tos likvidēja vispirms.

Visvaldis Lācis priekšvārdā Ilgvara Butuļa grāmatai "Sveiki, aizsargi!" raksta: "Aizsargu un aizsardžu organizācija lēnām, bet noteikti veidojās kā tautas kustība ar mērķi pacelt katra aizsarga un katras aizsardzes morālo stāju, lai viņi varētu paši būt par priekšzīmi apkārtējiem ļaudīm. Aizsargu organizācija izvērtās par milzīga apjoma kultūras dzīves veicinātāju un attīstītāju kā laukos, tā pilsētās." Pirms likvidācijas 1940. gadā organizācijā bija ap 60 tūkstošiem dalībnieku – 32 t. aizsargu, 15 t. aizsardzes un 14 t. jaunsargu. Aizsargu darbībai blakus kārtības uzturēšanai bija ne mazāk svarīgās sabiedrību saliedējošās, izkliedējošās un izglītojošās funkcijas, kas pietrūkst tagadējai Zemessardzei. Kopš 1991. gada gan pastāv kā nevalstiskas organizācijas aizsargu formējumi, kuri pārņēmuši pirmskara organizācijas statūtus un formas tērpus, bet bez valsts atbalsta to darbības efektivitāte ir niecīga.

Iespējami jaunizveidojamai aizsargu organizācijai līdzīgi kā pirmskara Latvijas aizsargiem un kā Somijā būtu jāveido arī atsevišķas sieviešu aizsardžu nodaļas, lai saglabātu sievišķīgo identitāti un lai veiktu tās funkcijas, kuras labāk padodas sievietēm. Organizācijas statūti būtu jāveido atbilstoši pašreizējai situācijai, ņemot vērā tās sadarbības iespējas ar Zemessardzi un policiju (tās lojalitāte jāpaaugstina!), bet pārņemot arī labāko no pirmskara aizsargu organizācijas statūtiem.