No Šostakoviča līdz Latvijas komponistiem: Auderes vadībā koncerts ar spilgtām atklāsmēm

Diriģente Krista Audere ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" Garīgās mūzikas festivālā uzstājās 2022. gada 27. augustā, kad priekšroku devu Dmitrija Šostakoviča klavieru kvinteta lasījumam mākslas centrā "Zuzeum".

2023. gada 18. augustā notika otrs Kristas Auderes vadītais koncerts Garīgās mūzikas festivāla ietvarā, taču tajā vakarā skatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi "Jaunie latviešu stāsti". Kad parādījās ziņa par 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla norisi un Kristas Auderes sagatavoto programmu 2025. gada 21. augustā Svētā Pētera baznīcā, uzreiz kļuva skaidrs, ka trešajai iespējai jādod prioritāte. Teātris var pagaidīt, Šostakoviča Pirmo un Otro klavieru trio nākotnē dzirdēšu atkal, bet vienbalsīgi cildinošās atsauksmes par Nīderlandē, Zviedrijā un vēl citur Eiropā strādājošās latviešu diriģentes veikumu tomēr jāņem vērā. Un taisnība vien bija – 21. augusta koncerts izcēlās ar īpaši spilgtiem Valsts akadēmiskā kora "Latvija" priekšnesumiem, veiksmīgi būvētu dramaturģiju un visu tur iesaistīto mākslinieku teicamas sadarbības piemēru.

Papildu arguments – vijolnieces Paulas Šūmanes līdzdalība, kas uzreiz atsauca atmiņā Artūra Švarcbaha diriģēto koncertu 9. novembrī. Toreiz skanēja Ežēna Izaī Ceturtās sonātes otrā daļa, tagad – Piektās sonātes pirmā daļa, vienlaikus sameklējot jaunus skaņdarbus no repertuāra korim un vijolei – Knuta Nīsteta "Ave Maria" un Martina Ēdegorda "Mīlat Mani" (kur pirmais impulss rasts Jāņa evaņģēlija rindās). Un programma "Mīlas dziesmas" bija vēl neparastāka par koncertu "Gleznainais romantisms" – šoreiz diriģente izvēlējusies mūziku, kas līdz šim bijusi sveša gan korim, gan klausītājiem. Svena Dāvida Sandstrema "Četras mīlas dziesmas" vēl bija dzirdētas iepriekš, toties Nīsteta un Ēdegorda opusi kļuva par jaunatklāsmi, tieši tāpat kā Turbjērna Dīruda "Līgavas sapnis", Pjēra Vileta "Himna Jaunavai" un Daniela-Lesīra "Dziesmu dziesma".

Vai šie skaņdarbi raksturojami kā šedevri, to tomēr atturēšos teikt. Knuta Nīsteta izvērstās partitūras "Ave Maria" hiperemocionalitāte atmiņā drīzāk iespiedās kā estētiska pieredze, nevis personisks pārdzīvojums, Daniela-Lesīra "Dziesmu dziesmas" grandiozajā struktūrā stabilus pieturas punktus, visticamāk, izdevās atrast vienīgi pašai diriģentei, bet pārējie opusi šķita pārāk minimālistiski vai nu ideju novitātēs, vai arī izjūtu piepildījumā. Taču tur tad arī ir nepieciešama interpretu meistarība, lai saistītu klausītāja uzmanību visas programmas gaitā, un šai ziņā Krista Audere bija patiesi pārliecinoša. Viņas profesionalitāte un iztēle piešķīra Daniela-Lesīra skaņuraksta iedzīvinājumam aizrautīgas izteiksmības spēku, turpat blakus kontrastainu valdzinājumu sniedza Pjēra Vileta "Himnas Jaunavai" brīnišķīgie tēli, bet skandināvu darbu lasījumos daudzveidīgie faktūru un harmoniju salikumi izgaismojās ar mērķtiecīgu precizitāti un kora balsu mirdzumu. Tikpat spoža izvērtās arī saspēle ar Kristas Auderes vienaudzi vijolnieci Paulu Šūmani, kur varēja cerēt uz kopīgu redzējumu, kopīgiem emocionāliem rakursiem, un tas arī tika sagaidīts. Līdztekus kārtējai liecībai par solistes izcilību, kur solopriekšnesumā ar Ežēna Izaī mūzikas lappusēm neko vairāk nevajadzēja – ar tādu tembru un attieksmi viena pati vijole uzlūkojama kā suverēna vērtība.

Ukrainas Neatkarības diena svinama 24. augustā, taču jau divas dienas iepriekš, 2025. gada 22. augustā, Dzintaru brīvdabas koncertzālē uzstājās Ukrainas Brīvības orķestris Kerijas Linnas Vilsones vadībā. Kopā ar diriģentes domubiedri no ASV – dziedātāju Reičelu Villisu-Sērensenu –, kas savukārt atgādināja par Cēsu Mākslas festivālā īstenotajiem Vāgnera operu koncertuzvedumiem. Jo tagad Dzintaros skanēja prelūdija un "Izoldes mīlas nāve" no Riharda Vāgnera operas "Tristāns un Izolde", un tāda līmeņa solistus kā Reičelu Villisu-Sērensenu Latvijā negadās sastapt bieži. Tiesa, šādos gadījumos parasti arī atklājas, ka balss tembrālais bagātīgums ir trāpīgāks par vibrato un intonācijas kontroli, taču katrā ziņā interpretācijas kopaina šeit saucama par vienlīdz pārdomātu un kolorītu.

Jāteic, ka arī uz instrumentālistu sniegumu varēja paļauties – Ukrainas Brīvības orķestrī sapulcināti mākslinieki no Ņujorkas Metropoles operas, Polijas Nacionālās operas, Bavārijas Valsts operas un citām prestižām muzikālām vienībām, un koncerta ritējums ar Maksima Kolomieca un Riharda Vāgnera partitūrām programmas pirmajā daļā un Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju turpinājumā vēstīja par ukraiņu orķestra stīgu grupas piesātinājumu un virtuozitāti, pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu skanējuma daudzkrāsainību un nianšu gammu un, visbeidzot, ansambļa saliedētību (te, bez šaubām, nopelni arī diriģentes pieredzei, pārliecībai un harismai). Līdz ideālam vienmēr kāds gabals ejams, un arī šeit lielāko satraukumu sagādāja metāla pūšaminstrumenti ar domu – būs precīzi vai nebūs? Pamatā ar zināmām pūlēm tomēr bija.

Otra vērtība – svīta no Maksima Kolomieca jaunradītās operas "Hersonas mātes", kas atkal lika secināt, ka ukraiņu mūzikas apguvē latviešu atskaņotājiem vēl gaidāma pārsteigumiem bagāta nākotne, jo orķestra partitūras skaņuraksts saistīja gan ar gaumes izjūtu un emociju diferenciāciju, gan arī ar instrumentācijas kvalitātēm un dramaturģisko veidolu. Un kā kontrasts, dialogs, sasaukšanās – Bēthovena Piektā simfonija, kas daudziem zināma noti pa notij, un šoreiz tās atskaņojums aicināja ieklausīties diriģentes izvēlētajos agoģikas (muzikālo frāžu veidošana. – Red.) akcentos un mākslinieku kopīgi izveidotās interpretācijas izklāstā ar īpaši harmonisku un izteiksmīgu otrās daļas risinājumu.

Rezumējot – pilnībā pieņemu, ka ir vērts aizbraukt uz operas "Hersonas mātes" pirmizrādi Varšavā nākamā gada oktobrī, kam vēlāk sekos arī jauniestudējums Ņujorkā. Tikmēr gaidīšu atkalsastapšanos ar Maksima Kolomieca un Bohdana Sehina, un Viktorijas Poļovas mūziku tepat, Latvijā, tikmēr gaidīšu Ukrainas Brīvības orķestra uzstāšanos Mariupolē, Hersonā un Sevastopolē.