Recenzija: Jūrmalas festivāls — atgriešanās un jaunatklāsmes

Ar dažādām programmām jūlija otrajā pusē izskanēja Jūrmalas festivāls. Galvenokārt Dzintaru brīvdabas koncertzālē, bet ne tikai (brazīliešu vokālista un ģitārista Luiza Murakami nakts koncerts notika Dzintaru vēsturiskajā zālē, turpretī ērģelnieces Ivetas Apkalnas saullēkta koncerts – jūras krastā).

Jūrmalas festivāls pirmām kārtām uztverams kā vairāku savulaik iedibinātu tradīciju kopums, un šāda tradīcija ir arī koncerts "Dzimuši Latvijā". Te gan atkal piebildīšu, ka īstā vieta tur būtu Dzintaros savulaik sapulcinātajam jauniešu simfoniskajam orķestrim, un par to atgādināšu arī pēc Skolu jaunatnes dziesmu svētku gada. Otra tradīcija – akordeonistes Ksenijas Sidorovas uzstāšanās, un šoreiz viņa bija dzirdama veselās divās programmās, tostarp Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesumā 2025. gada 18. jūlijā. Un pašā sākumā jāteic, ka tā bija viena no labākajām Dzintaru brīvdabas koncertzāles programmām pārskatāmā pagātnē.

Taču vēl pirms tam 16. jūlija koncerts "Dzimuši Latvijā". Oriģinālā ideja visnotaļ skaidra un pievilcīga – uz skatuves kāpj cienījams, pieredzējis mākslinieks, pēc tam – jauns, talantīgs mākslinieks, trešajā priekšnesumā abi spēlē kopā, un koncerta gaitā publika iepazina četrus dažādus duetus. Klāt vēl atsevišķi orķestra numuri. Kā šādās vadlīnijās veicās ar repertuāru? Gan sekmīgi, gan arī ne pārāk. Sākuma daļa tika balstīta uz pārbaudītām vērtībām, mijoties Volfganga Amadeja Mocarta un Ludviga van Bēthovena mūzikas lappusēm (uvertīra no Mocarta operas "Figaro kāzas", Nakts karalienes ārija no Mocarta "Burvju flautas", divas ainas no Bēthovena oratorijas "Kristus Eļļas kalnā"). Tiktāl viss gāja tīri labi, ieskaitot Aleksandra Antoņenko dziedājuma vokālo noturību un emociju gammu. Otra tematiskā arka – ar divām polonēzēm, kas diemžēl nekādu prieku neizraisīja. Tagad man zināms, kas ir visu laiku sliktākais Jāņa Mediņa darbs līdzās skaņu celiņam 1940. gada propagandas kinolentē "Pretim saulei". Tā ir "Polonēze", kurā Mediņš salicis kopā visu viņa diriģēto operu tēmas, un lieki teikt, ka šādā kolāžā izpaliek jebkāda mākslinieciskā dramaturģija. Turpretī tādus skaņdarbus kā Henrika Veņavska "Polonēze" vijolei un orķestrim 19. gadsimtā virtuozi stīdzinieki sarakstījuši sējumiem – no paša Paganīni līdz Kārlim Davidovam. Savukārt Džakomo Pučīni operas "Toska" un Kamila Sen-Sansa operas "Samsons un Dalila" āriju un duetu salikums spēja atraisīt manus niknākos antiromantiskos instinktus. Dalila Zandas Švēdes personā ilgāku laiku izsmalcināti ņirgājas, bet Samsons kā Mārtiņš Šmaukstelis prot tikai žēli izdvest: "Dalila, es tevi mīlu." It kā pasaulē vairs nebūtu Hences un Tipeta operu.

Noklausoties arī abus čellistus – Ramonu Jafi un Poļinu Hļebņikovu –, nācās secināt, ka visā plašajā programmā reti kuru priekšnesumu varēja saukt par īsti spožu un noslīpētu, jo ceļā stājās vai nu vecuma slogs, vai jaunības nedrošība, vai arī galu galā nodeldēts repertuārs (ko jaunu čellisti var pateikt Frīdriha Guldas, Jāņa Ivanova vai Antonio Vivaldi opusos?). Tomēr arī šeit divu paaudžu mākslinieki darbojās atbilstoši sava talanta vērienam, tas pats sakāms par tenoru Mārtiņu Šmauksteli, vēl lielākā mērā – par Annijas Kristiānas Ādamsones soprāna balss virtuozitāti un valdzinājumu, kur kā īpašs kontrasts izgaismojās Zandas Švēdes neordinārais mecosoprāna tembrs. Un, visbeidzot, sevišķu prieku sagādāja košais un artistiskais lasījums Bēlas Bartoka ciklam "Sešas rumāņu tautas dejas" vijolnieces Elzas Siliņas un Ksenijas Sidorovas atskaņojumā. Ar opusu "Gaismas pilī" vibrofonam un orķestrim jāpiemin Ernesta Mediņa sekmes – gan kā solistam, gan kā komponistam, turpretī Jūrmalas festivāla orķestra diriģents Ainārs Rubiķis līdzās visiem pārējiem daudzveidīgajiem uzdevumiem uzrunāja ar brīnišķīgu interpretāciju Emīla Dārziņa "Melanholiskajam valsim". Arī šo panākumu dēļ diriģentam jānovēl veiksme kā Tiroles simfoniskā orķestra un Kaseles opernama jaunajam mākslinieciskajam vadītājam.

Dobrinkas Tabakovas koncerts akordeonam un orķestrim tika pirmatskaņots Štutgartē pirms nieka diviem mēnešiem. Un jau tagad šī partitūra nonākusi līdz Latvijai, jo tā rakstīta Ksenijai Sidorovai, un Dzintaru koncertzālē 18. jūlijā akordeoniste arī bija teicamā radošā formā. Klāt vēl Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kas jebkuru laikmetīgās mūzikas paraugu spēj nospēlēt profesionāli, ja vien vēlas, un diriģents Andris Poga, kurš orķestra māksliniekus pārliecināja par šādas vēlēšanās nepieciešamību, līdz ar to nekas nestājās pretī iespaidam, ka Dobrinkas Tabakovas jaundarbs ir šedevrs. Par to liecināja klasiskā trijdaļu forma ar lirisku apceri lēnajā daļā un skatu uz tautiskām dejām finālā, šādu priekšstatu it īpaši radīja krāšņās un apokaliptiskās harmonijas akordeona koncerta pirmās daļas dramatiskajās norisēs, bagātīgie tembru izvērsumi un nopietnais emociju spektrs, kas palīdzēja iedzīvināt precīzu un skaidru konceptuālo domu.

Vēl viens šedevrs – Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija, kuras skaisto romantisko tematismu ar Tabakovas un Bartoka opusiem saistīja Centrāleiropai raksturīgās intonācijas un vides tēlojums, izkopta forma, raksturu kontrasti un dejisku motīvu klātbūtne. Un vēl kāda, šoreiz gluži atšķirīga muzikālā pasaule Otorīno Respīgi četrdaļu simfoniskās poēmas "Romas strūklakas" neoklasicismam radniecīgajā vērojumā un impresionisma pieskārienos, kas kļuva par trešo piemēru tam, kā abstraktā veidā, tikai ar mūzikas izteiksmes līdzekļiem iespējams radīt konkrētas ģeogrāfiskās telpas un kultūrvides atainojumu ar visu vēsturisko pieredzi un metafiziskajām zemstrāvām. Arī par to pateicība diriģentam Andrim Pogam un viņa līdzgaitniekiem – orķestra koncertmeistarei Paulai Šūmanei, klarnetistam Mārtiņam Circenim, flautistei Egijai Sproģei, fagotistam Jānim Semjonovam. Protams, arī perkusionistiem, protams, arī pārējiem pūšaminstrumentālistiem un stīdziniekiem.