Mīlestības metamorfozes. Iestudējuma "Lēdija Makbeta" recenzija

Režisores Lauras Grozas iestudējums "Lēdija Makbeta" sniedz spilgtu emocionālu pieredzi, sagādājot impulsus pārdomām

Sezonas otrajā pusē iestudējuma "Lēdija Makbeta" gaidīšanas intrigu kāpināja Mihaila Čehova teātra melnbaltā afiša, kas vainas apziņas nomazgāšanu interpretēja ironiskā veidā kā roku tīrīšanas instrukciju. Par tēmas aktualitāti vēsta laikmetu salīdzinājums: Šekspīra laikā vainas apziņas un asiņu traipi uz lēdijas Makbetas rokām lika viņai zaudēt saprātu, bet pilnīgi citādi rezonē nospriegotais starptautiskais atbildības uzņemšanās jautājums par Eiropas vidū notiekošo asiņaino slaktiņu šodien. Tomēr atsauce uz mūsdienu politiku un lietišķi racionāla pieeja ir tikai daļa no jaunā iestudējuma. Režisore Laura Groza attīsta "sapņa sonātes" žanru, un dramaturga Artūra Dīča luga, kas balstās uz klasikas motīviem, "dzīvo un elpo" emociju un kaislību dimensijās.

Režisores Grozas iestudējumi var būt apstrīdami vai nesaprotami, tie vienmēr risina kādu "lielu tēmu", to atskaites punkti vienmēr balstās ideālistiskā pasaules uzskatā, domu spēkā un būtiskā – labā-ļaunā konfliktā. Arī šoreiz oriģinālais un spēcīgais skatuves darbs ar konceptuāliem tēliem, kuros sakausētas sadzīviski atpazīstamas lietas un simboliski vispārinājumi, var skatītāju reakcijas krasi dalīt par vai pret. Taču nenoliedzami augstais mākslinieciskais vēriens piedāvā vairākus jēdzieniskos līmeņus, kuros rūpīgi savītas psiholoģiskas motivācijas diktētas darbības un izkāpinātas performatīvās izteiksmes.

Lēdijas Makbetas laiks un telpa

Izrādē ir daudz aizraujoša, piemēram, atminēt grūti formulējamo un mainīgo jautājumu – kur un kad notiek darbība. Brīžiem mēs, skatītāji, it kā ielūkojamies galvenās varones un arī viņas mīļotā – Makbeta – apziņas pasaulē, kur būtisku vietu aizņem raganu pareģojumi un kur spoku veidolā parādās noslepkavotie upuri. Dažas ainas epizodiski risinās klīnikā ar ārstu kā izmeklētāju, vēlreiz izpētot pagātni, kas Makbetu veda pa uzvaras, noziegumu un zaudējuma ceļu. Lai noskaidrotu lēdijas vainu un dziedētu viņu no mokošajām vīzijām, retrospekcijas nevis noskaidro un vienkāršo, bet kāpina dramatismu. Par to jāapsveic lugas teksta precīzā un kodolīgā izteiksme, kas izrādē mazliet paliek fonā aiz vizuālā koptēla, bet par ko var pārliecināties, lasot lugu. Klīnikas epizodes raksturo, piemēram, frāze: "Ārsts: Mēs turpinām. Slepkavības rīts. Lēdij, ļaudis redzēt grib, ko torīt pārdzīvojāt."

Scenogrāfu MAREUNROL’S koncepts līdzinās labirintam ar sienu atvērumiem kā paslēptuvēm grīdas līmenī, kas atgādina atvilktnes, ar sānu ieejām un nišām, kur parādās un pazūd cilvēku figūras, tādējādi veidojot ap lēdiju kustīgu mikroainu mozaīkas. Mizanscēnu partitūras precīzi izgaismo Oskara Pauliņa niansētās gaismas, kas, mijiedarbojoties ar Katrīnas Neiburgas video krāsaino attēlu pasauli, uzbur kopumā dinamisku un patstāvīgu ar dziļu noslēpumu piesātinātu atmosfēru.

Pašpārmetumos mocītā lēdija atrod patvērumu centrā novietotajā ar zaļiem augiem izdaiļotajā caurspīdīgā telpā, kas lugas tekstā nosaukts par terāriju. Ap to gandrīz nepārtraukti rosās kāda no trim baltā (Kalpotājas) vai trim melnā tērptām (Raganas) figūrām. Līdzsvars un pretstats pasvītro gan lēdijas Makbetas iekšējās šaubas (lugas tekstā vairākkārtīgi skan pretrunīgs apgalvojums "Balts ir melns"), gan ilustrē reālā laika un iztēloto notikumu ambivalento spoguļošanos. Lēdija nepakļaujas psiholoģiskās izmeklēšanas līmenim, ko piedāvā ārsts, un viņam, tāpat kā apkārtējiem, kuri vairāk atgādina bezpersoniskas leļļu čaulas nekā dzīvas būtnes, pacientes motivācijas, transformācijas un sajūtu lādiņš paliek nesaprotami.

Mūzas dzied forte

Racionālam skaidrojumam nepakļaujas arī izrādes performatīvais slānis. Līdzās paralēlam stāstam par psiholoģiskām attiecībām starp lēdiju, karavadoni un karali Makbetu, un pietuvināto galmu un stāstam starp varones iekšējām balsīm attīstās mākslinieciskā pārdzīvojuma vēstījums. Performance savieno iztēloto ar teatrālo nosacītību īpašā izteiksmē. Kā dzīvā instalācija, kas sagaida skatītājus, zālē ienākot, un kas sākotnēji šķiet kā scenogrāfijas elements, bet, sākoties izrādei, audumu un masku objekts atdzīvojas. Gulējušās raganas pareģes, gluži kā no sengrieķu mitoloģijas atceļojušas erīnijas, turpmāk seko lēdijai Makbetai pa pēdām visu izrādes laiku, apliecinot metafizisko klātesamību.

Centrālā tēla ietilpību izceļ īpašā MAREUNROL’S izstrādātā krāsu dramaturģija tērpos un rituāli pārģērbšanas procesi. Lomās: (no kreisās) Natālija Živeca, Adriana Tatjana Začeste, Elīna Bartkeviča, Veronika Plotņikova.

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Intuitīvo sajūtu pastiprina gaisma, skaņa, krāsas, kļūstot par lēdijas Makbetas savdabīgiem partneriem nesaprotošo cilvēku vidū. Centrālā tēla ietilpību izceļ īpašā MAREUNROL’S izstrādātā krāsu dramaturģija tērpos un rituāli pārģērbšanas procesi, kuru laikā aktrise nenoiet no skatuves, rādot tēla pārvērtības. Kaislīga mīļākā, ambicioza karavadoņa iedvesmotāja, varaskāra viltniece, bezbērnu sieva, zaudētāja-cietēja, apskaidrota grēciniece. Transformācijas varoni ved pa kaisles, poētisku simbolu un traģiskas atklāsmes takām, kur racionālajam skaidrojumam ceļš slēgts. Finālā viņa, ietērpta zilā un pārpasaulīgi spožā krāsā un gaismā, ar auras apli kostīma turpinājuma formā uz grīdas sev apkārt, apliecina savu izredzētību.

Šķiet, režija mitoloģizē tēlu, tuvinot to antīkiem varoņiem, kas iemieso tajos pārlaicīgus spēkus bez piesaistes reāllaika videi un notikumiem. Iecere realizējas, bet brīžos, kad komponistes Annas Fišeres bagātīgais muzikālais vēstījums sniedz konkurējošu iespaidu, uztverē rodas pārsātinājums.

Asiņainās nenomazgājamās rokas kā caurviju vadmotīvs un vainas apziņas liecība – manuprāt, spilgtākā metafora – iemieso lēdijas nespēju pieskarties bērniņam. Gan rotaļīgajās attiecībās starp vīru un sievu, gan mirušā Dankana parādībā ar viņa ķircinošo ļauno spēli iemiesojas lēdijas Makbetas ilgas un lāsts.

Iestudējums sniedz spilgtu emocionālu pieredzi, sagādājot impulsus pārdomām un pretstatot saucienu pēc skaistuma un jūtīguma racionālās pasaules strupceļam, ko redzam šodienas realitātē. Taču, kā katrā kliedzienā ir daļa neartikulētas skaņas, tā arī izrādē racionāli tveramais kompozicionālais iespaids pārliecina mazāk nekā emocionālais nospiedums.

Jevgēņijs Proņins Makbeta tēlā un Veronika Plotņikova – Lēdija Makbeta.

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Uzziņa

"Lēdija Makbeta", dramaturgs Artūrs Dīcis, pēc Viljama Šekspīra lugas motīviem, iestudējums Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī

• Režisore Laura Groza, scenogrāfs MAREUNROL’S, kostīmumākslinieks MAREUNROL’S, komponiste Anna Fišere, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, tulkojusi Lina Ovčiņņikova, scenogrāfuunkostīmumāksliniekuasistente Kristina Rezviha, videomāksliniece Katrīna Neiburga, izrādesvadītāja Gaļina Ribenko.
• Lomās: Veronika Plotņikova, Volodimirs Gorislavecs, Šamils Hamatovs, Jevgēņijs Proņins, Dmitrijs Jegorovs, Ivans Streļcovs, Konstantīns Ņikuļins, Aleksandrs Maļikovs, Jekaterina Frolova, Elīna Bartkeviča, Adriana Tatjana Začeste, Natālija Živeca, Jeļena Sigova, Tatjana Lukašenkova, Darja Fečina.
• Nākamās izrādes: 27. marts, 19. aprīlis.