Visiem prezidenta amata kandidātiem bija viena centrālā priekšvēlēšanu tēze – ir jāvieno sporta sabiedrība, jābeidz šķelties, jāmeklē kopīgais un jāciena atšķirīgais. Izklausās poētiski, bet neatbilstoši realitātei.
Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) tikusi pie jaunas vadības. Vēži jauni, kules tās pašas, tikumi pelēcīgi un secinājumi – skarbi. Var saprast, ka politiskajā procesā populistiem izdodas pārliecināt mazāk izglītoto, valsts pārvaldē vīlušos un procesam līdzi nesekojošu vēlētāju, bet izrādās, ka arī ambīcijām pilna nozare, aktīvi un par savu lietu degoši cilvēki ir vēl vieglāk paņemami. Par organizācijas vadītāju ievēlētajam Raimondam Lazdiņam ir saplaisājusi reputācija – bijis apsūdzēts, piedalījies valsts drošību apdraudoša likuma izstrādē, iztiku pelnījis Kremļa diriģētās "Latvijas gāzes" paspārnē, pūtis Aigara Kalvīša, vēlāk – Alda Gobzema stabulē. Premjere Evika Siliņa neveikli izmet – esot pārsteigta. Tas it kā neizbrīna, ka "Jaunās Vienotības" apcirkņos realitātes sajūta notrulinājusies, taču neba uz LOK prezidenta amatu cierējušais Jānis Reirs jau bija cienājis kolēģus ar politisko atvadu kliņģeri. Valsts amatpersonu apsveikumi prezidentam izpaliek. Jo nav iemesla gavilēt, sporta sabiedrībai drīzāk jāizsaka līdzjūtība.
Lazdiņš vēlēšanu dienā no tribīnes veltīja komplimentus vienam personāžam – savam novadniekam, vienaudzim Viktoram Ščerbatiham. Pasekojot Viktora pēdējās desmitgades publiskajām aktivitātēm, daudziem radies jautājums,
vai sporta gaitās dobelniekam vienmēr izdevies neizlaist no rokām svaru stieni – tur ir viss spektrs, sākot ar tēzēm, ka dopings ir labs, un beidzot ar soctīklu ierakstiem, kas liek jautāt, kurš karogs ir Viktora sirdī.
Ticu, ka tas varētu būt tikai salts aprēķins, mācoties no sava šā brīža bosa. Kā saka – ēst taču gribas un rēķini jāmaksā katru mēnesi. Arī Viktora nolikšana uz pjedestāla nelika biedriem mainīt lēmumu, kam atdot savu balsi. Jo viss jau bija sarunāts.