Rīt, 2. oktobrī, Valmieras teātra Lielajā zālē pirmizrāde Rūdolfa Blaumaņa 1892. gadā sarakstītajai tautas lugai "Ļaunais gars". Annas lomā iejutusies aktrise Inese Pudža, kura šogad pavasarī ieguva Latvijas Teātra darbinieku savienības Lilitas Bērziņas balvu, tā apliecinot gan aktrises, gan režisores talanta mērogu, neatkarīgo personību un pārliecinošo līdzšinējo profesionālo veikumu.
"Ļaunais gars" vēsta par Cīruļu saimi, kas saņem ziņu, ka loterijā vinnējuši milzīgu naudas summu, un negaidītais laimests sagriež ierasto dzīvi kājām gaisā. Blaumaņa rakstītais savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās, jo kuram gan nav ienācis prātā, ka nenāktu par skādi laimēt loterijā ko lielāku par lietussargu? Un kurš, liekot roku uz sirds, ir gatavs teikt, ka spēj godam izturēt pārbaudījumu ar lielu naudu?
Izrādes režisore Inese Mičule, iestudējot lugu, esot aizdomājusies, ka, paceļot skatienu virs ierastā lugas apzīmējuma "tautas luga", nevarētu nepamanīt, ka Blaumanis runā par kaut ko ļoti būtisku: "Kas tu esi šai pasaulei? Puteklis vai kaut kas vairāk? Vai tu esi tavs vārds, tava zeme vai tava manta? Jau lugas sākumā autors viltīgi izmet frāzi, ka laime no naudas nav šķirama kā saule no dienas. Un izveido pamatīgu virpuli, kurā lugas varoņi cenšas nolīdzsvarot starp laimi un mantu, starp jūtām un prātu. Cilvēks apjūk un, atkal Blaumani citējot, staigā kā kaķis dūmos, un tas notiek kā autora laikos, tā mūsdienās."
Arī Ineses Pudžas tēlotā saimniece Anna sadomājusies esam īsta lielmāte, viņa vairs neļauj brālim precēties ar viņa iecerēto – vienkāršu kalponi, kā arī gandrīz padzen no mājām vīramāti.
Blaumanis pirms 133 gadiem lugā runā par naudu un tās radītām pārvērtībām. Vai pa šiem gadiem cilvēku prātos kas mainījies?
I. Pudža: Kā rāda pasaules notikumi, diemžēl nemaināmies. Protams, gribētos, lai mainītos, bet arī šodien, gluži kā pirms vairāk nekā simt gadiem, attiecībās kāds sevi uzskata augstāku par citu. Joprojām svarīgi saprast, kā savā dzīves skrējienā ko sasniegt, jo skaidrs, ka formula teic – sasniedzot vienu noteiktu stāvokli, cilvēks ne vienmēr spēj to baudīt, apstāties, viņam gribas vēl un vēl, vēlmes tikai aug. Skrējiens rada spriedzi, cilvēks vien apkalpo spriedzi un vēlmi būt vēl augstāk.
Autors "Ļauno garu" nosaucis par tautas lugu. Kāpēc viņš varētu būt tā uzsvēris?
Pieļauju, ka viņš šo piezīmēja ar vēlmi norādīt uz to, kas notiek vai var notikt ar tautu, varbūt bija arī pamanījis kādas iezīmes, par kurām gribēja brīdināt cilvēkus. Tiesa, iespējams, Blaumanis arī vēlējās, lai viņa darbus spēlētu uz vai visām skatuvēm, un tas izdevās – luga tajā laikā tik tiešām spēlēta diezgan daudz.
Kāda ir jūsu saimniece Anna?
Ja pēc Blaumaņa, tad – 35 gadus veca, ātra un godkārīga sieva. Es mēģinu strādāt šajā virzienā.
Tolaik gan sievietēm nemaz tā nepiestāvēja staigāt ar paceltu galvu.
Lugas sākumā jau Anna arī nestaigā ar paceltu galvu. Tikai pēc tam, pēc iegūtās naudas, viņā pamostas sajūta, ka viņa vēlas būt kas vairāk, un Blaumaņa lugās sieviete arī varēja būt kas vairāk.
Jūs esat ne vien aktrise, bet arī režisore. Par ko ir būtiski runāt no skatuves?
Vissvarīgāk runāt par to, par ko tieši un konkrēti režisors grib runāt pats, lai tas ir kaut kas godīgs, kas skar pašu. Tiesa, varbūt šādu pieeju var uzskatīt kā senāku laiku palieku, jo, kā pieredzam šobrīd, uz skatuves var runāt arī vien tāpēc, lai spodrinātu savas amata prasmes, bet tas tomēr ne vienmēr noved pie rezultāta.