Sikspārņu unikālā eholokācijas spēja

Tā dēvētie rokspārņi jeb tie paši sikspārņi ir viens no pietiekami izplatītiem, labi atpazīstamiem lielas populācijas zīdītājiem uz šīs planētas, lai gan šo dzīvnieku evolucionārā vēsture palikusi visnotaļ neskaidra. Bet jaunākie atklājumi devuši pētniekiem iespēju uzzināt vairāk par to, kā attīstījušies mūsdienu sikspārņu priekšteči, ieskaitot to, kā viņi iemācījušies nekļūdīgi lidot pat vistumšākajās alās un naktīs, nekad neuzskrienot virsū nevienam šķērslim.

Austrālijas, Francijas un Britānijas paleontologu apvienotā grupa nākusi klajā ar paziņojumu par kādas Francijas kaļķakmens alas nogulsnējumos atrastiem 23 seno rokspārņu pārstāvju skeletiem, kuru īpašnieki dzīvojuši, vēl pirms parādījies šīs saimes mūsdienu pārstāvju kopīgais sencis. Izpētot šā dzīvnieka iekšējās auss uzbūvi, paleontologi secinājuši, ka par Vielasia sigei jeb vienkārši vilasiju nodēvētā suga, arī neskatoties uz arhaiskajām uzbūves iezīmēm, izmantojusi attīstītu eholokāciju, kas raksturīga mūsdienu sikspārņiem. Šis atradums liecinot par to, ka jau vismaz eocēna vidus daļā rokspārņu senči pārcēlušies uz alām, kas, iespējams, varētu būt saistīts ar aukstuma perioda iestāšanās sākumu.

I

Lielākajam vairākumam zīdītāju raksturīgi tie paši pieci maņu orgāni, kas ir arī cilvēkam, lai gan daudzām sugām atsevišķas maņas attīstītas pat nesalīdzināmi labāk: piemēram, suņi, tikai apostot urīnu, spēj sajust to, ka viņu saimniekam sācis attīstīties ļaundabīgais audzējs, bet ziloņi varot ciltsbrāļu izdalītos signālus sadzirdēt līdz pat 10 kilometru attālumam. Ir virkne dzīvu būtņu, kurām piemīt maņas, kas nav pieejamas cilvēkam: piemēram, pīļknābji un ehidnas barības meklējumos sajūt elektriskos signālus duļķainā ūdenī vai meža segumā, savukārt sikspārņi, zobvaļi un virkne kukaiņu izdala īpašas skaņas un tad ieklausās no apkārt esošajiem priekšmetiem atstarotajos skaņas viļņos, tādējādi gūstot priekšstatu par to, kas atrodas visapkārt.