"Daugavas Vanagiem" šogad 80! Saruna ar organizācijas priekšnieku Aivaru Sinku

Pasaules Daugavas Vanagu organizācijas priekšnieks Aivars Sinka intervijā Ligitai Kovtunai.

Daugavas Vanagu organizācijai šogad aprit 80 gadi…

A.S. … un šo nozīmīgo jubileju svinēsim 28. decembrī Okupācijas muzejā. Būs izstāde un īpašs sarīkojums

Organizācija, kas 1945. gadā tapa ar mērķi palīdzēt saviem karā cietušajiem biedriem, joprojām rosīgi darbojas trimdas mītnes zemēs un arī Latvijā. Ko šajās dienās dara DV? Un cik bied­ru ir organizācijā?

Daugavas Vanagu rindās šobrīd ir ap 2500 biedru.Darbības pamatvirziens īstenībā ir līdzīgs – tolaik to sauca par aprūpi, tagad pareizāk ir teikt – labdarība, palīdzība, ko šajās dienās īstenojam, gan atbal­stot dzīvi palikušos leģionārus un viņu atraitnes, kā arī mazturīgos un bāreņus Latvijā. Dibinot organizāciju, mērķis jau bija arī cīņa par brīvu Latviju. Tagad tas ir sa­sniegts, un DV organizācija savus spēkus ir pavērsusi darbam par Latvijas neatkarības un drošības stiprināšanu. Piebildīšu – kad leģionāri vēl bija nometnēs un citādi apspiestā situācijā, DV rūpju lokā bija arī viņu pašapziņas un gara stiprināšana. Tas gadu gaitā pārtapa par darbu, organizējot DV centrus latviešu trimdas zemēs, un tas turpinās vēl joprojām. DV te veic plašu sabiedrisko darbību – viņu namos notiek dzīva rosība, atsaucoties uz Latvijai nozīmīgām norisēm un piemiņas dienām, DV atbalsta latviešu dziesmu svētkus, deju kopas, latviešu skoliņas utt. Mums ir tāds apzīmējums – praktiskais patriotisms, kas nozīmē to, ka cilvēki arī savā ikdienā, bez politiskiem saukļiem un mērķiem, ārpus partijiskās piederības vienkārši strādā savas valsts interesēs.

Tātad esat apolitiska organizācija?

Jā, tas ir ierakstīts statūtos. Kāds sakars ar politiku tam, ka, piemēram, ik mēnesi apgādājam ar medikamentiem vēl dzīvos leģionārus, kuru Latvijā palicis vien 22, un atraitnes?! Divas trīs reizes gadā savu iespēju robežās arī sniedzam viņiem finansiālu atbalstu. Vairāk ir ārpus Latvijas, un to var saprast – viņi nebija Sibīrijā un dzīvoja kvalitatīvāku dzīvi un saņēma labāku medicīnisko aprūpi nekā tie, kas padomju laikos šeit.

DV darbojas arī jaunieši, mēģināt viņus piesaistīt arvien vairāk. Kā, un vai izdodas?

Nav viegli, jo DV tomēr tiek uzskatīta par vecu ļaužu organizāciju. Tomēr ir diezgan plaša vanadzēnu kustība Latgalē, notiek nometnes, viņi darbojas pie skolām klubiņos vai pulciņos.

Bet jauniešu iesaistīšanās DV aktivitātēs gluži organiski notiek Amerikā, Austrālijā un dažviet citur, kur notikusi paaudžu pārmantojamība. Es pats, dzimis un audzis Anglijā, neko nezināju par vanagiem, bet, būdams aktīvs latvietis, iesaistījos un darbojos, un vairākus gadus biju Daugavas Vanagu fonda priekšnieks. Starp citu, fonda vadību tagad pārņēmuši jaunie cilvēki, kuri Anglijas Daugavas Vanagu īpašumos Straumēnos un Londonā rīko savas sabiedriskās aktivitātes, apsaimnieko šos namus un nodrošina telpas latviskām aktivitātēm, Jāņu svinībām un vēlēšanu iecirkni Straumēnos, kora, deju kopas, latviešu skoliņas nodarbībām Londonas namā.

Vai darbojas arī leģendārais krodziņš Londonā, 72 Queensborough Terrace pagrabiņā?

Jā, bet tikai nedēļas nogalēs. Svarīgi piebilst, ka sabiedriskais darbs DV īpašumos ir cieši saistīts ar manis iepriekš minēto darbības virzienu – sabiedrības saliedēšanu. Proti, diasporai Anglijā ir vieta un ie­spējas latviskām aktivitātēm, vie­ta, kur tikties un, kā teica mūsu dzej­niece Velta Sniķere – “lai viens otram mēs nepazustu.” Starp citu, arī Bradfordā ir DV īpašums, kas pieder Bradfordas nodaļai.

DV īpašums ir arī Rīgā, Slokas ielā. To savulaik uzdāvināja Austrālijas Daugavas Vanagi. Kas tajā notiek?

Te mēs pulcējamies, te ir mūsu nelielais birojs, kā arī izīrējam telpas sarīkojumiem, te ir īres dzīvokļi. Naudu izmantojam labdarībai, kā arī īpašuma sakārtošanai.

Kur vēl jūs ņemat naudu savām programmām? Tostarp Lestenes Brāļu kapu kompleksa, muzeja iekārtošanai un baznīcas atjaunošanai?

Galvenokārt no ārzemju tautiešu ziedojumiem. Nesen saņēmām ziedojumu no Austrālijas latvieša Pētera Gestes, ko izmantosim tieši Lestenei – Brāļu kapos apglabāts viņa tēvs.

Līdzekļi nāk no arī pirmās trimdas latviešu ieguldījumiem, kas bijuši veiksmīgi noguldīti. Un, protams, no sarīkojumiem un biedru naudām. Vācijas DV īpašumā Bērzaine, Freiburgā, kur arī notiek 3x3 nometnes un citi latviešu sarīkojumi, norit veiksmīga komercdarbība. Līdzīgi kā DV īpašumos Amerikā.

Pasaules Daugavas Vanagu vērienīgais lolojums ir Lestene. Ir nodibināts Lestenes fonds, apvie­nojoties vairākām organizācijām, tostarp fondam “Namejs”, ko vada atv. ģen. Raimonds Grauba, u.c. Saeimā ir pieņemts Lestenes likums, kas vērtējams kā svarīgs solis no Latvijas valsts puses Daugavas Vanagu darbības atbalstam. Bet kā sākās Lestenes projekts, kurš teica pirmo vārdu?

Kad sāku darboties Daugavas Vanagos, tiešām neko daudz par šo organizāciju nezināju. Arī to, cik daudz mana laika un prāta tas varētu aizņemt… Tagad, 80 gadus pēc organizācijas dibināšanas, īsti saprotu, cik DV veikums ir liels un svarīgs. Lestene ir svētvieta, savā ziņā pat Latvijas vēsturiskās krustceles. Tieši te, šajā frontes sektorā Otrajā pasaules karā atradās latviešu leģiona 19. divīzija un Sarkanās armijas karaspēks, abās karoja latvieši. Latvietis cīnījās pret latvieti! Tāpēc šī traģiskā vie­ta ir tik svarīga Latvijai, turklāt šīs cīņas, kurās abās pusēs latviešu zēni bija iesaukti piespiedu kārtā, bija bargas. Šo vietu varētu dēvēt par Latvijas Getisburgu – vietu, kur notika visasiņainākā kauja Amerikas pilsoņu karā. Lestenes baznīcā bija lazarete, pēc kara turpat tika apbedīti latviešu karavīri – neapzīmētos kapos, kur joprojām notiek atrakšanas, meklēšanas, pārbaudīšanas darbi. Tu jautā, kurš teica “pirmo vārdu”? Kas to vairs pateiks! Bet pie Lestenes atjaunošanas šūpuļa stāvēja Nikolajs Romanovskis un Edgars Skreija no Latvijas, kā arī Emīls Gailis, uzņēmējs un bijušais leģionārs no Anglijas. Aizv. gs. 90. gados tā bija drosmīga iniciatīva, un ļoti liels naudas ieguldījums, kura lauvas tiesu samaksāja Emīls. Tolaik Latvijas valsts distancējās no leģiona tēmas, jo priekšā bija iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, savukārt latviešu leģiona vēsture nebija pienācīgi pētīta. Turklāt Latvijā vēl atradās padomju karaspēks. Īsāk sakot, Latvijas valsts bija zem spiediena. Atskatoties varu teikt – mēs paši bijām spiesti aizbāzt sev mutes. Mēs piekāpāmies. Tādi bija “spēles noteikumi”, lai nedotu rokās ieročus mūsu nedraugiem. Tagad tas ir mainījies.

Paga, paga – bet kādā Zēdelgemas noliktavā nolikts Kristapa  Gulbja Brīvības strops – piemineklis leģionāriem, ko beļģi Krievijas iespaidā aizvāca no pilsētas centra…

Pasaules sabiedriskā doma vēl joprojām ar grūtībām saprot to traģēdiju, kad sveša vara rupji un prettiesiski iesauca savā armijā jaunus zēnus. Viņiem grūti izprast tēzi par upuriem un varoņiem, kas taču īstenībā cīnījās par brīvu Latviju. Brīvības strops drīz tiks pārvests uz Lesteni, kur tam jau izraudzīta vieta zem kuplas liepas…

16. marts joprojām nav iezīmēts Latvijas kalendārā, lai gan kopš neatkarības atjaunošanas tai dienā, pēc Limbažu Daugavas Vanagu nodaļas pieteikuma, tikuši atļauti un joprojām notiek DV gājieni pie Brīvības pieminekļa.

Izņemot vienu gadu, kad Rīgas Dome aizliedza, par ko pēc tam atvainojās. Bet pirmais leģionāru piemiņas pasākums aizv. gs. 90. gadu sākumā gadā notika Brāļu kapos un pulcēja ap 10 tūkstošiem cilvēku. Bet, kad Lestenes kapos atklāja Artas Dumpes veidoto Mātes Latvijas monumentu, 16. marta galvenais sarīkojums notiek šeit. Te arī ierodas daudz cilvēku, tostarp politiķi. Runājot par “neērto” 16. martu kalendārā – manuprāt, pareizāk tiešām būtu bijis Latvijas karavīru piemiņas dienu iezīmēt kalendārā 23. decembrī, kad notika Ziemassvētku kaujas, kurās arī cīnījās latvietis pret latvieti. Iesaukto skaits abās pusēs bija milzīgs – 10% no iedzīvotājiem. Leģionā bojā gāja apmēram 40% iesaukto, 20 procenti netika atpakaļ uz Latviju. Tāda traģēdija ir jāpiemin, un tas ir jautājums par valsts pašapziņu.

Tu arī pats esi iesaistījies vēstures izpētē, strādā arhīvos, rīko ekspedīcijas uz Pomerāniju, lai meklētu latviešus, kas palikuši turienes kaujas laukos. Rokrokā ar britu vēsturnieku un žurnālistu Vinsentu Hantu (Vincent Hunt) strādājat pie viņa grāmatu izdošanas Latvijā. (Izdevniecībā Latvijas Mediji, jau divas iznākušas, sagatavošanā ir trešā.)

Nākamā grāmata ir par Daugavas Vanagu dibinātāja ģen. Januma vadītā karaspēka gājienu ap Berlīni, kad viņš divus bataljonus jeb 824 vīrus aizveda (precīzi sakot, dezertēja) uz amerikāņu zonu pie Elbas, un tas bija izšķirīgs brīdis Otrā pasaules kara iznākumā un ārkārtīgi varonīgs gājiens.  Turklāt viņš izglāba savus karavīrus. Tas ir maz zināms fakts latviešu vēsturē, tāpēc šī Vinsenta Hanta grāmata ir tik ļoti nozīmīga.

Tavs tēvs Juris Sinka savulaik aktīvi darbojās Latvijas politikā, bija Saeimas deputāts. Kā viņš tevi iespaidojis?

Juris Sinka bija filozofs, politiķis un tautsaimnieks, viņš ļoti interesējās par vēsturi, svētu glabāja latviešu valodu. Acīmredzot tas manī ir pārmantots, un mana audzināšana notika latviskā garā. Dzimušam un augušam Anglijā, man bija pavisam dabiski iesaistīties latviešu sabiedriskajā dzīvē. Sapratu, ka mana motivācija bijusi – pateicība vecākajām paaudzēm, jo visu mūžu esmu izjutis, ka viņu rosības īstenībā bija domātas mums, jaunajiem.

Jau četrus gadus jūs ar savu angļu izcelsmes sievu Nikolu dzīvojat Latvijā. Te dzīvo un strādā arī divas no trim jūsu meitām – Māra un Elīze, Anna vēl dzīvo Anglijā un aktīvi darbojas latviešos. Māra savu dzīvi saistījusi ar amerikāņu mūziķi, diriģentu Kristoferu Volšu–Sinku, kurš runā ļoti labā latviešu valodā un ir labi zināms Latvijas mūzikas aprindās.

Un jūtamies laimīgi –kā jau mājās!

Vai tev ir zināms, no kurienes cēlies izsauciens – “Svētā Lestene!”?

Kā stāsta Lestenes baznīcas gide, savulaik šī dievnama altāris ir bijis tik skaists, ka cilvēki, te ienākot, salikuši rokas lūgšanā un iesaukušies: “Svētā Lestene!” Lai nu kā, bet manos nākotnes nodomos ir arī atjaunot varenās Lestenes baznīcas ērģeles…

Lestenes likums, par ko runājām iepriekš, dod mums iespēju būt drošiem, iespēju saņemt valsts atbalstu, stiprināt Lestenes kā valsts kultūrvēsturiskā pieminekļa statusu un – pats galvenais – tikt uzklausītiem. Par to mūsu, Daugavas Vanagu, liela pateicība un gandarījums. Mēs jūtamies droši un pasargāti.

Lestene top par vietu, kur varam ne tikai celt savu pašapziņu un apzināt savas sāpes. To gluži personiski sapratu tikai tad, kad sāku te darboties.

#SIF_MAF2024 #diaspora.

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".