11 °C
No angļu valodas "agility" nozīmē “veiklība, vieglums, izmanība un žiglums”. Tas pilnībā raksturo šo sporta veidu.
Adžiliti ir suņu veiklības sporta veids, kur saimnieks vada suni pa šķēršļu trasi uz laiku un precizitāti.
Adžiliti trase sastāv no dažādiem standarta adžiliti šķēršļiem, kurus izvēlas tiesnesis. Seguma virsma var būt zāle, smiltis vai speciāls paklājs. Šķēršļi tiek atzīmēti ar numuriem, kādā secībā tie jāpārvar.
Trasē izmanto dažādus šķēršļus: barjeras, slalomu, kalnu, riepu, šūpoles, tuneļus, kuru pārvarēšanu suns pakāpeniski apgūst treniņu procesā. Trase parasti sastāv no 15–22 šķēršļiem.
Pirms sacensībām saimnieks var iepazīties ar trasi bez suņa.
Uzdevumu ievērojami apgrūtina tas, ka suns skrien bez pavadas un saimnieks nedrīkst pieskarties ne sunim, ne šķēršļiem.
Suni drīkst vadīt tikai ar savu balsi un žestiem, bet nedrīkst izmantot ne kārumus, ne rotaļlietas. Interesanti, ka sunim komandas var dot ar saimnieka izdomātiem īsiem vārdu saīsinājumiem vai zilbēm, kuras var ātri un viegli izrunāt, piemēram, slalomam – “sla” vai “ču” (no vārda “čūska”).
Viens no adžiliti pamatprincipiem – ja kļūdās suns, vainīgs ir saimnieks. Saimnieka uzdevums ir ne tikai iemācīt sunim konkrētas komandas, bet visu laiku mācīties un pilnveidoties arī pašam.
“Sunim šis sporta veids jāuztver kā rotaļa, un apmācība balstās tikai uz pozitīvām metodēm. Adžiliti ir demokrātisks sporta veids, jo ar to var nodarboties visu vecumu un šķirņu, arī bezšķirnes suņi. Tomēr jāņem vērā, ka sunim jābūt labā fiziskā formā,” stāsta kinoloģe un suņu masiere Sanita Vovere. Sacensībās visi suņi tiek vērtēti piecās kategorijās pēc auguma līdz skaustam, jo dažādiem augumiem ir dažādi augstuma šķēršļi, lai izvairītos no traumām.
Sanita Vovere teic, ka adžiliti sacensībās bieži startē šeltiji un borderkolliji, jo tie labi padodas apmācībai un apveltīti ar īpašu veiklību. Sacensībās trase jāizskrien pēc iespējas ātrāk un ar mazāk kļūdām.
“Dažkārt pirms sacensībām saimnieki ir vairāk satraukušies nekā suņi. Arī sākot treniņus, daudziem sākums šķiet grūts, bet vēlāk viss izdodas. Adžiliti noteikti suņa saimniekiem māca pacietību un neatlaidību,” uzskata suņa saimniece. Jo agrākā vecumā suns sāk treniņus, jo ir iespēja sasniegt labākus rezultātus profesionālās sacensībās. Sanita Vovere norāda, ka sadzīviskās lietas ģimenē suņi mēdz iemācīties viens no otra, bet nodarbībās svarīgi strādāt ar katru suni atsevišķi, lai saglabātu un nostiprinātu kontaktu starp dzīvnieku un saimnieku.
Protams, var arī trenēties tikai savam priekam, kas ir labs brīvā laika pavadīšanas veids kopā ar savu mīluli. Īpaši Sanita Vovere aicina tam pievērsties jauniešus. Adžiliti elementus var izveidot katrs pats savā piemājas dārzā, iesākot ar vienkāršākiem, piemēram, uz tukšām olu breketēm uzliekot koka latiņu vai veidojot auduma tuneli.
Adžiliti nodarbības notiek Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Rēzeknē un Jelgavas novada Sesavas pagastā.
Masāža suņa labsajūtai un veselībai
“Kopš mani suņi sāka aktīvi piedalīties adžiliti nodarbībās un sacensībās, sapratu, cik svarīga ir iesildīšanās pirms slodzes un atsildīšanās pēc tās, lai nerastos traumas. Masāža ir viens no veidiem, kā dzīvniekam šādās situācijās palīdzēt,” stāsta Sanita Vovere. Viņa suņu masieru kursus pabeigusi vienā no Anglijas skolām pirms diviem gadiem. Latvijā suņu masieru ir maz, un tas vēl ir jaunums.
“Masāža, kas ilgst līdz 40 minūtēm, sunim var būt relaksējoša vai aktivizējoša. Tā uzlabo asinsriti, izvada toksīnus, noņem stresu, samazina sāpes un stīvumu. Pie manis tiek vesti sporta suņi vai suņi ar veselības problēmām, pēc operācijām vai traumām. Suņus masēju arī veterinārajā klīnikā, un tad masāžu veselības uzlabošanai rekomendē veterinārārsts,” skaidro masiere.
Apmeklējot masāžu ilgtermiņā, suns parasti kļūst mierīgāks, relaksētāks. Taču, pēc masieres pieredzes, bijuši arī pretēji gadījumi, kad dzīvnieks kļūst aktīvāks un dzīvespriecīgāks. Tas nozīmē, ka suns labāk jūtas, jo mazinājušās sāpes un diskomforts no savilktiem muskuļiem. Parasti problēmzonas, kas visvairāk jāmasē, ir mugura, priekškājas un pakaļkājas.
Saimnieki var mēģināt savu suni masēt paši mājās, iesaka masiere. Bet bieži jāsastopas ar cilvēku laika trūkumu un mazliet arī bailēm, vai viss tiks izdarīts pareizi.
Der zināt!
Kādu šķirni izvēlēties
Suņu šķirni noteikti nedrīkst izvēlēties tikai pēc izskata, modes tendencēm vai populāru filmu iespaidā. Tam jābūt nopietnam un atbildīgam lēmumam, izvērtējot savu dzīvesveidu, paradumus un šķirnes īpatnības. Katra suņu šķirne ir radīta konkrētam mērķim, kas nosaka galvenās rakstura iezīmes, piemēram, aitu un ganu suņi, kā vācu aitu suns, borderkollijs, beļģu aitu suns, ir kustīgi, enerģiski, lojāli saimniekam, ar lielām darbspējām, tām nepieciešama apmācība un cilvēka uzmanība.
Bet medību suņi būs ar krietni sarežģītākiem raksturiem, kam nepieciešama stingrāka audzināšana un saimnieku zināšanas.
Svarīgs ir saimnieka dzīvesveids, jo ir suņu šķirnes, kam pietiek ar ikdienas pastaigu, bet citām vajag jau nopietnāku slodzi, piemēram, haskijiem. Tomēr ikdienas kustības nāks par labu ikvienam sunim un saimniekam.
Jāņem arī vērā suņa lielums un dzīvesvietas piemērotība, kā arī kažoka kopšanas īpatnības – daudzu šķirņu suņiem kažoks ne tikai bieži jāķemmē, bet arī regulāri jācērp.
Kinoloģe Sanita Vovere iesaka pirms kucēna iegādes ne tikai rūpīgi iepazīties ar šķirnes aprakstiem, bet arī aprunāties un satikties ar esošo suņu saimniekiem vai apmeklēt suņu izstādes. Vissvarīgākais ir izvēlēties uzticamu un profesionālu audzētāju.
Atbalstāma ir cilvēku vēlme ņemt suni no patversmes, bet jāsaprot, ka šiem suņiem var būt neprognozējama uzvedība un raksturs, tāpēc pirms adopcijas jāvelta laiks to apciemošanai un iepazīšanai.
